Tranzītā uz Londonu

IMG_3623IMG_3633aIMG_3770Biju patiešām nodomājusi pavadīt mierīgu decembri Latvijā. Un tad ieraudzīju Feisbukā Reiņa paziņojumu, ka, tā kā viņš pats netiek, tad neizmantotas paliek četras aviobiļetes uz Kaboverdi, ja kāds vēlas, lūdzu sakiet, atdošot. Tikai jālido no Londonas.

Daudz nedomājusi nodibinu draudzību ar Reini Feisbukā un nosūtu jautājumu vai biļetes vēl pieejamas. Gandrīz vai cerēju, ka viņš teiks nē, piedod, par vēlu tu nāc. Bet tā viņš nesaka. Biļetes esot pieejamas, cik es vēloties. Vienu. Protams, varu to dabūt. Aši izpētu cik noteiktajos datumos maksā lidojums uz Londonu un tas nemaksā pārāk dārgi. Veicu pāris zvanus iesaistītajām personām Latvijā un izdodas visas lietas sarunāt un sakārtot tā, ka nav iemesla nebraukt.

Dodu Reinim fināla apstiprinājumu un nopērku biļetes uz Londonu. Ir pirmdiena. Otrdien zvana Reinis un saka, ka esot zināmi sarežģījumi ar pasažiera vārda maiņu. Nav jau tā, ka darbība nav iespējama, bet prasa lielākus resursus kā domāts. Bet tā kā lidojums uz Londonu jau ir nopirkts un esmu izpētījusi infomācijas gūzmu par Zaļā raga salām, tad saku, ka braukšu jebkurā gadījumā. Trešdien saņemu ziņu, ka tomēr situācija ar biļešu maiņu ir labāka kā domāts. Vēl viena meitene Laura, kas arī parakstījusies avantūrai, noskaidrojusi kā izmaiņas veikt par salīdzinoši godīgu samaksu. Tomēr, kad trešdien dodos uz Rīgas lidostu, īsta pārliecība par to, vai biļetes samainīt izdosies un vai galu beigās nonākšu Kaboverdē, man nav. Mierinu sevi ar domu, ka arī Londona ir feina pilsēta, kur pavadīt laiku.

Pirmo reizi lidoju ar Wizzair uz Lutonu. Pamatā mani ceļabiedri ir daudz aprunātie viesstrādnieki, publika diezgan raiba. Izņemot faktu, ka Rīgā mūs mazliet pasaldē, liekot stāvēt rindā ārā pirms iekāpšanas un reiss nedaudz nokavējas, lidmašīna kā lidmašīna un lidosta kā lidosta. Greenline autobuss aizvizina līdz Viktorijas stacijai un izlaiž tieši uz tā stūra, kas man nepieciešams, lai dotos uz hosteli.

Jā, šoreiz palieku hostelī, jo neizdevās pēdējā brīdī atrast naktsmājas caur paziņām vai Koučsērfingu. Vienu uzaicinājumu no atklātā rekvesta saņēmu, bet tas neviesa uzticību. Hosteli speciāli meklēju pēc iespējas tuvu Viktorijas stacijai un tādi tur ir vairāki un par saprātīgu naudu. Pēc minūtēm 15 esmu aizsoļojusi līdz hostelim.

Tur recepcijā sēž pancīga meitene ar pīrsingiem, nenormāli forša, laipna un izpalīdzīga. Iedod man istabas atslēgu un izstāsta hosteļa noteikumus. Uzdzīvot varot līdz 11. Hmm, paskatos pulkstenī, pusviens naktī. Kaut kā baigi dzīvīgi priekš tik vēla laika. Iekārtojos savā 6vietīgajā dormā un pēkšņi mans gudrais telefons mani apskaidro, ka mums ar Londonu ir 2 stundu laika atšķirība, ko galīgi biju aizmirsusi. Te vēl ir tikai pus11. Tā kā vēl neesmu pilnībā tikusi vaļā no Amerikas džetlega, tad dažas stundas šurpu turpu man neko neizsaka. Tad nu dodos lejā un meitene man izstāsta, kur ir tuvākais alus veikals. Atgriežos ar pāris Coronām un dodos uz virtuvi. Tur spāniski runājoša sabiedrība dejo uz galdiem, tie izskatās dikti izturīgi (galdi, ne spāņi). Atrodu klusāku stūrīti, malkoju savu alu un darbojos internetā. Drusku jau jūtos kā ome, jo vidējais klientu vecums šeit ir kādi 22 gadi, bet man ir diezgan vienalga. Pirms gulētiešanas vēl mazliet pačaloju ar istabas biedreni no Jaunzēlandes un liekos uz auss.

No rīta esmu augšā pirms 8, tieši uz brokastu laiku. Biju piemirsusi, ka šeit brokastis nozīmē tostermaizes ar džemu vai riekstu krēmu. Otra opcija ir brokastu pārslas ar pienu. Īsti negaršo ne viens ne otrs, bet ēst gribas un loku iekšā to pašu.

Tad dodos pastaigā pa pilsētu. Pēc sākotnējiem plāniem, man šodien būtu jābrauc uz Getviku mainīt biļetes, bet pēc jaunās situācijas tas nav jādara un attiecīgi man ir pilna brīva diena Londonā. Ko darīt?

Pirmo reizi Londonā paviesojos pirms gadiem septiņiem un pēc īsas vizītes deklarēju to par savu mīļāko pilsētu. Esmu atgriezusies šeit ar vecākiem un apmeklējusi teju visas pieklājīgās tūristu atrakcijas, esmu ciemojusies pie draudzenes Gunas un pārklājusi pārējās pilsētas sadaļas. Tad nu šodien nolemju vienkārši apstaigāt iemīļotās vietas un ļauties, lai kājas pašas nes uz priekšu.

Vienīgais trakums – ir diezgan auksti. Tā kā negribu vazāt līdzi pa salām mēteli, tad esmu uzvilkusi visas man pieejamās puslīdz siltās drēbes, tomēr salstu kā prusaks. Drebinoties apmetu lociņu ap Vestminsteres abatiju un Bigbenu, piemiedzu Londonas acij un dodos pa Temzas krastu Toverbridža virzienā.

Kādā vietā pamanu aizdomīgus plakātus, kas mani ieinteresē un jau drīz stāvu milzīgas rūpnīcas priekšā, kurā iekārtots Tate Modern muzejs. Mana mīļā modernā māklsa, ko es vairāk varu vēlēties! Eju iekšā un esmu pilnībā apburta. Man ir vājība uz vecām rūpnīcām, un šī ir īpaši smalks eksemplārs. Pilnai laimei apmeklējums ir bez maksas, naudu viņi grib tikai par ieeju atsevišķās izstādēs.

Uzbraucu līdz pirmajai ekspozīcijai un nolemju mirkli atpūsties – sasilt un izmantot internetu. Tā sēžot, pamanu, ka blakus atrodas stabs ar informāciju, ka plkst. 11 no šīs vietas notiek bezmaksas ekskursijas ar gidu. 11 būs pavisam drīz un izdomāju, ka kāpēc gan lai es nepiedalītos šādā ekskursijā. Palēnam sāk pulcēties vēl daži interesenti. Īpaši manu uzmanību piesaista kāds skotu pāris, jo sevišķi šarmantais kungs brunčos. Pāris reizes sasmaidāmies. Tā kā gids nenāk, skotu kungs aiziet noskaidrot situāciju un atgriežas ar paziņojumu: “Viņi teica, ka gids varot kavēties un varot arī neparādīties vispār.” Tad nu vārds pa vārdam, kavējot laiku, sākam sarunāties. Sarunas noslēgumā kungs mani aicina iegriezties Skotijā viņa Stāstu vietā, tieku arī pie vizītkartes. Viņu sauc Kempels. Deivids Kempels. Stāstnieks, rakstnieks, dzejnieks un žurnālists. Ar viņu ir tik interesanti sarunāties, izstāstu arī viņiem par Čikāgā pieredzēto stāstu vakaru, ko apmeklēju. Uz atvadām palūdzu, lai viņa sieva iemūžina mani ar stāstnieku, ko viņa laipni izdara.

Gids tā arī neparādās un es dodos iepazīties ar muzeju uz savu roku. Tas ir lielisks! Gan konstantās ekspozīcijas, gan izstādes. Man īpaši patīk interaktīvs projekts, kur katrs cilvēks var papildināt esošo koku ar savu zīmējumu par tēmu. Es arī uzzīmēju kaut ko smuku, bet tehnoloģijas pieviļ un neļauj to saglabāt.

Pēc tam atkal dodos ielās, vēroju kā caur pacelto Toverbridžu izpeld liels kuģis, kad tas nolaists atpakaļ, šķērsoju pa to upi un klīstu tālāk gar Sv. Paula katedrāli uz priekšu. Vienā brīdī zaudēju orientāciju un nolemju, ka ir laiks apsildīties un iedzert kādu alu. To arī daru kādā mīlīgā krodziņā un tad dodos hosteļa virzienā. Neesmu īsti pārliecināta par virzienu, tāpēc apvaicājos pēc padoma, uz kuru pusi ir Viktorijas stacija. Virziens man tiek parādīts kopā ar ieteikumu braukt ar metro, jo “tas ir pusotras stundas attālumā, neiespējami aiziet ar kājām”. Šitās frāzes esmu atklausījusies Amerikā un soļoju tik uz priekšu. Līdz Bigbenam esmu tikusi minūtēs 40, Viktorija ir netālu. Pastaiga nav no patīkamākajām, jo riebīgi līņā. Mierinu sevi ar domu, ka tā kā no debesīm nāk ūdens, nevis sniegs, tad vismaz ir plusi. Nonākusi hostelī vēl mazliet padzīvojos internetā un dodos pie miera.

Naktī guļu slikti, ik pa laikam mostos un skatos pulkstenī. Ap pieciem zvana mans modinātājs, ātri sataisos un dodos uz Viktorijas staciju, kur iesēžos National Express autobusā, kas mani aizved līdz Getvikai. Tur sameklēju Thomson Airlines klientu servisu un izstāstu savu vajadzību par pasažieru vārda nomaiņu. Drošības pēc esmu palūgusi hostelī izprintēt visus Reiņa sūtītos dokumentus. Tie noder, kundze vēl kaut kāpēc nokopē dažus no papīriem un rezultātā viss notiek kā pa dieziņu un pēc minūtēm 15 eju ar roku rakstītu biļeti check-in virzienā.

Esot uzgaidāmajā zālē nosūtu Laurai īsziņu, kur varam satikties. Viņa neatnāk un kolīdz tiek paziņots vārtu numurs, dodos uz iekāpšanu. Lidmašīnā veicu vienu zvanu uz Latviju, pēc kā blakus rindā sēdošā meitene prasa – “Vai Tu esi Zane?”. Esam beidzot atradušas viena otru. Laura arī man ir sūtījusi īsziņu ar faktiski identisku tekstu, bet kaut kādu iemeslu dēļ neesam saņēmušas viena otras ziņas. Laura pārsēžas manā rindā un kādu laiku pavadām sarunās viena otru iztaujājot. Laura ir britu fotogrāfe, kas šobrīd dzīvo un strādā Parīzē. Viņa bijusi uz vasaras fotogrāfijas skolu Latvijā, tā viņa caur saviem Latvijas draugiem ieraudzījusi Reiņa piedāvājumu un arī nolēmusi nelaist garām šo izdevību.

Piesprādzējam drošības jostas un lidmašīna ar slaiku loku palceļas virs miglainās Londonas, lai pēc dažām stundām nogādātu mūs Kaboverdes salā Boavistā.

One response to “Tranzītā uz Londonu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s