Ir svētdienas vakars, tūlīt noslēgsies brīvdienas. Un rīt tu dosies uz darbu. Vai varbūt paliksi mājās, ja tev ir iespēja strādāt attālināti. Kas ieplānots tavā nākamajā nedēļā – darba tikšanās, ģimenes apciemojums, kāds pasākums? Iedomājies, tev tie visi jāatceļ. Nepatīkami, bet nekas briesmīgs, nebūs jau pirmā reize. Kurš no mums nav piepeši saslimis vai piedzīvojis kādu citu dzīves ķibeli, kad Dievs pasmejas par taviem plāniem un piedāvā pavisam citu versiju?
Un tagad iedomājies, ka esi saslimis ar Covid-19. Jā, jā – daudz piesaukto, simtreiz apnikušo, dusmas un strīdus raisošo. Atšķirībā no daudzām citām diagnozēm, kas pamatā iejaucas tavos nākotnes plānos, šī liek ieskatīties pagātnē. Lūdzu, patiešām, uz mazu brīdi – pamēģini iztēloties, ja Tev šodien paziņotu Covid+, ko Tev vajadzētu informēt par šo lietu? Ar ko Tu satikies pēdējo divu nedēļu laikā? Kurās kafejnīcās ieturējies? Kur biji ciemos? Kurā veikalā iepirkies? Kuru draugu apskāvi? Kā Tu jūties, saistībā ar faktu, ka visiem šiem cilvēkiem vajadzētu uzzināt par to, ka esi viņu potenciāli inficējis?
Mana pagājušā nedēļa bija darbīga un notikumiem bagāta. Biju divos darbos, uz biznesa tikšanos, pie zobārsta un citviet.
Ne tā kā pavasarī, kad pirmo pandēmijas ziņu iebiedēta, divus mēnešus lēmu sev brīvprātīgu pašizlolāciju. Palūdzu dzīvesbiedru atstāt manas mājas, jo viņš nevarēja neiet uz darbu, draugu piegādātajām lietām pieskāros ātrākais pēc divām dienām, ar cilvēkiem sarunājos ārā un krietnas distances attālumā. Iemesls krietni piesargāties ir mana atrašanās riska grupā – jau astoņus gadus esmu gana retas un negantas plaušu slimības LAM paciente, kā arī dēļ šīs diagnozes ikdienā lietoju zāles, kas samazina imunitāti – attiecīgi visa draņķība ķeras man klāt salīdzinoši viegli. Pirmo mēnesi mājās pavadīju ar lielu prieku un aktīvu darbošanos, otro – ar drūmām domām un atklāsmi – man patiešām pietrūkst cilvēki.
Atnāca vasara un es nolēmu atgriezties dzīvē. Ne tik vērienīgi un aktīvi kā ierasts, bet atsāku iet uz veikalu, uz nelieliem pasākumiem, ciemos. Pirms neilga laika – arī uz darbu. Augusts atnāca ar spēcīgiem galvas reiboņiem un arī iemeslu atradām – biju saķērusi Laima slimību. Izgāju antibiotiku kursu, turpināju lietot visādus dabas preparātus un kopumā jutos tīri labi.
Līdz šai ceturtdienai. Pamodos ar drausmīgām galvas sāpēm un drebuļiem. Tam arī bija iemesls – iepriekšējā dienā, braucot no darba, briesmīgi saliju un nosalu. Drošības pēc aši paostīju rīta kafiju un sapratu, ka smarža un garša vietā, arī temperatūra nebija paaugstināta. Fū, kovids nav, parasta saaukstēšanās. Šai un nākamajā dienā atcēlu visus darbus un tikšanās un dakterējos ar pretsāpju zālēm un tēju. Tā kā pirmdien bija paredzēts pasākums ar darba kolēģiem, lai būtu mierīgs prāts pašai un citiem, pēc saziņas ar ģimenes ārsti tomēr nolēmu drošības labad nodod arī kovid analīzes.
Process bija mazliet nepatīkams, taču galīgi ne tas briesmīgākais, kas dzīvē pieredzēts. Pēc analīžu nodošanas atgriezos mājās. Pašsajūta bija manāmi uzlabojusies un biju pārliecināta, ka pēc diennakts būšu no bažām brīva. Sestdienas rītā, pirms rezultātu saņemšanas, pirmā pienāca ziņa no Vecpiebalgas puses, kur biju ciemos pirms nedēļas – mani paziņas ir covid pozitīvi. Pārliecība sašķobījās. Pēc pāris stundām arī es saņēmu “pozitīvas” ziņas no laboratorijas.
Es saprotu, ka neko sliktu neesmu darījusi. Par spīti apgrūtinātai elpošanai – sabiedriskajā transportā sēdēju sejas maskā. Ar cilvēkiem tikos vesela un bez jebkādiem simptomiem. Kolīdz parādījās problēmas – atcēlu visas tikšanās un darba lietas. Tomēr, tomēr. Ja vēl ieraksta sākumā nepaguvāt iztēloties – kā būtu apziņot visus jūsu iepriekšējo nedēļu kontaktus, pamēģiniet to tagad. Es nevaru apgalvot, ka visi tā jūtas, bet es jūtos sasodīti neērti. Kāpēc vajadzēja tam mīļajam cilvēkam iet tik tuvu un runāties? Kāpēc es biju pie tās foršās zobārstes? Kāpēc tā darba saruna iekrita tieši tajā nedēļā? Ir tik liels kārdinājums noklusēt kādu tikšanos, lai cilvēkam “otrā galā” tu nesarežģītu dzīvi, jo visiem kontaktiem jāsēž karantīnā.
Protams, uzreiz informēju savus darba kolēģus. Jutos šausmīgi – ne tik daudz fiziski, bet vairāk psiholoģiski. Iedomājieties – tu esi nostrādājis jaunā darba vietā mēnesi ar asti (pamatā attālināti), birojā pabijis vien dažas reizes un lāgā vēl neesi iepazinies ar kolēģiem, bet tagad tu visiem paliksi atmiņā kā cilvēks, kurš, iespējams, atnesis uz biroju Covid.
Kāda ir sajūta, kādi ir simptomi, daudzi vaicā? Galvassāpes ar mainīgu stiprumu, sauss klepus, nelielas iesnas, vieglas sāpes plaušās un citos iekšējos orgānos, sāp acis, tās grozot, nedaudz lauž kaulus, muskuļu sāpes, bezspēks – kopumā atgādina gripu vai saaukstēšanos, kā jau daudzi pirms manis minējuši. Ja fiziskās sajūtas paliks šādā līmenī, nekas briesmīgs. Protams, biedē stāsti par cilvēkiem, kuriem arī iesākumā klājās pavisam viegli, bet pēc tam bija nepieciešama mediķu palīdzība. Cik dzirdēts, plaušu ventilācija nav visai jautra un arī vienmēr sekmīga atrakcija, un droši vien manas plaušas to joku neizturētu. Bet, nu, cerams, ka līdz tam nenonāksim.
No otras puses – ir gandrīz vai atvieglojums. Kad ar tevi notiek kāda lieta, par kuru esi diezgan krietni baiļojies, iestājas savā ziņā atslābums, jo “sliktākais” ir noticis, ko nu vairs.
Visiem, kam obligāti šie jaunumi jāpavēsta, tas ir izdarīts. Nākamā dilemma – vai to darīt publiski? Es domāju, ka virkne cilvēku to nedara, jo pastāv iespēja nokļūt mūsdienu “raganu medībās”, spitālīgā lomā un atbildēt par grēkiem, par kuriem pats neesi informēts. Droši vien ar šo sev sarežģīšu dzīvi, bet citādi nevaru.
Uzskatu, ka par to ir jārunā, jo arī manā paziņu lokā gana bieži parādās apgalvojumi par izgudrotu vīrusu, jo neviens kovid slimnieks viņiem nav pazīstams. Un ar šo ierakstu es negribu pārliecināt kādu par to – kā tas radies, cik nopietns vai nenopietns tas ir, vai arī diskutēt par masku lietderību. Priecāšos arī par padomu paturēšanu pie sevis, es patiešām uzticos savam ģimenes ārstam un sekošu viņa norādījumiem. Vienkārši – šis ir mans pieredzes stāsts, dziļi individuāls un subjektīvs, kā jau ikkatra mūsu dzīve.
Te nu es esmu. Ja pazīsti mani, pazīsti arī covid pozitīvu cilvēku.
Lai mums visiem mierīgs prāts un laba veselība!
Laila
Mīļā, Zane! Turies! Paldies , ka dalījies ar šo informāciju. Tu tiešām esi pirmais man pazīstamais ar Covid.
Lai pietiek spēka izturēt!
Ieva
Zane! Tu vienmēr mani iedvesmo, aizkustini,sasmīdini un saraudini. Paldies Tev par katru vienu reizi,kad tu dalies ar savu dzīvi.
Novēlu tev veiksmīgu izveseļošanos, sūtu tev lūgšanu un mīļas domas!
Guna
Turies Saulīt! Tu daudziem iedvesmas avots! Lai pēc iespējas vieglāk izdodas visu šo pārdzīvot!
Dace
Te nu es esmu. Ja pazīsti mani, pazīsti arī TIKAI UN VIENĪGI pozitīvu cilvēku.
Tā es teiktu!
Un pilnīgi noteikti, Zanīt, ar šo Tu tiksi galā, noteikti! Tikai nedaudz pacietības. Viss taču galvā. Tāpēc atceries savus pingvīnus, Antarktīdu, atceries savu Dienvidameriku, atceries savu Kanādu!- neviens vīruss neizturēs tādas temperatūras svārstības!!! Tu noteikti izveseļosies!
Āzija rullē
Turies!
Jānis
Vienīgā doma kura rosijās galvā lasot šo apskatu par situāciju,bija “Bāc,turies”!
Pārejais ir dzīve.!Tad,nu cilvēks motivātors silti rudenīgi sveicieni,veselību tev,domās ar tevi!
Ginta
Neesam personīgi pazīstamas, bet arī mani Tu esi iedvesmojusi, ceļošanai un iešanai vienatnē. Lai visi labie spēki ir ar Tevi!
Kristīne
Mīļā Zane! Lasīju šo rakstu un līdz pēdējam brīdim cerēju, ka nebūs…. Tas ir tik drosmīgi un tik atbildīgi, ka dalies ar šo ziņu, jo, diemžēl, daudzi no mums apkārtējiem vēl joprojām šo draņķi neuztver nopietni.
Kaut arī neesam pazīstamas, Tavi raksti mani, tāpat kā daudzus citus, ir ļoti iedvesmojuši un devuši lielu klātbūnes efektu visos ceļojumos un piedzīvojumos.
Veseļojies un lai visi labie gari ir ar Tevi! Viss būs labi!
Herta Elza
Veselību, veselību un vēlreiz veselību! Domās lūdzu ātrāku atveseļošošanos!
Madara
Noteikti neesi pirmais man zinamais Covid saslimusais, es tikai ceru, ka nebusi viens no tiem, kuriem ir paliekosas sekas (ka manai pinigi veselai 35 gadus vecajai draudzenei kura nu jau menesiem cinas ar sirds aritmiju un citam kaitem).
Es esmu atgriezusies pasizolacija, jo loti velos vesela pievienoties buru laivai, kas Novembri skersos Atlantijas okeanu. Skiet interesanti, ka pirms tam tik loti sevi neierobezoju (kaut ari religiozi nesaju masku, lietoju dezinfekcijas lidzekli rokam, ka ari meginu cilvekiem iet ar likumu): tapat devos uz restoranu, satiku dazus draugus, lidoju uz Griekiju. Bet tad tu satiec “Perspektivu” un lietas mainas. Tu neesi ne “slikta”, ne ipass iznemums – mums visiem ir jaiemacas balanss starp auzam un dzivosanu.
Doma pozitivas domas un es Tev sutu loti, loti daudz ari no savas puses!!!
P.S. Par Covid saslimsanam ir noteikti jaruna, jo ir sajuta, ka lidz cilvekus tas nav skaris personigi, vini to neuztver nopietni. Paldies Tev par drosmi!
Monika
Zanīt, turies, esi vesela!
(Pazīstamas neesam, esmu tava fane, tu iedvesmo mani gan ar saviem rakstiem, gan ceļošanu).
Turu īķšķus par tevi!
Sarmīte
Turies, Zane! Viss būs labi:))
Sandr
Turies Zane viss būs labi (kolēğe no Rimi)
Anita
Zane! Es nepazīsti tevi personīgi, bet lasot tavu blogu man šķiet, ka pazīsti tevi labāk kā sevi pašu! Sūtu tev atlabšanu un stiprinošu enerģiju no Kanādas!