Mūsu naktsmāju saimniece ir viena no netālu esošās Eco Village Moldova radītājām, pēc brokastīm aizdodamies to apciemot. Dārzu un ēkas no ārpuses varam aplūkot, bet nevienu ļautiņu nesatiekam, laikam ir pārāk agrs. Labs ir, lecam auto un laižam uz Moldovas ziemeļaustrumiem, kur atrodas pilsēta Soroca, kas tiek dēvēta par Moldovas romu galvaspilsētu.
Gar ceļa malām teju visā garumā zeļ valriekstu koki, kuru zaros šobrīd zaļā čaula šķeļas, laužot pasaulē brūnos riekstus. Tiek novākti kukurūzas lauki, arbūzi stāv sarauti uz lauka kaudzēs, saulespuķes ir pārsvarā nopļautas, vien atsevišķās vietās tās stāv sakaltušas un galvu noliekušas. Arī vīnogas ir novāktas, reti var manīt ķekaru rindas.
Ceļmalās tiek tirgoti augļi un dārzeņi, piestājam pie viena no stendiem. Ostām meloņu galus, dauzām arbūzus. Aizejam no stenda ar četrām melonītēm, vienu arbūzu, maisiņu paprikas un baklažānu, par visiem pirkumiem samaksājot nedaudz virs 5 eiro. Drīz vien salonā izplatās spēcīga meloņu smarža, kuras pavadībā iestūrējam Sorocā.
Stāvvieta pie galvenā apskates objekta – 16. gadsimta cietokšņa – ir aizdomīgi tukša un, aizgājuši līdz ieejai, saprotam arī iemeslu. Izrādās, pirmdienās un otrdienās daudzi apskates objekti Moldovā ir slēgti, šodien ir otrdiena. Aplūkojam ēku no ārpuses un dodamies pastaigāties pa centru. Ir sajūta, ka ļaudis šeit dzīvo nabadzīgāk nekā Moldovas centrālajā daļā. Parciņā iedzeram pa kafijai, uzgraužam kliņģerus un tad dodamies risināt praktiskos jautājumus.
Esmu atceļam iegādājusies nododamo bagāžu, lai aizvestu mājās kādu Moldovas gardumu gan cietā, gan šķidrā formā, bet pašas somas mums vēl nav. Būvmateriālu veikalā tiekam pie burbuļplēves šķidrā veduma labsajūtai, bet te atrodamies koferi mums šķiet padārgi. Ejam izpētīt tirgus sortimentu un drīz vien mūsu rokās šūpojas prāva sporta soma par 15 eiro – tieši tas, kas vajadzīgs! Pārtikas segments gan šai tirgū ir pašvaks, bet nedaudz augļu vakaram iegādājamies gan. Plūmju un vīnogu pārdevēja gados nerunā krieviski, un šāda situācija Moldovā mums ir pirmo reizi, visur citur krievu valoda skan plūstoši. Ar jauniešiem sarunājamies angliski, viņi, savukārt tekoši runā šajā valodā, tāpat kā pie mums.
Pēc tirgus braucam Gipsy hill, kurā čigānu baroni sabūvējuši māju monstrus. Jo lielāka ēka, jo ātrāk tās būvniecība apstājusies. Te dzīvojot arī čigānu barons, kurš nesen esot nomainījis iepriekšējo, bet viņu mums satikt neizdodas.
Pēdējais pieturas punkts Sorocā ir Pateicības svece – vertikāls monuments kalnā, no kuras paveras skats uz pilsētu, Dņestras upi un Ukrainu otrpus upei. Kādreiz starp abām valstīm vairākas reizes dienā kuģojis prāmis, bet kopš kovida šī satiksme esot pārtraukta.
Atvadāmies no Sorocas un turpinām ceļu dienvidu virzienā. Kādā brīdī Eduards griež nost no lielā ceļa, jo atradis kartē, ka šeit atrodas viena no Moldovas alus ražotnēm Rock Skor. Brūvētava ir moderna, te ir arī krodziņš, kur var nodegustēt saražoto, bet līdzņemšanai alus pārdots netiek. Lai mēs aizbraucot uz citu vietu, kas pieder šai ražotnei, tur varēsim alu arī iegādāties.
Kratījušies gabaliņu pa bedrainu lauku ceļu, nonākam īpatnējā vietā. Viena lauka vidū izraksts paliels dīķis, kurā esot sālsūdens un dzīvojot šādam ūdenim raksturīgas zivis, bet dīķa malā ir kempinga namiņi un arī krodziņš. Oficiants apgalvo, ka visas krogā servētās zivis esot no pašu dīķiem. Tad nu pasūtām karpu, doradu un lasi, klāt piekožot dārzeņus. Nav slikti, bet esam ēduši arī gardāk. Vienīgais ēdiens, kas patiešām garšo izcili, ir baklažāns ar krēmu. Arī alus ir neslikts. Netālu redzam pļavu ar jauniem valriekstu kociņiem, tāpēc apvaicājamies, vai tie pieder šim uzņēmumam un varam tur nedaudz pariekstot. Jā, to mēs varam.
Klīstam ar maisiņiem pa valriekstu audzi, lasām zemē nokritušos riekstus un raujam no zariem tos, kas pavērušies. Šķiet, ka šādu ražas vākšanu piedzīvoju pirmo reizi. Process ir tīkams, vienīgi mēs kā neprofesionāļi ievācam arī vienu otru riekstu, kas izrādās sabojājies vai šažuvis. Domāju, ka tie ļaudis, kas rieksto gadiem, labos riekstus atpazīst pa gabalu, līdzīgi kā mēs sēnes.
Pilniem vēderiem stūrējam pa vakara saules pielietajiem ceļiem uz Tipovu, kurā viens no apskates objektiem ir klintīs izcirsts klostera komplekss, kura aizsākumi meklējami 11. gadsimtā, daži uzskata, ka pat agrāk. Otrā būvniecības kārta notikusi 14. – 15. gadsimtā, bet trešā – 16. – 18. gadsimtā. Nonākam galā līdz ar saules rietu. Auto atstājam pie baznīciņas, tad gar to tiekam līdz kraujas malai un rāpjamies lejā pa taku un kāpnēm. Kad tiekam līdz Dņestras upes līmenim, sāk satumst. Cellēs ir pavisam tumšs, ņemam talkā telefona lukturīšus un iztraucējam sikspārni. Nedaudz paejamies uz abām pusēm gar upi, tad sākam ilgo ceļu augšup. No vienas puses ir žēl, ka esam atbraukuši tik vēlu, no otras puses esam šeit vieni un vakara atnākšana atnes īpašu noskaņu. Otrpus upei skan mūzika, kūp dūmi, rej suņi – tur atrodas neviena neatzītā, Krievijas atbalstītā Piedņestras Moldovas autonomā republika. Pa gabalu viss izskatās ļoti mierpilni, bet, kā tas ir tuvplānā, mēs neuzzināsim, jo turp nedosimies.
Kad esam uztrausušies kalnā, ir pavisam tumšs. Papriecājamies par baznīcas siluetu un māju gaismiņām, kāpjam auto un stūrējam mājup. Īsi pavakarējam ar vīnogu sulu un augļiem, jo nogurums mūs aiztriec gulēt.
