Gara, gara diena (7. diena: Los Arcos – Logrono)

Stāsti

Vakar vakars izvērtās pavisam jauks. Pirms septiņiem visi sapulcējās mazā ciemata vienīgajā ēstuvē un, kad beidzot tika atvērts restorāns, tas tika šturmēts ne pa jokam. Līdzīgu skatu es iztēlojos, kad Pamplonā vēršus palaiž skrējienā. Redzot, ka būs jāizcīna krēsls un vieta pie galda, atmetu ar roku un pievienojos supermārketa komandai – Annai un Šonam. Pirms iepirkšanās aplūkojām šejienes baznīcu no iekšpuses – iespējams, tā ir viena no krāšņākajām baznīcām ar senatnīgu smaržu, kur esmu pabijusi.

Veikalā Šons paziņo, ka šovakar gatavos. Tiek pieņemts lēmums par labu zupai, tad nu Šons izvēlas sastāvdaļas. Mani pārtikas krājumi ir apēsti, tāpēc nopērku šo to brokastīm. Gribu nopirkt un novārīt arī olas, un prasu jauniešiem, vai viņi arī kādu vēlēsies. “Ja Tu vārīsi, tad jā”, saka Anna un zīmīgi paskatās uz Šonu. Iepriekšējā reizē, Šons demonstrējot īpaši pareizo olu vārīšanas metodoloģiju – ar divreizēju uzkarsēšanu un atdzesēšanu – rezultātā bija mums iedevis ceļam pusjēlas olas. Šons kautrīgi nolaiž acis un apsola, ka zupu pagatavos kā nākas. Anna arī piebalso, ka iepriekšējā Šona gatavotā maltīte bijusi lieliska.

Nonākuši refugio virtuvē, ļaujam Šonam izpausties un tikmēr pļāpājam par dzīvi. Anna smejas, atceroties, ka Šons šodien divreiz nosaukts par hobitu un sajūsminās, ka cilvēki nekautrējas viņam to teikt.
– “Bet hobits taču nav nekas slikts”, saku Annai. “Es taču nenosaucu viņu par.. par… orku, piemēram.”

Šovakar arī uzzinu maltītes biedru vecumu. Par Annu man nav pārsteigumu – viņai ir 24 un līdz šim Anna ir jaunākā Santjago ceļa gājēja, ar kuru esmu tā pamatīgāk komunicējusi. Savukārt, Šona apzīmējums, pirms uzzināju viņa vārdu – jaunais brits, nav, iespējams, pilnīgi atbilstošs. Šonam, izrādās ir 40 un, kā viņu apcēlusi māte, tad ceļā viņš devies pusmūža krīzes vadīts. Vispār viņš pieņēmis lēmumu par šo iešanu divas dienas pirms došanās ceļā.

Vispār Šons ir baigais ūnikums. Piemēram, tagad, gatavojot vakariņas, viņš neiespringstot izvelk no biomiskastes plastmasas iepakojumus un pārvieto to atbilstošā vietā, paziņojot, ka daži cilvēki ir stulbi. Un pa dienu novēroju, ka viņš paceļ vairākas alus bundžiņas un ūdens pudeles, ko nometuši cūcīgie svētceļnieki, un nes līdz nākamajai miskastei, līdz kurai attālums nav zināms. Es pirms tam biju domājusi, ka tā kā pirmo reizi pa desmit gadiem nebūšu Latvijā uz talkošanas laiku, un nevarēšu pielikt roku Lielajā Talkā, tad tai dienā simboliski pavākšu atkritumus gar Santjago ceļa malu. Bet, Šonam nevajag ne īpašas dienas, ne simbolisku nostāju – viņš daudz nefilozofē par tēmu, bet vienkārši paņem un izdara. Mācies, meitenīt!

Tikmēr katliņš ir gana burbuļojis un vakariņas tiek celtas galdā. Kad es gatavoju sautējumu, man bieži sanāk zupa. Šons gatavoja zupu, bet es to drīzāk sauktu par sautējumu. Garšo brīnišķīgi un mēs ēdam pilnām mutēm un slavējam Šona prasmes un gandrīz esam gatavas aizmirst misēkli ar olām.

Šie man stāsta, ka iepriekšējā naktsmītnē, kur viņi palikuši, esot bijis bezgala dīvains saimnieks – viņš lāga nav ļāvis pabeigt vakariņas un dzinis visus gulēt, un Šonam nav ļāvis paēst brokastis desmit minūtes pāri 7, jo tās esot līdz 7, jo kaut kāda iemesla pēc Šons viņam īpaši nav paticis. Arī atvadoties šis neesot atbildējis viņu sveicienam. “Nu, iespējams, viņš bija orks”, nosecina Šons.

Lai arī šeit neviens gulēt nedzen, gribu likties uz auss savlaicīgi, jo rīt priekšā garš ceļš – teju 30 kilometri. Līdz šim arī ar 20 kilometriem daždien ir iznācis nocīnīties, tāpēc nezinu, kā man rīt klāsies. Tikmēr no kroga un baznīcas (šovakar bija mise) ir pārradusies Hilarija un citi zvēri, kuri piesēž kopējā telpā uz vakarēšanu – kāds sirms spāņu kungs rauj vaļā populāras dziesmas angliski uz ģitāras. Vācu vīrs ar stabulīti piebalso.

Es, par spīti šim jaukumam, tomēr nolemju iet gulēt. Rītdien gribu startēt patiešām agri, tāpēc meklēju telefonu, lai uzliktu modinātāju. Tas nekur nav atrodams. Sēžu divstāvīgās gultas otrajā stāvā, izrakņātu maisiņu un lielās somas ielenkumā, bet telefonu neatrodu. Hilarija ienākot istabā un, ieraudzīdama mani milzīgas mantu kaudzes vidū, sirsnīgi apsmejas. Savukārt, kāds austrāļu kungs, mazliet skumīgi skatās uz šo haosu un paziņo to, ko es jau sen zinu: “Darling, You have to much stuff.”

Beigās attopos, ka telefonu ar visiem vadiem esmu atstājusi kopējā telpā. Esmu palikusi izklaidīga. Arī dvieli gandrīz aizmirsu uz šņores. Bet, kā saka, gandrīz neskaitās.

Uzlieku zvanu, ieliku ausu aizbāžņus un klusināti klausos dziesmās no blakustelpas. Vispār nepazīstu sevi. Aiz sienas iet vaļā jautrība, atskan dažas manas mīļākās dziesmas, bet es cenšos aizmigt…

Un, izskatās, ka tas ir noticis gana ātri, jo drīz jau zvana mans modinātājs – ir rīts.

Esmu mazliet iespringusi par šodienas garo gājumu, gribu startēt pēc iespējas ātrāk. Garastāvoklis ir pūķīgs vairāku iemeslu pēc. Priekšpēdējais kompīds, ko biju uzlīmējusi uz jaunas tulznas, ir nekrietnā kārtā nolupis nost. Bet, galvenokārt, man nepatīk mana potīte. Visu laiku uzvedusies labi, vakar vakarā tā pēkšņi atcerējās, ka bijusi puslauzta. Štrunts par vakardienu, šorīt tā sāp neciešami – tieši pirms garās dienas…

Koridorā aši atvados no Hilarijas un pārējiem un bez dažām minūtēm 7 dodos ceļā. Pēc maza mirkļa dzirdu Hilarijas balsi: “Good way, my friend!”. Ā, nu droši vien vēl kāds startē. Tomēr nē, pēc brīža izdzirdu jau tuvāk: “I hope Your feet will be ok”, Hilarija izskrējusi līdz lielajai ielai un sauc man pakaļ. Sirsnīgā meitene.

Eju pa vēl krēslas pilno ielu, pēkšņi izdzirdu baznīcu zvanām. Hmm, kāpēc baznīca zvana no citas puses. Un vispār, kur ir dzeltenās bultas? Nolemju paieties drusku atpakaļ. Protams, esmu palaidusi garām īsto pagriezienu. Vajag vēl kādam paplātīties, ka, manuprāt, nav iespējams sajaukt ceļu, jo tas ir lieliski marķēts. Tā tas arī ir, ja uz zīmēm skatās.

Drīz jau esmu uz pareizā ceļa un ārā no pilsētas. Pamazām top arvien gaišāks un sākas rīta īpašākais laiks – brīdis pirms saullēkta. Mākoņu maliņas tiek iekrāsotas violeti rozīgas, gaisma ir viegla un gaisīga. Ķeru mirkļus un kadrus. Tad jau tas notiek – saule aust un apkārt viss atdzīvojas. Mazi, zvirbuļveidīgi putniņi ir satupuši ceļmalas dzeltenajās, krustziežu dzimtas puķēs un čivina pilniem knābjiem. Man blakus nožāvājas kāds un saka: “Labrīt!”. Mana ēna. Uzticamākā no ceļabiedriem.

Tādā rītā nepiestāv bozties un mans sliktais noskaņojums ir prom. Un, laimīgā kārtā, manas kājas arī protas. Vismaz pagaidām. Uz brīdi man pievienojas zviedru kundze, kurai tūlīt būs 66, bet kas ir sprigana kā kumeļš. Pie pirmās kafijas vietas mūsu ceļi šķiras – kundze paliek iemalkot rīta dziru, es dodos tālāk. Labu brīdi soļojusi, izdzirdu aiz muguras dungā-dziesmiņu: “Hello, good looking, param, param…” Pagriežos un ieraugu savus austrāļu draugus – Stīvu un Geriju.
– “Mana sieva tagad seko tavam blogam, lai uzzinātu kā man iet”, saka Stīvs, “un saka, ka bildes esot smukas.”
– “Ā, tad man tagad jābūt uzmanīgai, ko es tur lieku.”
– “Jā, neliec manus kailfoto”, piekodina Stīvs un abi aizsoļo tālāk.

Pēc četru stundu čāpošanas apsēžos kalna galā un ieturu atpūtas pauzi. Pie apvāršņa parādās Hilarija, Anna un Šons, kurš šodien spēku soļošanai meklē vīnā. Mirkli aprunājušies, šie aizsoļo tālāk un drīz arī es turpinu ceļu. Vianā, pilsētā, kur arī iespējams palikt pa nakti, nonāku ap vieniem. Stiprinājusies ar kafiju, nolemju iet līdz tālākajam šodienas mērķim – Logronjo.

Sākumā uz priekšu iet lēni, bet labi. Tad kājas saprot, ka parasti ap šo laiku šīm pienākas atpūta un sāk protestēt visos iespējamos veidos. Pēdās sāp visas tulznainās vietas, tas ir – papēži, pēdas sāni un mazie pirkstiņi, kā arī pašu pēdu apakša. Tad ik pa laikam iedīcas kāju ikri, tad piebalso ceļi, ik pa laikam šiem pievienojas gūža. Vienīgā, kas uzdevās labi, ir potīte, par kuru no rīta bažījos visvairāk.

Velkos uz priekšu visai nožēlojumā ātrumā. Bet, soli pa solim, tuvojos Logronjo. Eju, iegājusi sevī, un kādā brīdī jūtu, ka kāda roka mani noceļ no trases. Gara auguma spānis, gandrīz pacēlis mani aiz somas gaisā un nostūmis ceļmalā. Nogurumā nebiju dzirdējusi tuvojošos mašīnu. Gracias!

Pēc brīža parādās Logronjo pilsētas zīmes, tad ielejā redzama arī pati pilsēta. Pēdējā atpūtas pauze un tad finiša spurts līdz municipālajai alberģei (atvainojos par iepriekš lietoto “auberģe”, nezinu, kāpēc man tā sākotnēji izklausījās). Ar mokām izveicu vakara rituālus, bet, pēc pāris stundu atrašanās horizontālā stāvoklī, esmu gatava jauniem varoņdarbiem un mēs dodamies ielās, lai atzīmētu viena mūsu ceļabiedra – Džeimsa pēdējo vakaru šeit. Viņam jādodas atpakaļ uz darbu un viņš Santjago ceļu turpinās citā reizē. Ieturam smalkas vakariņas (tādējādi pārsniedzot dienas budžetu) un pošamies uz naktsmītni. Ir sestdienas vakars un izskatās, ka visi pilsētiņas iedzīvotāji ir izgājuši ielās to nosvinēt. Laužamies cauri pūlim un ceram, ka nokļūsim “mājās” līdz 22, kad mūsu refugio tiek slēgts. Kolīdz ienesamies iekšā, blakus esošā katedrāle nozvana desmit. Pelnrušķītes pārradušās mājās laikus.

7 nakšņošana
21,50 proviants (1,50 kafija + 20 vakariņas)
Kopā: 28,50
Bilance: + 10,70

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.