No rīta mūsu naktsmītnē smaržo kā restorānā. Kamēr mēs vēl pusaizmiguši klīstam starp guļamistabu un vannasistabu, Daiga jau ir uzšmorējusi šakšuku un pagatavojusi kafiju. Pabaroti tiekam ne tikai mēs, bet arī mazsuns un kaķis, kuri klūp virsū ēdienam bez izvēles. Pie mājas izejas mūs sagaida izdrukātas dzejas rindas, kuru autors ir saimnieces tēvs Valērijs, bijušais zinātnieks, kurš dzīvo blakus mājā Vakar šīs rindas viņš mums zem vīnogām un zvaigznēm skandēja no galvas, salīdzinot rudens norises dabā ar cilvēka dzīves nogali. Viņš, kā daudzi citi sastaptie moldāvi, ir bijuši Latvijā. Par mūsu valsti viņš runāja ar zināmu nostaļģiju, jo Latvijā sastaptā Ināra savulaik sildījusi sirdi.
Šodien mēs dodamies uz Moldovas dienvidiem, mūsu pirmā apstāšanās ir Hincesti pilsētā, kurā atrodas 19. gadsimtā celtais Manuc Bey kultūrarhitektoniskais komplekss. Vietas sākotnējais īpašnieks ir ietekmīgais armēņu izcelsmes tirgotājs un diplomāts Manuks Bejs. Pašu kompleksa celtniecību pēc Beja nāves vadīja viņa dēls, vēlāk citi pēcteči. Padomju laikos, līdzīgi kā daudzās Latvijas muižās, šeit bija ierīkota mācību iestāde. Ēkas stipri cietušas 1986. gada zemestrīcē, bet atjaunošanu sagaidījušas salīdzinoši nesen, pirms gadiem desmit.
Iesākumā apskatām medību namu, kurā tagad iekārtots muzejs, tad kompleksa darbinieces pavadībā, kopā ar pāri no Vācijas, izstaigājam grezno muižas ēku. Ik pa laikam darbiniece mums izstāsta kādu faktu krieviski, Daiga to pārtulko vāciski. Ekskursija noslēdzas ar pastaigu pa pazemes tuneli, kas savieno abas ēkas. Šādas ejas savulaik bijušas starp visām kompleksa celtnēm. Pēc kultūras baudīšanas, piesēžam uz kafiju un ļoti gardām kūkām, tik laba siera kūka bieži negadās!
Daži no satiktajiem moldāviem šajā valsts malā ieteikuši apmeklēt Avdarmas ciematu, tur esot tāds kā etnogrāfiskais muzejs vai amatu māja. Lai nebūtu jābrauc divreiz pa to pašu ceļu, nolemjam izmest nelielu līkumu un līdz ciemam braukt caur Basarabeasca pilsētu, kas atrodas uz Moldovas un Ukrainas robežas. Tad daži kilometri jābrauc pa balto ceļu, kurš iet tieši pa abu valstu robežu. Redzam robežsargu auto, bet par mums nevienam nav intereses. Nevienu citu auto šai posmā nesastopam, tikai vējš dzenā putekļu vērpetes pa uzarto lauku. Kad nogriežamies braukšanai atpakaļ iekšzemē, sajūtu atslābumu. Kā uzzināsim pēc maza mirkļa, ne gluži bez pamata – pirms dažām dienām te iemaldījušies seši droni.
Šis pierobežas reģions ir diezgan vientuļš, sastopam vien divus pulkus aitu ar to divkājainajiem un četrkājainajiem ganiem. Iebraucot Avdarmas ciemā, atsākas asfalts. Nevaram atrast kartē ieteikto etnogrāfisko muzeju, bet redzam kādu citu. Labi, iemetīsim tajā aci.
Pirmais iespaids ir garlaicīgs. Vairākās telpās izvietots milzum daudz informatīvo materiālu, fotogrāfiju, priekšmetu. Izlases kārtībā apskatām dažus stendus un jau esam gatavi doties prom, kad dzirdam atveramies durvis un redzam ienākam kādu sievieti. Viņa atvainojas, ka nav mūs pamanījusi – izgājusi uz ielas sasildīties, jo telpās ir diezgan pavēss. Cik daudz laika mums ir? Sakām, ka šī ir mūsu pēdējā diena Moldovā un vienīgā Gagauzijā, tāpēc ne pārāk daudz. Labi, viņa pastāstīšot galveno un īsumā.
Pirmais stāsts ir par masu deportācijām, kas norisinājusies trīs viļņos – pirmie izsūtīti sociāli un politiski aktīvie cilvēki, tad ekonomiski nodrošinātākie un, visbeidzot, reliģiskie ļaudis. Stāsts ir tāds pats kā pie mums – nav saudzēti ne tikko dzimuši bērni, ne vecīši. Visi sadzīti lopu vagonos un aizvesti uz ziemeļiem.
Briesmīgs stāsts ir arī par bada ziemu Avdarmā 1946. – 1947. gadā. Šajā apvidū neesot nekas neparasts, ka raža ienākas reizi trīs četros gados, bet pārējie ir sausuma izraisīti neražas gadi. Zemnieki, to zinot, vienmēr veidojuši krājumus un dalījušies ar līdzcilvēkiem, ja bijis nepieciešams, līdz visi sagaidījuši nākamo ražu. Un tad pienācis neražas gads, kad ienākušies pavisam nedaudz graudu, bet varenās padomijas darboņi atņēmuši tos pašus. Gājuši ar durkļiem no mājas uz māju, izklaudzinājuši māju sienas, pārmeklējuši bēniņus, šķūnīšus, dārzus un vairumu graudu arī atraduši. Ciematnieki palikuši bez ēdiena un gandrīz tūkstotis šai ziemā nomiris. Fiksēti arī gana daudz kanibālisma gadījumu. Cilvēki gados pat izplatījuši ticējumu, ka tiem, kas pēc nāves apēdīs viņu miesu, visi grēki tikšot piedoti. Tā viņi centušies glābt pārējos.
Kā, zinot šos visus šausmu stāstus pagātnē un tagad notiekošo, liela daļa gagauziešu joprojām uzskata krieviju par draugiem? Un kā vispār radusies Gagauzija? Ivanna stāsta tik interesanti, saprotami un atklāti, ka saprotam, ka šī ir mūsu labākā iespēja uzzināt ko vairāk par vietu, kur esam nonākuši.
Vēsture sniedzas vairāk nekā 200 gadu senā pagātnē. Pēc krievu-turku kara krievijas impērija anektēja daļu Moldāvijas austrumu daļu un izveidoja Besarābijas guberņu, padzenot no tās tur vairākus gadsimtus dzīvojušos tatārus uz Ukrainu. Ko likt vietā? Osmaņu impērijas pakļautībā esošās Bulgārijas austrumos dzīvojuši gagauzi un bulgāri, kuri bijuši pareizticīgi. Nav tā, ka šie cilvēki gribējuši pārcelties, bet krievijas impērija viņus vilinājusi ar zemes piešķiršanu, solījumu neņemt armijā 50 gadu, atbrīvošanu no nodokļiem 10 gadu. Lai arī neviens no šiem solījumiem nav ticis izpildīts, daļā mūsdienu ļaužu dzīvo kolektīvā atmiņa par labo krieviju, kas viņu senčiem nodrošinājusi šos labumus. Protams, liela loma prātu sagrozīšanā esot arī krievijas medijiem, kuri nobloķēti tikai pirms gada.
Atšķirībā no mums, kuriem sava valsts bija jau pirms kara un tai sekojošās okupācijas, Moldāvija kā jauna valsts izveidojās tikai pēc PSRS sabrukuma. Šajos juku laikos gagauzu aktīvisti izveidoja savu autonomo Gagauzu Republiku, kas ir aptuveni 5% no Moldovas. Gagauziem ir sava valoda, kas līdzinās tjurku valodai. Ivanna stāsta, ka musdienās atbraukušie turki sakot, ka šeit saglabājusies turku valodas senāka versija. Ivanna saka, ka viņa, “piešaujot ausi”, var saprast arī turku valodu. Dadzi gagauzi gan ģimenē izvēlas runāt krievu valodā, lai bērniem nebūtu akcenta un, viņuprāt, attiecīgi būtu labākas nākotnes izredzes.
Mēs varētu klausīties Ivannā vēl un vēl, bet nu jau ir vēla pēcpusdiena un ļoti gribas ēst. Pateicamies par stāstījumu un braucam uz Congaz ciemā esošo Gaugaz Sofrasi kompleksu, kur tiek servēti nacionālie gagauzu ēdieni. Pasūtam zupu, otros, dārzeņus. Zupa garšo izcili, pārējais ēdiens ir labs, bet dažas citas maltītes gājušas pie sirds vairāk. Katrā ziņā, esam paēduši un varam turpināt ceļu uz Comrat pilsētu, kur mums ir rezervēta pēdējā naktsmītne Moldāvijā.
Pirms tam piestājam pilsētas centrā un nopērkam vēl šo to mājās vedamu un papildinājumus vakariņām. Saku Eduardam, ka gribētu iegādāties citu maizi, jo mūsu krājumos esošā baltmaize man ne visai garšo. “Ceri šeit nopirkt rupjmaizi?”, Eduards ir skeptisks. Tomēr rupjmaize šeit ir, un vēl kāda!
Gribam arī nopirkt kādu vietējo vīnu vakaram, bet pārtikas veikalā tādu neredzam. Pāris kilometru no centrā ir Comrat vīna darīta, aizšausim līdz tai. Firmas veikals diemžēl jau ir ciet, bet laipns bārmenis ļauj mums nodegustēt vairākus ražotnes vīnus un izvēlēties tīkamākos. Cenas ir nedaudz augstākas nekā bodē, bet nekas traks. Turpat satiekam arī pa dienu iepazīto vāciešu pāri un pēc īsas sarunas uzzinām, ka esam palaiduši garām iespēju apskatīt pamestu lidlauku ar pāris artefaktiem, kas atrodas relatīvi netālu. Bet visu jau nekad nevar pagūt.
Līdz ar tumsas iestāšanos piebraucam pie daudzdzīvokļu mājas un pēc īsas minstināšanās atrodam mūsu ieeju. Tipisks padomju interjers ir redzams līdz pat pēdējam stāvam, kur atrodas rezervētais Airbnb dzīvoklis. Tas gan ir svaigi remontēts un gaumīgs, tomēr neesam priecīgi, jo gultasveļa uzklāta tikai uz divguļamās gultas. Skapī ir spilvens un sega, atrodas arī spilvendrāna un palags, bet nav, kur ielikt segu vai vēl viens palaga, ko paklāt zem segas. Virtuvē žūst tīrā veļa, bet tā vēl ir slapja. Virtuves skapīšos ir atrodama viena limonādes glāze, tādas lietas kā vīna glāzes, korķviļķis, tējkarotes, dēlītis – nav vispār.
Rakstām saimniekiem, informējot par šo situāciju, īpaši jau par gultasveļu, bet saņemam pretī atbildi, lai ņemam veļu no skapja vai žāvētāja. Uz ziņu, ka neviens no variantiem nav iespējams, atbilde tā arī nepienāk.
Vīna jautājumu Daiga atrisina, aizņemoties glāzes un attaisāmo no kaimiņiem. Es tikmēr sašķērēju augļus. Varētu vakarēt, bet gaisā jūtams saspīlējums. Un tas nav tikai par dzīvokļa trūkumiem. Pēc dažiem vīna malkiem, pajautāju, vai ir kas noticis. Nu un tad mēs atveram Pandoras lādi jeb citiem vārdiem sakot – sakašķējamies pēdējā vakarā. Man šķiet, ka šādu situāciju izklāsts publiski nav vajadzīgs, bet nu vakars ievirzās ne tai labākajā gultnē. Es saku, ka iešu ārā pastaigāt. Tā kā atslēgu sistēma te ir diezgan sarežģīta, Eduards piesakās līdzi. Tā nu mēs pastaigājam pa naksnīgo Comratu, kur uz savā vārdā nosaukto ielu noraugās ļeņina statuja un piecstaru zvaigznes. Iegriežamies arī vietējā krodziņā uz vienu dzērienu, tad soļojam atpakaļ. Kad pēc pastaigas atgriežamies mājās, visi ir nomierinājušies, un gulēt aizejam atkal atgūtā miera noskaņā.
