Vēl 30 kilometri pievarēti (8. diena: Logrono – Najera)

Ejam uz dienvidiem, bet kļūst arvien aukstāks. Šorīt, septiņos izejot no Logronjo, termometrs rāda +6, bet pēc sajūtas varētu būt vēl aukstāks. No katras izelpas gaisā paceļas miglas mākonītis, bet vietās, kur saule nav paguvusi iespīdēt, zāle ir spoži balta.

Kā vienu pirmajiem satieku austrāli Geriju – vienu pašu. Apvaicājos par Stīvu un uzzinu, ka viņš dēļ sāpoša ceļa nolēmis šodienas maršrutu veikt ar autobusu. Cerams, viņš rīt varēs turpināt ceļu. Domāju, kā iet Eda celim, un saprotu, ka, ja vien brāļi arī nenolems kādu gabaliņu pabraukt ar autobusu, visticamāk, viņus šajā ceļā vairs nesatikšu, jo virzāmies uz priekšu diezgan ātrā tempā. Arī šodien paredzēts noiet 30 kilometrus.

Soļoju raitā solī un pāris stundas izdodas noturēt necerēti ašu tempu, pēc tam solis kļūst lēnāks un tad jau laiks pienācis pirmajai pauzei. Es neesmu vienīgā, kas tā uzskata – pirmais ceļmalas krodziņš ir pilns ar svētceļniekiem. Pasūtu kafiju, sameklēju somā maizi un kausēto sieru, un, kājas vēdinot un pūtinot, ieturu brokastis.

Jau tuvojas pusdienas laiks, bet diena vēl nav iesilusi. Arī skati, salīdzinoši ar iepriekšējām dienām, nav tik daiļi. Izlemju soļa uzturēšanai pirmo reizi ceļā uzlikt uz ausīm pleijeri. Esmu novērojusi, ka šeit diezgan daudzi tā dara. Un, zinies, palīdz. Ik pa laikam pametu acis atpakaļ, un redzot, ka neviens netuvojas, pārbļauju Kauperu un citu vieglēniešus.

Lai arī noieti jau 20 kilometri, soļojas viegli. Sāku jau domāt, ka būšu pieradusi un grūtākais ir pāri. Arī mugursoma šķiet viegla kā pūciņa. Pēc otrās atpūtas pauzes sastopu Franku, kurš priecīgi paziņo, ka atlicis vēl tikai pāris stundas, ko iet.

Visu laiku nemanot esam rāpušies kalnup un pēc neliela stāvāka kāpiena beidzot paveras fantastiska panorāma – vīnogulāju lauki, kalnu grēdas un tālumā pat slejas daži varenie milži ar sniega cepurēm galvās. Palikuši mazāk kā 10 kilometri un kājas atkal uzsāk veco dziesmu. Mums šodien gana staigāts, tu kā gribi, mēs nekur neiesim. Paliksim tepat un sāpēsim. Jāpierunā šīs gandrīz uz katru soli. Atkal jau pārvietojos ar pingvīna cienīgu ātrumu un grāciju. Protams, tā kā beidzot ir, ko bildēt, arī šī iemesla pēc apstājos “pie katra staba”. Garām ejot Franks pazobojas, ka tagad zinot, kāpēc man tik lēni ejot – fotografēšana esot pie vainas. Sava taisnība viņam ir.

Tā nu, liekot soli pēc soļa, aptuveni pēc četrām stundām kārtīgi izbesījusies beidzot iesoļoju Naherā. Iereģistrējusies pirmajā alberģē, ko ieraugu, iekrītu gultā un kādu laiku nekustos. Esmu vienā istabā ar vāciešu kompāniju – ar viņiem šodien saskrējāmies ceļā visu dienu un arī vienlaicīgi tikām galā. Šie protams, par mani ierēc, bet paši neizskatās labāk. Tad saņemos uz mazgāšanās un mazgāšanas darbiem, tad esmu gatava aizvilkt kājas kaut ko apēst.

Pavisam netālu, pilsētas krodziņu rajonā, upmalā satieku Šonu un Annu, kuri mani aicina pievienoties uz tapām, ko es arī ar prieku daru. Šie malko vīnu un ēd, es tikai ēdu. Tapas ir tikai iesildīšanās vakariņām, bet baudījusi tās, paziņoju abiem, ka man ir gana. Šie gan ir nobrieduši notiesāt katrs vēl 3 ēdienus, nu, lai veicas. Kamēr ēdam, vērojam, kā pilsētā viens pēc otra sarodas citi mūsu ceļabiedri. Pirmo reizi redzu, ka sāk pietrūkt naktsmītnes – mūsu alberģe jau sen ir pilna, arī citās ar vietām pašvaki. Uz ielas jau nevienam nebūs jāguļ, upes malā gozējas paliels hotelis, bet finansiāli tas droši vien nav patīkamākais risinājums.

Pateikusies jauniešiem par kompāniju un tapām, dodos uz alberģi parakstīt un tikt galā ar savu pūcīgo noskaņojumu. Nezināju, ka pārgurums manī rada vieglu aizkaitināmību. Man tas nepatīk, tāpēc risinu jautājumu, uzturoties datora, nevis cilvēku sabiedrībā. Izgulēšos un atkal būšu cilvēks.

10 nakšņošana
1,70 proviants (0,50 ābols + 1,20 kafija)
Kopā: 11, 70
Bilance: + 19

4 responses to “Vēl 30 kilometri pievarēti (8. diena: Logrono – Najera)

  1. Nu gan raiti tie rakstiņi iebirst netā.. liels prieks par jaunāko superīgā valodā aprakstīto kārtējo kājāmgājēju dienu. Buen Camino!

  2. Zane, Tu esi viens liels malacis!:)

    No sirds priecājos un, jā, mazliet apskaužu, katru kilometru un jauniegūto draugu!

    Un, kas man palīdz kāju sāpju gadījumos, kad apavi ir saberzuši tulznas ir apziņa, ka es valdu gan pār kurpem, gan tulznām, nevis tās par mani! Turies!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s