No rīta Daiga sarūpē brokastīs šakšuku, sasautējot pannā vakar nopirktos tirgus labumus. Garšo izcili, izejvielas ir sauli pievilkušās, īpaši izteiksmīgi garšo paprika. Dodoties laukā, pie mājas vārtiem satiekam Iļju, vīru gados, kurš mums parāda, kā attaisīt vārtiņus ar pogu. Uzzinājis, no kurienes esam, viņš atceras savu viesošanos Latvijā un saka, ka pie mums esot vēl gabaliņu labāk virs labi. Mirkli padiskutējam par mūsu valstu kopīgo vēsturi un atšķirīgo šodien, tad šķiramies.
Mēs lecam trolejbusā un pabraucam gabaliņu uz priekšu, lai apmeklētu tūrisma informācijas centru. Lai arī oficiālais darbalaiks ir sācies, durvis ir ciet. Nu neko, ejam pastaigāties. Iesākumā iegriežamies katedrālē un aizdedzam katrs pa svecītei draudzenes Ievas mammai, kurai šodien ir bēres. Varam būt klāt vismaz domās, pateicoties par kopīgi piedzīvoto.
Tad soļojam caur parkiem, apbrīnojot putnus, puķes un kokus, līdz nonākam pie Kišiņevas ūdenstorņa. Kamēr ceļabiedri iztaujā tornī ierīkotā muzeja darbinieci, es aši atzīmējos Moldovā, atrodot ģeoslēpni. Izlemjam arī ieskatīties muzejā, jo no torņa skatu laukuma var pavērties uz pilsētas panorāmu – tas mūs interesē nedaudz vairāk nekā eksponātu izpēte, lai gan uzmetam aci arī tiem.
Tikuši uz zemes, turpinām ceļu uz Valea Morilor ezeru, kuram apkārt vijas pastaigu taka. Laiks ir lielisks un nolemjam mērot taku visā garumā. Ezera ūdens izskatās mākslinieciski zaļš, un pie peldvietas plakāts vēsta, ka piesārņojuma dēļ te peldēties nedrīkst. Tik silts, lai peldētos, nemaz nav. Pusceļā piesēžam uz mazu atpūtas pauzīti, iemalkojam kafiju, uzēdam pa kruasānam. Šī ezera krastos ir vairākas apskatāmas lietas, viena no tām ir pasaulē mazākā Mazā Prinča statuete. Tā ir tik maza, ka pamanām zeltīto figūru tikai tad, kad esam no tās dažus metrus. Tiešām burvīga!
Slavenākais objekts ir garas kaskādes kāpnes, kuras iesākumā apskatām no lejas, pēc tam arī no augšā esošas rotondas.
Mājupceļā Eduards mūs vedina iet pa citu maršrutu un kādā ielu stūrī top skaidrs, kāpēc. Esam pie Latvijas vēstniecības! Apsveram domu iegriezies apsveicināties, bet tomēr paliekam pie pašiņa.
Tagad TIC ir vaļā un centra darbiniece palīdz mums rezervēt palikšanu parītdienai. Vieta, kuru bijām noskatījuši internetā, nepiedāvāja tiešsaistes rezervācijas, arī uz mūsu e-pastiem un zvaniem Whatsapp neatbildēja. Noskaidrojas, ka izvēlētā vieta ir pilna, bet darbiniece sazvana un piesaka mums citu naktsmītni. Uzklausām vēl citas Moldovas apskates idejas, tad gan traucamies uz dzīvokli, jo strauji tuvojas laiks, kad mums jāizbrauc uz šodienas galveno piedzīvojumu – vīna darītavu Mileștii Mici.
Mājās paņemam siltās drēbes un izsaucam taksi caur lietotni Letz. Arī Bolt šeit darbojas, bet Letz ir populārāka. Pēc minūtēm desmit šoferis ir klāt norādītajā ielu stūrī un mūsu brauciens var sākties. Iesākumā jāpamīcas pa korķiem, tad jau tiekam brīvākās ielās. Daiga sēž priekšā un triec jokus ar šoferi, noskaidrojam arī dažus praktiskus jautājumus, piemēram, par labākajiem restorāniem un konjakiem. Kad vaicājam viedokli par mūsu šodienas galamērķi, šoferis nosprauslājas. Par to naudu viņš labāk nopirkšot 10 kilogramus gaļas, paņemšot vīnu no brāļa pagraba un sarīkošot varenu pasākumu.
Tā kā mums nav šādu radu ar vīna pagrabiem, tad jādodas uz publiskām vietām. Mileștii Mici ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā lielākā vīna darītava pasaulē, ja mēra pēc pudeļu daudzuma. Sertifikātā rakstīts, ka 55 km pazemes tuneļu novietotas vairāk nekā 1,5 miljoni vīna pudeļu. Gidi gan stāsta, ka tuneļu kopējais garums esot virs 200 km. Iesākumā šai vietai neesot bijis nekāds sakars ar vīnu, te vienkārši iegūti kaļķakmens bloki, no kuriem celtas daudzas mājas apkārtnē, tostarp Kišiņevā. Tad sapratuši, ka raktuvēs ir vīna uzglabāšanai piemērota temperatūra un pievērsušies šim rūpalam. Pirmā pudele šeit novietota 1968. gadā un katru gadu krājumi tiek papildināti.
Vīna tūres dalībnieki tiek sasēdināti nelielos elektovilcieniņos un ievesti pazemē. Laiku pa laikam vilcieniņš apstājas un pasažieri var klausītes gides stāstījumā angļu valodā ar krietnu slāvu akcentu. Tuneļi un vīna pudeļu krājumi ir patiešām iespaidīgi, lai gan redzam vien nelielu daļiņu no krājumiem.
Pēc ekskursijas visi tiek sasēdināti pie gadiņiem pēc iepriekš rezervētas vakariņu ēdienkartes un degustējamo vīnu daudzuma. Mēs degustējam piecus vīnus, uzkožot tomātmaizes, dārzeņu biezzupu, ceptu baklažānu un ar valriekstiem pildītas žāvētās plūmes. Galdiņus pēc kārtas apciemo muzikanti, pieskaņojot repertuāru viesu izcelsmei. Uzzinājuši, ka esam no Latvijas, muzikanti sāk ar “Kur tu teci, gailīti manu”, bet turpina ar melodijām no kinofilmām. Noslēgumā saņemam kā suvenīru vienu no degustētajiem baltvīniem un varam atgriezties pilsētā.
Taksis ierodas pēc dažām minūtēm, šoreiz pie stūres ir uzbeku šoferis, kuru firma šeit iekārtojusi darbā. Viņš gan slavē savu dzimteni, tomēr fakts, ka jābrauc citviet piepelnīties, runā par ekonomiskajām grūtībām.
Nonākot mājās, mani ir pārņēmis ballīšu noskaņojums, bet ceļabiedri noskaņoti mājas režīmam. Pasēžam un patērzējam kādu laiciņu mājās, bet tad tomēr izvelkam rumpjus ielās. Aizejam līdz vakar iepazītajam bāriņam un turpinām iesākto jautājumu spēli, ik pa laikam patērzējot ar vietējiem. Vienos bāru slēdz, un mēs paklausīgi dodamies gulēt.
