Pēc brokastīm Daiga dodas ceļā uz mūsu jauno viesnīcu, mēs ar Eduardu vēl padirnam līdz izrakstīšanās laikam un tad arī pazūdam ielās. Tā kā mums ir smagas somas, domājam braukt ar taksi, tomēr lietotne nevar atrast nevienu šoferi. Labi, pabraucam pāris pieturu ar autobusu, tad rāpjamies pa ieliņām līdz mūsu naktsmājām. Nolikuši mantas, atgriežamies centrā, kur šodien sākas 25. vīna festivāls. Pateicoties tam, viesnīcas ir dārgas un pārpildītas.
Vairāk nekā simts Moldovas vīna darītavu iemājojuši baltās teltīs, sava iela ir gatavā ēdiena tirgotājiem, sava – mājražotājiem. Pasākumam ir arī skatuve, uz kuras kāpj mākslinieki, tiek apbalvotas vīna darītavas, teiktas runas. Brīdī, kad ejam garām skatuvei, atklāšanas vārdus saka Moldovas premjerministrs, Lauksaimniecības ministrs un citas augstas amatpersonas. Ieraugām pazīstamu seju: īsu uzrunu saka arī Valdis Dombrovskis.
Mēs šodien skatāmies ar acīm, jo neesam nekādi vīna speciālisti. Arī degustēt neko pēc vakardienas vēl negribas. Uzēst gan. Satiekamies ar Daigu un vienā no daudzajiem ēdmaņu stendiem pasūtam šašliku un dārzeņus. Daiga vēl piepērk vīnogu sulu, un pieēdušies esam. Nupat te sāk kļūt par biezu, ejam prom no burzmas pastaigāties. “Tagad gribētos kafiju,” Eduards pasūta Kosmosam.
Nākamajā kvartālā redzam cilvēkus ar kafijas krūzītēm stāvam uz ielas pie kādas iestādes. Tā gan neesot kafejnīca, bet gan grauzdētava un kafijas iekārtu tirdzniecības birojs. Šodien te notiek pasākums, kad visi ienākumi tiek veltīti organizācijai, kas strādā ar bērniem ar dauna sindromu. Un, protams, kafiju mēs varam dabūt. Es tieku pie kapučino no Sumatras salā audzētām pupiņām. Kafija ir tik garšīga, ka apvaicājos, vai varam tikt pie tās līdzņemšanai. Jā, noskaidrojuši kādā veidā plānojam to gatavot, darbinieki samaļ vienu pupiņu iepakojumu atbilstošā rupjuma pakāpē.
Prātojam, kur mēs varētu vēl aizdoties, un izvēle krīt par labu dendroloģiskajam parkam netālu no centra. Iesākumā aplūkojam pamestu observatoriju parka malā, apskatām farmācijas fakultātes ēku no ārpuses un ar trešo piegājienu atrodam arī vienu no parka ieejām. Šeit ir 50 centu ieejas maksa, tāpēc teritoriju ieskauj žogs.
Parka dīķī dzīvo lērums pīļu un zivju, īpaši koka laipas tuvumā, jo ļaudis tās šeit baro. Mums arī ir līdzi daži biezpiena plācenīši no Latvijas, veltām tos vietējai faunai. Paši uzgraužam tirgū pirktās vīnogas. Pastaigā pa parku redzam mazu sunīti, kurš vajā kovārņus; pēc tam viņi mainās lomām. Zem kāda koka pamanām mētājies zaļas tenisa bumbiņas, kas izrādās šī koka augļi – tie maigi smaržo pēc sveķiem. Netālu no centrālās ieejas ir rožu dārzs, kas šobrīd gan beidz ziedēšanu, kā arī krāšņa miķelīšu aleja.
Pēc dārza apskates lecam trolejbusā un braucam atpakaļ uz centru. Izrādās, ka pietura ir pavisam blakus viesnīcai, tad nu iegriežamies uz mazu atpūtas pauzi. Atguvušies atgriežamies vīna svētkos, kur esam sarunājuši tikšanos ar latvieti Edmundu, kurš jau pāris gadu dzīvo Moldovā.
Iesākumā piesēžam uz kafijas un sarunu raundu parka kafejnīcā, bet, kad mūs pārņem vakara dzestrums, pārvācamies uz La Plačinta – ēdināšanas ķēdi, kas stipri līdzinās mūsu Lido. Sekojot Edmunda ieteikumiem, pasūtam uzkodas, zupu un otro. Ēdiens ir vienkāršs un garšīgs, cenas piedienīgas. Mums ir viens priekšstats par Moldovu – tāds drusku rozā, jo cilvēki mūs šeit uzņem ļoti laipni. Protams, cita lieta ir dzīvot kādā valstī ikdienā un Edmunds stāsta, ka arī šeit netrūkst neizdarību un dīvainību. Piemēram, apmeklējot tirgotāju trīs reizes un vienojoties par pasūtījumu, pēc samaksas saņemšanas tiek paziņots, ka konkrētais pasūtījums tomēr nav izpildāms. Vakara gaitā saņemam vēl virkni ieteikumu par apskates vietām, kuras cenšamies ietilpināt kartē un galvā. Ko no tā visa pagūsim redzēt, tad jau manīs!
Pēc vakariņām atgriežamies festivālā un Edmunds sniedz ieteikumus arī par vīniem. Nopērkam dažas pudeles un tad gan zūdam kokos, jo tagad te ir tik daudz cilvēku, ka pat neintravertie latvieši sāk apjukt. Daiga aiziet vēl socializēties, bet mēs ar Eduardu, uzklausījuši vēl dažus Edmunda stāstus un ieteikumus, atgriežamies viesnīcā un laicīgi liekamies uz auss.
