Bezceļi, kuģa vraks un dejas Barakā

Es atveru acis tieši brīdī, kad Laura dodas laukā pa durvīm. Viņa uz mani paskatās, pasmaida un atvadās. Viņai paziņas piedāvājuši bez maksas palikt apartamentos Sal salā un viņa dodas uz turieni. Aizveru acis un cenšos aizmigt, bet nesekmīgi. Aizeju līdz vannasistabai, un tur ieraugu elektrisko zobubirsti. Visticamāk, tā pieder Laurai un nesos pa kāpnēm lejup, cerot, ka viņa vēl nebūs prom. Dons Lučiāno smaidot paziņo, ka mana draudzene augšā brokasto. Uzkāpju līdz terasei un rādu Laurai zobubirsti. “Oh, my God”, viņa saka un pateicas. Protams, aizmirsusi. Šī rīta pastaiga ir mani atmodinājusi pilnībā, ieskrienu ātrā dušā un pievienojos brokastotājiem.

Man joprojām nav ne jausmas, ko šodien darīšu. Pie brokastu galda citi viesnīcas iemītnieki dalās stāstos gan jau ar pieredzēto, gan ar turpmākajiem plāniem, kā rezultātā sarunājam, ka šveiciešu pāris, kas šeit noīrējuši mašīnu, paķers mani un kādu poļu meiteni līdz okeānā redzamajam kuģa vrakam – vienam no Boavistas apskates objektiem. Sākumā mēs esam iecerējušas gar okeāna krastu nākt atpakaļ kājām, bet visi cenšas mūs atrunāt no šīs idejas. Dons Lučiāno, satver poļu meitenes roku, norūpējies šūpo galvu un atkārto: “Peligroso, peligroso”. Rezultātā paklausām un vienojamies ar šveiciešiem, ka viņi mūs izlaidīs uz šosejas netālu no Sal Rei.

Pēc pusstundas ietraušamies nelielā džipā un dodamies ceļā. Sākumā braucam pa asfaltētu šoseju, bet jau pēc brīža nogriežamies uz ceļam līdzīgu objektu. Poļu meitene, kas iepriekšējā dienā redzējusi lielu salas daļu, apgalvo, ka šis ceļš ir vienkārši lielisks. Brīžam uz ceļa ir lieli akmeņi, brīžam smiltis, nelīdzens tas ir visu laiku un brīžam pazūd vispār. Lēnām kratoties, pēc kādas pusstundas ieraugām okeānu un lielo kuģa vraku. Bez mums šai vietā piestājuši vēl vairāki organizētu grupu džipi. Tad nu dodamies apskatīt vraku, kas atrodas ļoti tuvu krastam un ir milzīgs, sarūsējuša metāla kuģa vraks. Tas kontrastē ar zilo ūdeni un debesīm, kopumā skats ir iespaidīgs. Safotografējuši to, dodamies atpakaļceļā.

Tiekam izlaistas kādā krustojumā, un, čalojot ar poļu meiteni, dodamies gar ceļa malu pilsētas virzienā. 29 gadīgā poliete ir no Gdaņskas, bet šobrīd strādā Somijas pilsētā Turku par kvalitātes inženieri. Runājam gan par šejieni, gan par mājām, gan par dzīvi kopumā. Tas, kas viņu kaitina šeit, ir vietējo attiekme pret apkārtni, pret savu dzīvesvietu. “Nu paskaties uz šo māju”, viņa saka, “cik tur tā darba, mazliet piešpaktelēt, nokrāsot, būtu pavisam cits skats.” Pašreizējais skats ir nolupis, pelēks betons. “Viņi var visu dienu sēdēt un neko nedarīt”, viņa turpina šķendēties, “būtu kaut mazliet pastrādājuši un tad sēdējuši.”

Tā runājot, esam nonākušas atpakaļ pie viesnīcas un sarunājam pēc brīža aiziet pusdienās. Es sākumā gribu aiziet uz netālo tūrisma biroju un norezervēt turpmākos lidojumus starp salām. Pulkstenis ir pusviens dienā un es pienāku brīdī, kad puisis slēdz ciet biroja durvis. Nē, šodien atpakaļ nebūšot. Lai es atnākot rīt. Cikos? “Nūūū”, pusis aizdomājas, “ap kādiem vieniem”, viņš atbild, pats neizklausīdamies visai pārliecināts par sacīto. Daru viņam zināmu, ka es noteikti būšu un lai tik viņš pamēģina nebūt.

Paklaiņojam ar poļu meiteni pa pilsētu. Nevarētu teikt, ka vietējie ir dikti uzmācīgi, tomēr no attiecīgām ielām labāk izvairīties, ja negrib visu laiku dzirdēt: “Come to my shop. Looking, no money. No stress.” Gribu nopirkt snorkelēšanas masku un tad nu vienam tādam darbonim prasu, vai viņš tādas tirgo. “Jā, jā, come and look.” Ieejot viņa amatniecības veikalā, viņš man dod skaistu, dekoratīvu, pie sienas liekamu masku – afrikāņu koka grebumu. Saku viņam, ka ar šito nirt būs pagrūti. Protams, man nepieciešamās maskas viņam nav. Blakus ir ķīniešu veikals, tajā šāda maska ir, bet dikti tizla un dārga, nolemju nepirkt. Kad iznākam no ķīniešu veikala, mūsu iepriekšējais tirgonis ir dusmīgs. “Jūs ejat uz kaut kādu ķīniešu veikalu, bet jums nav pat minūte, lai aplūkotu manus darinājumus”, viņš mums pārmet. Poļu meitene mēģina viņam izskaidrot faktu, ka mēs apmeklējam veikalu, kur ir pieejams tas, ko meklējam. Īsti apmierināts ar mūsu rīcību viņš tāpat neizskatās, uz ko mēs viņam veltām viņu pašu tik bieži lietoto frāzi “no stress” un dodamies tālāk.

Piesēžam uz alu kādā kafejnīcā uz mola, kuram apkārt šūpojas virkne zvejas laivu. Viena laiva tieši tagad atgriežas ar lomu un kāds jaunēklis peld uz to, ar galvu stumdams pa ūdens virsmu lielu, zilu plastmasas bļodu. Nodrošina loģistiku, tā teikt. Pie laivas tā tiek piekrāmēta ar zivīm un tādā pat veidā nogādāta krastā, kur loms tiek svērts un tirgots kādai sievai. Mēs smejamies, ka jāizseko tā sieviete, lai zinātu kurā restorānā šovakar būs nobaudāmas tiešām svaigas zivis.

Atgriezušās viesnīcā, konstatējam, ka vienīcas lejas ofiss ir tukšs un kluss. Gribu izmantot internetu, ieslēdzu viņu datoru, tad mēģinu pārspraust interneta vadu savā datorā, tomēr nekas nestrādā. Poliete bažīgi skatās uz mani un saka, ka labāk būtu kādam paprasīt atļauju. Nav jau kam prasīt un kaut kā man ir sajūta, ka viņi neiebilstu. Redzot, ka nekas neizdodas, poliete aiziet uz savu istabu, es ielienu vēl dziļāk ofisā un pēc neilgas krāmēšanās ap vadiem atklāju, ka rūteris ir izslēgts. Ieslēdzu to un viss notiek. Tad nu pārspraužu vadu savā datorā un priecīgi darbojos. Pēc brīža atnāk viena meitene un prasa vai kāds no personāla ir uz vietas, gribot apvaicāties, vai drīkts izmantot virtuvi ēst pagatavošanai. Saku, ka neviena nav un izsaku savu viedokli, ka virtuve ir izmantojama. Viņa to uztver teju kā atļauju, pateicas un dodas darboties.

Vēl pēc brīža parādās dons Lučiāno, ierauga mani un kaut ko itāliski murminot ieslēdz lielo gaismu, lai es labāk varu visu redzēt. Neizskatās, ka viņam būtu kaut kas iebilstams. Pēc brīža ierodas arī jaunēklis, kas strādā šajā vietā. Viņš arī neko nesaka par nosperto interentu, varbūt domā, ka viss saskaņots ar itāli. Tad viņš cenšas izdibināt manus vakara plānus.

“Varbūt tu vēlies kaut kur iziet?”, viņš prasa.
“Ja, jā, es vēlāk paklīdīšu apkārt, aiziešu līdz Esplanādei iedzert kādu alu”, izliekos par beigtu.
Vēl pēc pāris frāzēm viņš padodas: “Tu laikam nesaproti, ko es domāju”, par mani divreiz jaunākais puisietis skumji nosaka.

Skatos un viņu un stulbi smaidu. Pilnīgai lietu skaidrībai esmu arī redzējusi brouserī pēdējās atvērtās lapas un man nav ne mazāko šaubu, kas tās ir virinājis un nejēdzis izdzēt vismaz acīmredzamo lapu vēsturi. Beigās viņš nopūšas, palūdz aizcirst ofisa durvis, kad beidzu darboties, un dodas prom.

Es savukārt pēc brīža tiešām aizeju uz Esplanādi iemalkot kādu alu un apēst vakariņas. Man, protams, līdzi ir dators ar viscēlākajiem nolūkiem rakstīt. Pagūstu izšķirot bildes, kad manas vakariņas ir gatavas. Esmu notiesājusi pustunci, kad redzu pie apvāršņa parādāmies mūsu piedegušo norvēģu pavāru ar kādu afrikāņu draugu. Viņi jau teju dodas prom, kad ierauga mani un pienāk apsveicināties. Vārds pa vārdam un šie piesēž. “Ak tad tu ēd šeit”, pavārs nosaka un nesaprotu vai tas ir pārmetums vai fakta konstatējums, ka ieturos tik tūristiskā vietā. Viņi došoties ēst uz kādu vietējo kafejnīcu, es varot nākt līdzi un iedzert kādu alu tur. “Un zini, tur ir bezmaksas internets”, viņš izmet galveno trumpi. Tas nostrādā, esmu gatava pievienoties.

Tā bija lieliska doma. Sēžam, malkojam alu un šeit iet vaļā vietējo sestdienas vakara dzīve. Daži spēlē ģitāru, pārējie dzied. Visu laiku kāds aiziet prom, kāds pievienojas. “Zini, vienu vakaru es redzēju, kā vienkārši ienāk cilvēki no ielas, paņem šeit esošās ģitāras un spēlē. Vienubrīdi kopā spēlēja četri cilvēki, kas iepriekš nebija to darījuši – tas bija neticami”, norvēģu draugs Jasmīns ir sajūsmā. Man arī sejā ir laimīga suņa smaids. Kaboverdes oriģinalā mūzika autentiskā izpildījumā, autentiskā vietā. Un viņi to neizpilda kādam, viņi spēlē savam priekam. Daži dejo. Bārā ienāk kāda vecāka sieviete halātveidīgā kleitā, viņa ubago. Viņa sarokojas ar visiem pie mūsu galdiņa, tad prasa naudu, bet norvēģis saka, ka šodien jau esot iedevis un rīt iedos atkal, bet šodienai pietiek. Viņa uz brīdi pievienojas dziedātājiem, kāds ar viņu uzgriež danci un pēc brīža viņa aiziet. Afrikāņu puisis Demba atvainojas un jūtas neērti par sievietes uzvedību, es viņam saku, lai atslābt.

Kādā brīdī mums pievienojas Tanja. Tanja ir no Vācijas, viņa ir šī bāra īpašnieka meitene, dzīvo šeit mazliet vairāk kā gadu. Šobrīd viņu attiecībās ir problemātisks posms un Tanja ir skumja. Nolemjam mainīt dislokācijas vietu uz aicinām Tanju līdzi. Viņa sākumā šaubās, bet beigās piekrīt. Ieejam kādā citā vietējā kafejnīcā un visi, izņemot mani, pasūta pastu ar jūras veltēm. Es joprojām neesmu gatava neko ieēst, vien mazliet nosperu kādu jūras velti no citu šķīvjiem.

Jasmīns ir sajūsmā par pilsētas reģionu Baraku. Tā ir vieta, par kuru man poļu meitene dienā stāstīja, no kuras vajagot izvairīties, tā esot bīstama. Jasmīns savukārt ir pārņemts ar šo vietu un piedāvā ideju, ka jādodas uz turieni. Izklausās traki, bet vilinoši. Vārds pa vārdam un esam gatavi doties. Tas nav tālu. Šeit nekas nav tālu. Tomēr kādu laiku ejam pa pilnīgu tumsu, līdz nonākam līdz apgaismotām barakām. Tas ir pilsētas nabadzīgākais rajons, cilvēki šeit dzīvo būdiņās, apkārt ir liela netīrība, ko maskē tumsa. Dodamies starp būdiņām uz centrālo laukumu, kur sapulcējušies vietējie un svin vakaru.

Jasmīns ir bijis šeit iepriekš un ieved mūs nelielā kafejnīciņā aiz kādiem aizkariem. Tur ir viens galdiņš, kuru tad attiecīgi okupējam. Mūs apkalpo māte un meita. Māte izskatās pēc Sezārijas Evoras māsīcas un meita.. Meita ir tik skaista, ka saprotu, ka uzvedos nepieklājīgi visu laiku uz viņu blenzdama, bet nevaru pārstāt to darīt.

Kādā brīdī iedomājos par teorētisku iespēju apmeklēt labierīcības un nolemju apvaicāties par tām. “Casa de banho?”, prasu smukajai meitenei. “No”, viņa atbild. Mja. Puiši zviedz, ka būs vien jāiet papildināt netālu esošie sāls ezeri, mēs ar Tanju viņus izlamājam. Pēc tam meitene saka, ka lai mēs pagaidot, kamēr atnāks draudzene. Sākumā nesaprotu, kāpēc mums nepieciešama draudzene, bet lieta ir pavisam vienkārša. Draudzene dzīvo netālu un var mūs ielaist savā mājā izmantot labierīcības. Tā mēs arī darām. Izlavierējam šaurā gaitenī gar žūstošu veļu un krāmiem līdz tualetei bez ūdens. Vienalga, šis ir daudz labāks variants kā sāls ezeri.

Pēc kafejnīcas dodamies laukā un puiši kaut kur aizdodas, tikmēr Tanja iesprūk vietējā diskotēkā un es, protams, viņai pakaļ. Wow! Ballīte notiek vienkāršā šīfera-dēļu šķūnī, bet te valda tāda atmosfēra. Protams, visi blenž uz mums kā auni uz jauniem vārtiem, jo, iespējams, neviens baltais nav kāju spēris pār šī kluba slieksni. Labi, būsim precīzi, šeit nemaz nav sliekšņa.

Neabšaubāmi, ka izpelnāmies diezgan lielu uzmanību, kāds dejot gribētājs ir jāatšuj ik pēc 2 minūtēm. Tanja ir brīvāka, viņa arī iejūtas un dejo, es stāvu kā mietu norijusi un stutēju sienu. Tam ir filozofiski un praktiski apsvērumi. Es īsti nemāku dejot un man šķiet, ja to darīšu šeit, apkaunošu ne vien savu nāciju, bet visu balto rasi. Praktiskais apsvērums ir mugursoma, kurā atrodas šādas tādas ierīces, kuras negribētu pazaudēt. Kamēr soma ir starp mani un sienu, jūtos diezgan droši, ja es iejuktu pūlī, tad padarītu pasākumu riskantāku.

Bet arī stāvēt un vienkārši skatīties ir tīrā bauda. Tas ir fascinējoši. Es nekur neesmu redzējusi cilvēkus tā dejojam. Kad ir ātrie ritmi, visi plastiski izloka savus ķermeņus. Bet visīpašākās ir lēnās dejas. Daži pāri dreifē pa zāli, bet ļoti daudzi stāv, neizkustoties no vietas. Vienīgā ķermeņa daļa, kas dejojot kustas, ir gurni. Tā ir samērā neliela, diezgan ātra un neticami viegla gurnu šūpošana mūzikas ritmā. Izskatās tik, tik…hmm, juteklisi, laikam, ir precīzākais apzīmējums, kas nāk prātā.

Es varētu lēnās dejas vērot stundām, bet drīz ieskanas un turpinās tikai ātrie ritmi. Man šķiet, ka esmu atšuvusi teju pusi no pieejamās publikas, kad Tanja mani vienkārši paķer aiz rokas un ierauj dejot meiteņu bariņā. Padodos un ļaujos ritmiem. Diemžēl esmu uzmanības centrā un visi ir sajūsmā, ka arī otra baltā meitene beidzot dejo. Drīz jau meiteņu bariņā iejūk arī puiši. Tomēr ilgi baudīt ritmus nesanāk, jo jūtu, ka tieku cieši satverta aiz rokas un ar nepārprotamu žestu izstūrēta no kluba ārā.

“Ko tu dari?”, prasu jaunietim.
“Rūpējos par tavu drošību”, viņš atbild.
“Kāpēc?”, jautāju.
“Tāds darbs”, viņš atbild.
“Kā lai es zinu, ka varu tev uzticēties vairāk kā jebkuram citam šeit?”, prasu. Patiesība ir tāda, ka, ja man būtu visā klubā jāizvēlas viens cilvēks, kam uzticēties, tas būtu viņš. Jau pirmīt biju viņu vērojusi un kaut kas viņa attieksmē un uzvedībā lika justies it kā es būtu šeit ar miesassargu.
“Es esmu policists”, viņš saka.

Protams, uz pieres tas viņam nav rakstīts un, kad viņš kopā ar pārinieku piedāvā mūs aizvest atpakaļ līdz centram ar mašīnu, neesmu pārliecināta, ka tā ir laba ideja. Mani nomierina Tanja, kura saka, ka pazīst puišus – viņi nemelo un tiešām ir policisti. Labi, iesēžamies dzeltenā pikapā un braucam prom. Izskatās, ka arī puiši jūtas atviegloti, esot mašīnā viņu sejas zaudē nopienību un atmaigst. Braucam ar kādiem 10 kilometriem stundā, šoferis lielāko laika daļu ir pagriezies pret mums un sarunājas. Katru reizi, kad tuvojas siena, mēs viņu aicinām tomēr pievērsties ceļam.

“Es rīt strādāju lidotā”, atvadoties saka mūsu “glābējs” un es nezinu, kas būtu darāms ar šo informāciju. Es pateicos, izkāpju centrā, noskatos kā pikaps aizbrauc tālāk nogādāt līdz mājām Tanju. Uzkāpju savā viesnīcas istabā, iekrītu gultā un aizmiegot galvā viļņojas Kaboverdes ritmi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s