Satikšanās un ne

Pirmo reizi rakstu no tabletes, kurai vajadzētu kļūt man tuvam draugam nākotnē kaut kad. Nezinu par šīm nākotnes attiecībām, bet šovakar man ir skumji, jo tikko šķīrāmies no mūsu ukraiņu drauga Zaleksa vai Oleksija. Es sen nebiju satikusi tik patiesi vienkāršu un sirsnīgu cilvēku. Kautrīgu, cilvēcīgu, tolerantu. Es nezinu vai kādreiz viņu vēl sastapšu. Varbūt.

Mēs stāvam metro stacijā Dņipro, tikko atraduši geocachu, un pienāk metro. Es stāvu un skatos uz cilvēkiem pienākošajā metro vagonā un retumis mūsu skati sastopas. Es nezinu, ko domā viņi tai brīdī, bet es zinu, ka esmu šeit atbraukusi tikai mazliet, “tikai pa vasaru puķes liet”. Un es skatos tais acīs un domāju par to, ka neredzēšu tās nekad vairs dzīvē ar 99,9999999% varbūtību.

Pirms miljons gadiem, stāvēju Juglā pie sarkanā. Pretējā joslā stāvēja balts golfs ar jaunēkli pie stūres. Kādā brīdī mūsu skati sastapās un divi svešinieki nenolaiduši acu blenza viens otrā. Sekundes simtdaļu pirms zaļā viņš sāka smaidīt TĀ, ka, ieslēdzoties zaļajam, mēs izkustējāmies pēc laba brīža, jo aiz mums bija krietna rinda. Nekā nebija un viss bija, izbija un nebija. Vēl pēc gadiem tas smaids aizdedz kā sērkociņš sausu avīzi. Par nesatikšanos!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s