Ierašanās Boavistā: vēja klubs, policisti un diskotēka

Izkāpjam no lidmašīnas un mūs apņem siltums, ārā ir vismaz + 25 grādi. Pēc drebināšanās Londonā tas ir tik patīkami. Mazajā Boavistas lidostā par 25 eiro tiekam pie vīzas, izejam pasu kontroli un dodamies uz uzgaidāmo zāli, kur man jābūt pretī kādam no viesnīcas. Laimīgā kārtā esmu aizmirsusi kā sauc manu viesnīcu. Ceru, ka sagaidītāji būs uzrakstījuši manu vārdu un tā varēšu šos atpazīt. Pāris cilvēki tiešām stāv ar lapiņām, bet mana vārda tur nav. Jau slēdzu iekšā datoru, lai sameklētu viesnīcas nosaukumu, kad pie mums pienāk afrikāņu pusis ar lapiņu Apaz hotel un, kamēr domāju vai tas ir pareizais nosaukums, puisis saka “Simon, Simon”. Tas būs riktīgi, jo atceros, ka vienojos par palikšanu ar cilvēku vārdā Simons. Esmu piedāvājusi Laurai braukt kopā ar mani līdz pilsētai, tā kā tā ir neliela, gan jau viņas viesnīca būs kaut kur netālu. Laura rāda savas viesnīcas nosaukumu “B&B” un adresi manam šoferim, tas rausta plecus un saka, ka nezin tādu viesnīcu. Viņš apvaicājas vēl vairākiem taksistiem, neviens nezina. Tad viņš ar Lauras lapu pazūd kādā birojā un, iznākdams no tā saka ok, brauksim kopā. Kopā ar mums pikapā ieraušas arī kāds sirms kungs.

Pēc neilga brauciena pa smilšainu apvidu, esam nonākušas nelielajā Sal Rei pilsētā. Piestājam pie manas viesnīcas, izkrāmējam somas un mēģinām saprast, kur ir Lauras viesnīca. Simons izrādās nav šeit, bet menedžē visu no Itālijas. Sirmais kungs ir Simona tēvs dons Lučiāno, kas visu pieskata uz vietas un nerunā ne vārda angliski. Tiek sazvanīts Simons, lai palīdzētu saprast, kur meklēt Lauras viesnīcu, un, lai arī nedzirdu, ko viņš saka, aptuveni iztēlojos šādu teikumu: “Jūs visi esat lāpstas, tā ir mūsu viesnīca”. Pilnais viesnīcas nosaukums ir “B&B Apaz Hotel”, bet kaut kādu iemeslu dēļ rezervācijas sistēmā Laurai uzrādījās tikai bed&breakfest sadaļa. Tas nekas, ka blakus skaidriem burtiem rakstīta adrese, tās neviens šeit neizmanto.

Visi nosmejamies par šo faktu un viesnīcas meitene dodas ierādīt mums istabas. Mana istaba ir jauka, bet tad aizeju līdzi līdz Lauras istabai un tā ir vēl feināka. Tā kā šai istabā ir divas divguļamās gultas un vēl viena vienguļamā, nolemjam palikt šo nakti vienā istabā un tad pēc tam, kad Laura rīt dosies prom, es varēšu šeit palikt vēl divas naktis.

Iekārtojošās viesnīcā, ejam ar Lauru izpētīt apkārtni. Mūsu viesnīca atrodas pusminūtes attālumā no centrālā skvēra un minūtes attālumā no pludmales. Sākumā nolemjam apskatīt pludmali, noaujam kājas un ejam gar okeāna krastu. Ik pa laikam paejam garām kādam pludmales krodziņam, līdz nonākam līdz Sērfotāju klubam, par kuru Signe man bija stāstījusi, un nolemjam piesēst un iemalkot kādu dzērienu šeit. Paķeram aukstu alu, saskandinām un sūtām paldies Reinim, kurš mūs ievilinājis šajā avantūrā. Izstiepjam kājas, atguļamies krēslos un vērojam saulrietu. Pēc maza brīža ar mums sarunu uzsāk britu sērferis Pauls. Laura izstāsta savu “whereareyoufrom” stāstu, tad Pauls vēršas pie manis ar šo pašu jautājumu. Viņš saka, ka man ir amerikāņu akcents, un tad sāk minēt. “Es teiktu, ka Tu esi no Eiropas. Visticamāk, Austrumeiropas. Teiksim, no Latvijas.” Viņš gan atzīst, ka esot minējis uz dullo un vēlākās sarunās ik pa laikam man piesien Igauniju, bet tāpat tas bija gana iespaidīgi. Tā čalojam kādu laiku, līdz saule ir norietējusi un tuvojas 8 – laiks, kad mums viesnīcā piesolītas kopīgas vakariņas. Dodamies pilsētas virzienā un tuvojoties dzirdam bungu skaņas – bariņš vietējo kādā stadionā muzicē un uzdanco. Kādu brīdi pavērojam viņus, tad sarunājam ar Paulu saskrieties vēlāk uz kādu alu skvērā un dodamies vakariņot.

Vakariņas tiek pasniegtas viesnīcas terasē un esam kādi 13 viesi, pamatā viesnīcas iemītnieki. Te ir pāris no Spanijas, pāris no Šveices, meitenes no Vācijas, meitene no Polijas, žurnālists no Itālijas, kā arī daži vietējie viesnīcas darboņi – samērā raiba publika. Vakariņas pagatavo pavārs no Norvēģijas. Sākumā domāju, ka viņš šeit strādā, bet vēlāk konstatēju, ka viņš ir tāds pats tūrists kā mēs, kas pavadījis šeit mazliet ilgāku laiku un attiecīgi jau integrējies vietējā dzīvē. Vakariņas ir gardas – zivs, rīsi, dārzeņi, mērces.

Ir piektdienas vakars un vietējie stāsta, ka 11 vakarā tepat netālu sāksies koncerts – uzstāsies trīs vietējie mūziķi, kas esot ļoti populāri. Laura saka, ka par spīti nogurumam, vēlas dzirdēt koncertu. Pašlaik ir pusdesmit un katru reizi, kad apsēžos, esmu pārdesmit sekunžu attālumā no iemigšanas. Saku Laurai, ka mēs varētu turēt solījumu un aiziet iedzert alu ar sērferi, tādējādi nositot laiku līdz koncerta sākumam. Tā arī darām. Pauls patiešām ir skvēra kafejnīcā Esplanāde, iepazīstina mūs ar dažiem saviem “jaunajiem draugiem” un nopērk mums alu.

Sarunās laiks paiet ātri un drīz jau klāt ir 11. Neviens tā īsti nesteidzas uz koncertu, es vienīgi drusku trinos, jo negribu nokavēt sākumu. Ap pusdivpadsmitiem beidzot esam šķērsojuši divas ielas un nonākuši vietā, kur jānotiek koncertam. Iela ir cilvēku pilna, bet nekādu koncertu nemana. Pamanām ielas malā stāvam norvēģu pavāru, itāļu žurnālistu un vēl vairākus cilvēkus no viesnīcas vakariņām. Pievienojamies viņiem un pārspriežam, kas te tagad notiks. Izsecinām, ka koncerts būs blakus esošajā ēkā, kuras ieeja pagaidām ir slēgta.

Kamēr mēs tā tērgājam, notiek sekojošais. Pēkšņi notikuma epicentrā iebrauc 4 policijas mašīnas, no tām izlec bars ar policistiem, vairākiem no viņiem ir automāti rokās. Mēs esam vairāk izbrīnīti kā nobijušies un vērojam kā daudzi vietējie tiek nostādīti rindā pie ēkas sienas un tiek pārmeklēti. Jūtamies kā tūristi un esam pārliecināti, ka notiekošais uz mums neattiecas. Tad kāda policiste pienāk pie Lauras, nostāda viņu pie mašīnas un pārmeklē. Tas izskatās tik amizanti – eņģelim līdzīgā meitene šādā situācijā. Ilgi priecāties man nesanāk, jo policiste aicina arī mani. “Rokas uz mašīnas, kājas plati” viņa noskalda un sāk pārmeklēšanu. Lidostās parasti tas notiek diezgan delikāti, ko nevarētu teikt par šo procedūru. Tieku pamatīgi izčamdīta no visām pusēm, tad tiek pārmeklēta soma un beidzot tieku palaista. Puiši zviedz par mums, jo viņus neviens tā arī nepārmeklē.

Pasākumā ir ieejas maksa, apmēram 6 eiro, rezultātā iekšā ieejam mēs ar Lauru, itālis un sērferis. Iegājuši iekšā apstulbstam. Tas ir atklāts stadions, uz skatuves tuc-tuc mūziku spēlē dīdžejs. Esam nonākuši diskotēkā. To nav gribējis neviens no mums. Pēc brīža esam samierinājušies, puiši nopērk dzērienus, stāvam un vāvuļojam. Tad Laura nolemj, ka vēlas izmantot situāciju un pafotografēt vietējos cilvēkus. Aizejam līdz viesnīcai pēc fotoaparāta un statīva. Laura piemeklē atbilstošu fonu, uzstāda statīvu un aicina nofotografēties cilvēkus, kas viņai kaut kādā mērā šķiet interesanti. Lielākā daļa ir priecīgi un piekrīt, daži atsakās. Citi, savukārt, proaktīvi grib tikt kadrā. Itāļu žurnālists palīdz vervēt modeļus, es fotografēju procesu no malas, sērferis iepazīstas ar visiem, kas viņam iegadās piecu metru rādiusā. Tā nemanot pulkstens ir divi naktī un, ovācijām skanot, uz skatuves kāpj pirmā grupa. Spēlē viņi tīri tā neko, vietējie lēkā pie skatuves un dzied līdzi, laikam tiešām populāra grupa. Mēs izturam vēl vienu stundu, bet tad gan spēki ir galā, un atvadījušās no jauniešiem, beidzot dodamies pie miera.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s