Šai viesnīcā tiek servētas arī brokastis, tāpēc, veikuši rīta procedūras, vīkšamies lejā. Daiga nozūd pirmā, drīz sekojam arī mēs ar Eduardu. Izejot pa istabiņas durvīm, parādās skats kā no filmas. Pa trepēm augšā nāk Daiga ar torti, kurā iespraustas degošas svecītes, viņai seko viesnīcas saimnieks ar dzirkstošo dzērienu. Tieku pie apsveikuma dziesmas angļu un latviešu valodā, apskāvieniem un laba vēlējumiem. Ievēlos vēl savējo un nopūšu sveces!
Uzkoduši brokastīs sāļos, sagriežam torti un pacienājam arī citus šejienes iemītniekus – tā var tikt pie papildu sveicieniem! Torte ir gardum garda, var sagaršot pa kādam ķirsītim. Dzērienu tomēr nobalsojam pietaupīt vakaram, arī tāpēc, ka šoferi šeit nedrīkst būt grādīgos pat ostījuši.
Izvācamies no istabiņas, noliekam somas glabātuvē un aizejam nelielā pastaigā pa pilsētu. Drošības labad papildinām skaidrās naudas krājumus, jo nevar zināt, cik viegli pie tās būs tikt ārpus galvaspilsētas. Šorīt vīna svētku norises vieta ir gandrīz tukša, mierpilni tiekam pie vēl dažiem dzērieniem, ko aizvest uz mājām. Es vēl dodos paklīst pa amatnieku tirdziņu, bet Daiga ar Eduardu brauc uz lidostu, lai tiktu pie īres auto. Tā kā šodien ir svētdiena, īres kantori centrā nestrādā.
Pēc nelielas pastaigas atgriežos viesnīcā parakstīt, pēdējās dienas bijušas gana intensīvas un attiecīgi nekāda dižā rakstīšana nav sanākusi. Tagad varu pasēdēt grāmatu pilnajā viesistabā, iemalkot kafiju, aprakstīt piedzīvoto un pieņemt sveicienus, kas birst ziņu un zvanu veidolā. Esmu pateicīga par visu notiekošo, šāda miera mirkļi ceļojumā ir tik ļoti vajadzīgi.
Īsi pirms vieniem ceļabiedri ir atgriezušies ar auto. Savācam somas, pateicamies viesnīcas personālam un dodamies ceļā. Iesākumā aizbraucam līdz iespaidīgai cirka ēkai, kas atrodas patālāk no centra, bet pēc tam apmeklējam netālu esošu restorānu Gok Oguz, kuru mums ieteica takša šoferis. Pasūtam dzimšanas dienai piestāvošas pusdienas. Visi izvēlētie ēdieni garšo fantastiski, esam pateicīgi par šo ieteikumu.
Tad gan stūrējam ārā no Kišiņevas. Mums iznāk braukt gar citu slavenu Moldovas vīna darītavu – Cricova, tomēr šoreiz aplūkojam tikai tās ieejas zonu, jo vēl vienā līdzīgā vīna tūrē negribam piedalīties. Kafija gan mums kārojas un arī vēl kāda kūka neskādētu, tāpēc piestājam Edmunda ieteiktā ceļmalas kafejnīcā Marcu. Napaleons šeit ir patiešām izcils!
Tad ceļš mūs aizved Conacul Cabaret Balioz – nelielai muižiņai, kur tagad iekārtota izstāde. Vieta ir brīnišķīga, bet tās atdzimšanas stāsts nav priecīgs. Uzņēmums, kas iepriekš veicis rekonstrukcijas darbus, vieglu roku iznīcinājis senās detaļas, aizstājot tās ar “eiroremonta” alternatīvām. Valsts gan attapusies un pārtraukusi lūgumu, tomēr daudz kas jau sabojāts. Tagad vieta cer uz finansējumu un atdzimšanu ar respektu.
Visjaukākā ir muižiņas apkārtne – tornis, pagrabi, parks. Pie vienas no ēkas ieejām spēlējas bariņš mazkaķu, tādi mīļumi. Lēnītēm izstaigājam vakara saules pielieto vietu, tad turpinām ceļu uz šodienas naktsmītni Vila Roz. Piebraukuši pie vārtiem, uzreiz redzam, ka nosaukums sevi attaisno: viss pagalms grimst rožu ziedos. Drīz no mājas iznāk saimniece Ļuba, parāda mūsu istabu un apgalvo, ka viņas dārzā ziedot ap tūkstoti rožu krūmu. Vai var būt vēl labāka vieta, kur būt dzimšanas dienā? Par godu tai, saimniece mums pievieno veikalā pirktajiem labumiem šo to no saviem krājumiem, šaujam vaļā dzirkstošo vīnu un sākam svinības! Paldies visiem par sveicieniem!
