Tikko iekurināju krāsni. Kā iekuru izmantoju īsus skaliņus, ko nošņāpu no sveķaina zara ripas. Atlikušo ripas gabalu paņēmu līdzi un ik pa laikam kāri ieelpoju, kā tāds narkomāns līmes maisiņu. Man tā šķiet viena no smeķīgākajām smaržām, ko zinu. Smeķīga sveķu smarža, skan labi, ne. Pamēģiniet šovakar pēc pāris kausiem to atkārtot :). Līdz ar... lasīt vairāk
Autors: Zane Eniņa
Pirmo reizi rakstu no tabletes, kurai vajadzētu kļūt man tuvam draugam nākotnē kaut kad. Nezinu par šīm nākotnes attiecībām, bet šovakar man ir skumji, jo tikko šķīrāmies no mūsu ukraiņu drauga Zaleksa vai Oleksija. Es sen nebiju satikusi tik patiesi vienkāršu un sirsnīgu cilvēku. Kautrīgu, cilvēcīgu, tolerantu. Es nezinu vai kādreiz viņu vēl sastapšu. Varbūt.... lasīt vairāk
Mani ļoti ietekmē grāmatas, ko es lasu, mūzika, ko klausos un filmas, ko skatos. Vispār esmu ļoti viegli ietekmējama, kas, visticamāk, nav īsti labi. Tā kā veselība saniķojās un izjauca šodienas ieceres, tad rezultātā noskatījos divas filmas. Abas bēdīgas, tāpēc šobrīd jūtos.. bēdīgi, protams. Pēdējā filma bija par kloniem, kas pieredz bērnību un pusaudža gadus,... lasīt vairāk
Kā gadījies kā ne, man pagājušās sestdienas rītā vajadzēja nogādāt vienu otru lidostā jau pirms 6 no rīta, bet nākamo tikšanos biju sarunājusi centrā uz 9. Tad nu nolēmu, ka šīs agrās rīta stundas būtu kā radītas klejojumam pa tukšajām, vientuļajām un agru rīta saules staru pielietajām Vecrīgas ielām. Kādu bildi noķert un vienkārši pabaudīt... lasīt vairāk
Ir tādas dienas, kuru noslēgumā nogurums mijas ar gandarījumu, un ir tāda iekšēja prieka un laimes sajūta par piedzīvoto un izjusto. Šī ir tāda diena. No rīta talkoju netālu no mājām Murjāņu pusē, kur izplosījos puķudobē ar pērnā gada iesīkstējušām nezālēm un satiku milzums daudz labu cilvēku. Lai arī gārsa nav manas dzīves sapnis, šodien... lasīt vairāk
Te nu es esmu. Amsterdamas centrā, tikko nopirkusi, uzminiet ko.. grāmatu! Nenoturējos. Uz tulpju sīpoliem gandrīz nenoturējos, būtu šeit īsāku laiku, stabili nenoturētos. Tagad mierina doma – vienmēr taču var paspēt atgriezties. Parasti gan tā atgriešanās nenotiek – vai nu nevar atrast to vietu, vai nu alktais vēlāk nešķiet tik svarīgs, bet, visbiežāk, vienkārši nesanāk... lasīt vairāk
Pēc vakarvakara man ir sajūta, ka pazīstu 7 foršākos spāņus personīgi. Tātad, kur mēs vakar palikām.. Pēc garas pilsētas un muzeju (tai skaitā Heineken, khm) baudīšanas, to vien gribējās, kā atrast kādu klusu vietiņu, kur atpūtināt kājas, apcerēt notikušo un uzlādēt elektroierīces. Tieši pēdējās vajadzības vadīta, ložņāju pa kāda piemīlīga krodziņa galdapakšu, līdz saimniece jautā,... lasīt vairāk
Sliekas lien dziļāk zemē. Pumpuri uz iekšu sprāgst. Uguns pagalē ielokās. Gliemeži aiznesās gļotainām pēdām. Garām. Gaisma satumst un nakts redzīgums biedē. Vilciens skrien, nenolaižot acis no sliedēm. Ceļa stabiņi pulcējas vienuviet. Lietus no peļķēm augšup traucas, pieneņmeitām pa galvu pūkains dzeltenums jau ar baltumu jaucas. Cālis skumji skatās uz olu. Vai tā ir tā... lasīt vairāk
Vēl 13 minūtes mazgāsies veļa. Tieši laiks, lai uztaptu „viens īsais”. Paldies. Par cilvēkiem, kurus esmu sastapusi savā dzīves ceļā līdz šim. Pēdējo nedēļu dvēseles mokas, kas rīt daļēji beigsies, ir likušas manām acīm ieplesties par sapratni, ko piedzīvoju. Kāds pastiepj roku, un tu gaidi sitienu, bet tā roka tevi noglāsta. Lamuvārda vietā saņem paldies.... lasīt vairāk
Cik dažāds ir šis vārds. Es esmu lepns par savu zemi. Es lepojos ar savu bērnu sasniegumiem. Esmu lepns par paveikto. „Skat, viņš man pagāja garām, pat nepasveicināja, laikam lepns palicis”, kāds nosaka. Vai nav paradoksāli? Beidzot bija laiks izlasīt šīsnedēļas Sestdienu un Iru. Abos stāsts par vienu un to pašu lesbiešu pāri (paklanos dziļā... lasīt vairāk
