Rožu villā nakšņošanas cenā ietilpst arī brokastis, kurās tiek servētas olas, desiņas, plānās un pildītās pankūkas. Un kafija, kuru saimniece gatavo savā gaumē – termojadernuju. Neapēstās pankūkas mums tiek iesaiņotas līdzņemšanai, palikt neēdušam Moldovā tiešām nedraud. Apbrīnojam rožu dārzu rīta gaismā, ar saimnieces vēlību iemetam somās dažus bumbierus un valriekstus no dārza, viņa vēl nogriež mums dažus rožu ziedus, pateicamies par uzņemšanu un dodamies ceļā.
Tepat netālu ir viens no slavenākajiem apskates objektiem Moldovā – Butuceni ciemats. Auto jāatstāj ciema pievārtē, jāiegādājas ieejas biļete (ciems atrodas kultūras un dabas rezervātā) un tad var iet pastaigāties.
Iesākumā uzrāpjamies pičpaunā lielajam kaļķakmens valnim. Kādreiz šai vietā skalojusies jūra, tāpēc katrs klints bluķis ir gliemežvākiem nosēts. Piestājam pie akmens krusta, kuram pieskaroties var ko vēlēties, un pēc kārtas pastāvam pie tā. Skats uz Raut upi ir iespaidīgs, zaļajā ainavā parādās dzelteni un sārti akcenti. Blakus atrodas Svētās Marijas baznīca, kuras zeltītie kupoli piesaista uzmanību iztālēm.
Pēc tās apmeklējuma paejamies vēl kādu gabaliņu augšup, jo esam izlasījuši, ka tur atrodas alas klintīs, no kuriem vienā ir Bosie klosteris. Nonākam vietā, kur būtu jāatrodas klosterim – nekā nav. Snaikstāmies gar klints malu, bet nekādu taku lejup nemana. Tad saprotam, ka takas sākums atrodas gabaliņu atpakaļ. Neraugoties uz takas stāvumu, mēs ar Daigu nolemjam alas sameklēt. Lēnām un uzmanīgi raušamies lejup starp mežrozīšu krūmiem, cenšoties nepaslīdēt uz mazajiem akmens gabaliņiem, līdz sasniedzam upes līmeni. Īsu gabaliņu var paieties lēzeni, tad atkal jāpakāpj augšup, tad esam klāt. Izložņājam alas, safilmējam un safotografējam skaistumu, tad sākas grūtais atpakaļceļš augšup. Soli pa solim, ar daudzām atpūtas pauzēm, līdz esam atpakaļ uz klints.
Ejam visi kopā lūkoties uz šejienes galveno objektu – Pestera klosteri, kuru klintīs mūki izcirtuši ap 13. – 15. gadsimtu. Lai nonāktu klosterī, jākāpj lejup pa tunelī izcirstiem pakāpieniem. Tad var nonākt centrālajā baznīcas daļā, kur deg sveces un apmeklētājus pieskata mūks, kurš izskatās kā nācis no vietas izveides laikiem. Mazliet zemāk ir vēsturiskās mūku celles, bet augšup var iziet uz nelielas āra terasītes un pavēries Raut upes tecējumā. Baznīcā stāv arī liels bundulis ar svēto ūdeni un mēs vaicājam, vai drīkstam uzpildīt līdzpaņemtās plastmasas pudelītes. To vecais eremīts neliedz, bet iepriekš ar nazi noņem nost etiķetes, lai ļauno spēku nesošais svītru kods nemaitā svēto labumu.
Pēc klosteru apskates pastaigājam pa ciematu, kurā daudzas ēkas saglabājušas atmiņas par zemnieku dzīvi šeit 19. gadsimtā. Etnogrāfiskais muzejs gan sastāv tieši no vienas sētas, bet arodu muzejs ietilpināts vienas ēkas trīs istabās.
Gana baudījuši kultūru, dodamies pusdienās. Pasūtam pa zupiņai, ceļabiedri izvēlas šeit iecienīto kukurūzas putru Mamaligu ar piedevām, es uzkožu ceptus dārzeņus. Paņemam arī uz visiem vienu nacionālo saldo Cusma lui Guguta – ķiršiem pildītām mīklas tūbiņām bagātīgā krējuma ietvarā.
Pēc maltītes vēl uzmetam aci restorāna ēkai, kuras skaistākā sadaļa ir pagrabs, nu vienkārši sapnis (skatiet bildes!). Tad lēnītēm soļojam pa centrālo ielu ārā no ciema un braucam tālāk. Mums vēl ir pāris stundu laika, kamēr varēsim ierasties šovakar rezervētajā vietā. Tās izmantojam, lai apskatītu 18. gadsimtā izveidoto Curchi klosteri, pēc tam iegriežamies gadsimtu vēlāk tapušajā Hirova klosterī. Tur izlemjam neiet iekšā, bet paklausāmies pa skaļruņiem translēto lūgšanu, sildoties vakara saulē.
Esam pavisam blakus salīdzinoši lielai pilsētai Orhei, tāpēc iegriežamies tur uz veikala apmeklējumu – arī šovakar gribam ēst mājās. Kad esam sapirkušies, varam doties uz naktsmājām. Tās atrodas Riscovas ciemā, atrodam vajadzīgo māju bez problēmām.
Mūsu rīcībā ir visa māja ar jauku viesistabu, virtuvīti, divām guļamistabām un mansardu. Vieta ir tik omulīga, ka, apsprieduši rītdienas plānus, sarunājam ar saimnieci palikšanu šeit vēl vienu nakti.
Kad praktiskās lietas atrisinātas, ceļam galdā grilētu cāli un augļus – mūsu vakariņas. Aiz loga siekalojas mazs kaulu kambaris, kurš pēc brīža tiek pie vakariņām kaulu veidolā. Kā saka Daiga, viņš nevis tos apēd, bet ieelpo. Vispār tā ir viena no Moldāvijas ēnām mūsu skatījumā – daudzi dzīvnieki šeit izskatās nepietiekami labi ēduši.
Šovakar jūtamies noguruši no lielās kāpelēšanas, tāpēc pēc vakariņām dodamies uz guļamistabām. Nesaprotamā kārtā (visiem logiem ir sieti) mūsu istaba ir odiem pilna, paiet krietns laiciņš, kamēr tos nomedījam. Tad suņi uzsāk vakara ļembastu. Laižamies pirmajā miegā, kad iezvanās telefons. Pēc tam viss ir mierīgi, nošņācam līdz rītam.
