Dziju, dzīves un cilvēku košums Auļukalnā

“Re, cik smuka zampa”, pašķiebusi vienu no katliem ar tumši brūno riekstkoka novārījumu, priecājas dziju krāsošanas meistardarbnīcas vadītāja Anete Karlsone. Citā katlā kūp sīpolu mizu novārījums, citā mirkst dzelteno ilzīšu galvas, vēl citā – sarkanais āboliņš, goblapu spireja, meža zirdzene jeb pūķu gārsa – Auļukalna vietējie augi, kuru daudzums apkaimē tā vien “uzprasījies” uz dziju krāsošanu, vien ilzītes mērojušas ceļu no Zemgales dārza.

Lielie katli kūp uz improvizētas lauku plītiņas, kuru šejienes saimnieks Mikus no ķieģeļiem un dzelzs virsmas uzmeistarojis iepriekšējā vakarā. Ilgstoši tās tuvumā atrasties nav viegli, jo ir viena no tām vasaras dienām, kad viss apkārt esošais virmo + 30 grādos. Visvairāk pie plīts grozās Anete, meistardarbnīcas dalībnieces pieslēdzas, lai ziņkārīgi ielūkotos katlos vai apčubinātu tajās iemērktās šķeteres – ar lazdu koka nūjām tās uzmanīgi jācilā, lai dzija nokrāsotos vienmērīgi. Daļa no dzijām iepriekš kodināta formulās un svešvārdos, tādos kā alauns, lai augos esošais pigments labāk sadraudzētos ar dziju un šī savienība būtu noturīga saulē un laikā. Vēl citas vielas tiek piešautas karsēšanas procesā – spilgtākai dzīvei. Kas galā sanāks, līdz galam nav zināms – viss notiek eksperimentālā plūdumā. Anetes pieredze vēsta, ka no dzeltenajām ilzītēm var iegūt dažādu spilgtumu un nokrāsu dzeltenos un zaļos toņus, arī sīpols esot diezgan paredzams. Bet, piemēram, sarkanais āboliņš katlā tiek likts pēc četrgadnieces Ausmas ierosinājuma – eksperiments beidzas ar maigi zaļu krāsojumu un tādu, kas ir diezgan tuvu karalienes naktskrekla tonim. Tādu apzīmējumu izpelnās nokrāsas, kas iegūtas ilgi piņķerējoties ap krāsvielām un piedevām bez izteikta rezultāta.

Es ar dziju krāsošanu sastopos pirmoreiz, tāpat kā ar šejienes cilvēkiem. Jāteic, ka iespēja iepazīt Drustu apkaimes ļaudis mani vilināja ne mazāk kā dziju košuma noslēpumi, varbūt pat kripatiņu vairāk. Tad nu kļavu pavēnī, smalcinot izejvielas, filtrējot dīķa ūdeni vai cilājot šķeteres, var brangi izrunāties. Un kādi tik cilvēki te nav sanākuši no visām Piebalgas malu malām – cits ieada jakās niansētus dabas toņus, cits veido papīra dizaina lampas, cits auž, cits muzicē, cits stāstus stāsta un vēl cits naudu uzpasē. Pa vidu nerimstošām sarunām un smiekliem skraidelē bērni, kas mūk no ciemos atbraukuša suņa, brīžiem otrādāk. Mazas meitenes slēpjas šūpuļtīklā no iedomātas smilšu vētras, bet jaunākais šejienietis, gadu vecais Miervaldis, visu stoiski vēro no malas, bāžot mutē vecāku vai citu pieskatītāju akceptētas ēdam un graužamlietas.

Divas dienas garā jamapdrača radītāja ir saimniece Inita, kas ar vienu aci pieskata bērnus, ar otru plūcamos augus, ar trešo pusdienu tapšanu. Roku Initai ir vairāk kā dievietei Durgai, jo palīdz gan māsa, gan abu mammas, gan citi ļaudis. Pusdienās galdā tiek celta pašu cepta maize, pelēko zirņu masa, kuras nosaukums variē no smēriņa līdz patē, dārzeņu zupa, grūbu grūdenis, salāti un šokolādes kūka, kurā nekavējoties tiek iegremdēti mazi, kāri pirkstiņi.

Pasākuma noslēgumā Anete steidz visām dalībniecēm izsniegt pa krāsainam pavedienam, kopā ar mini recepti, jo atcerēties visu krāsošanas procesu un sastāvu no galvas, jo īpaši iesācējam, ir neiespējami. Tā nu mums katrai priekšā krājas maigu un sulīgu toņu paraudziņi, lai iedvesmotu turpmākiem krāsu meklējumiem.

Svētdienas pēcpusdienā meistardarbīcas dalībnieki un citi viesi pulcējas Auļukalna muižas zālē, kur Mikus ducina, skandina un šķindina dažādus mūzikas instrumentus, bet Inita stāsta pasaku par celmlauzi.  Noslēgumā Mikus paņem rokā mazu akordeonu (vai tam līdzīgu instrumentu) un izvilina no tā skaņas, kas visus sanākušos bez liekas pierunāšanas pievērš dejas solim.

Es vēl steidzu uz savu zemes pleķi Drustos, lai paspētu saplūkt plūškoka ziedus sīrupam un citus pļavas labumus tējai. Vai es saņemšos vākt augus arī dziju krāsošanai, to vēl nezinu, bet tas, ka šī nebija pēdējā tikšanās ar šejienes košajiem ļaudīm – tas nu ir skaidrs!