“Uz kurieni būs tavs nākamais ceļojums?”, šo diezgan nīsto jautājumu dzirdu gandrīz katrā pasākumā un tiekoties ar cilvēkiem, kurus redzu ne pārāk bieži. To man uzdeva arī ļaudis, no kuriem jau dažus gadus pērkam ķiplokus (starp citu, izcili labus). “Uz Moldovu”, atbildēju. “Vai, man arī dēls bija nopircis biļetes, neko nepajautājot, bet es atteicos braukt. Paskatījos, tur jau nekā nav”, man paskaidroja kundze. Nedaudz steidzos, tāpēc diskusijās neieslīgu, vien noteicu, ka par šo man būs viedoklis atgriežoties.
Nav arī bijis diži daudz laika pētīt Moldovas apskates vietas, jo bija jāpaspēj novākt salnjūtīgā raža pirms brauciena (un man vispār iepriekš nepatīk aizrauties ar pētīšanu). Lai arī kā, es neticu, ka ir vietas, kurās “nekā nav”. Protams, iespējas un piedāvājumi var būt ļoti dažādi, bet Kaut Kas vienmēr ir satiekams, apskatāms, pieredzams, sajūtams utt. Kā mājās, tā ceļā.
Tā kā mūsu prombūtnes laikā mājā notiks visādi notikumi, tad sagatavošanās braucienam ir diezgan nosacīta. Jāiemarinē pēdējie gurķi, jāsavāra brūkleņu ābolu zapte, jānomazgā un jāsaliek vietās ķirbju un kabači, jāpārlasa kartupeļi, jāpāršķiro āboli. Jāizberž pirts, kubls, māja, jāsaklāj gultas. Jāsamaksā rēķini un nodokļi, jānodod ceturkšņa atskaite. Jāsaliek saldētavā viss, kas var sabojāties. Tā nu domām par braucienu vieta atrodas vien pēc desmitiem vakarā. Sametam somās nepieciešamo un liekamies uz auss.
Modinātājs zvana jau pēc sešiem. No rīta jāpaspēj ne vien veikt ierastos rituālus, bet arī vēl pēdējos mājas sagatavošanas darbus. Sapņoju, ka kādreiz varēšu uzņemt viesus nevis tai pašā vietā, kur notiek pašu dzīve, bet kādā blakus namā, kur visu var sagatavot laikus. Tiekam galā ar visu laicīgi, startējam īsi pirms 8, kā paredzēts.
Korķi Juglā gan nav ieplānoti un pie Mežciema dzīvokļa, kur atstāsim auto, piebraucam ar nelielu nokavēšanos. Tā nu nokavējam arī paredzēto transportu uz centru, bet, laimīgā kārtā, tas brauc gana bieži. Arī lidostas autobuss ir klāt pēc neilgas gaidīšanas un lidostā esam vēlāk nekā parasti, bet tomēr laicīgi.
Drošības kontroles rindas ir garākas nekā parasti, mēs izlidojam no vistālākajiem vārtiem, jāiet arī pasu kontrole. Pie vārtiem nonākam minūtes 15 pirms iekāpšanas sākuma. Tieši pietiek laiks nolocīt rasola toveri otrajās brokastīs un tiekam aicināti iekāpt lidaparātā.
AirBaltic mūs ar Eduardu ir nosēdinājis blakus, arī Daiga, kura mums izdomāja pievienoties, sēž turpat netālu. Pasūtam kafiju un sūtam gaisa skandinājumu: lai mums labs ceļojums!
Izkāpjot Kišiņevas lidlaukā, gaišā jaušami dienvidi. Pat ne temperatūrā, jo arī Latvijā šobrīd ir gana silts, bet drīzāk sausumā, blīvumā, smaržā. Izstāvam rindu uz pasu kontroli, atbildam robežsargiem, ka esam šeit atbraukuši tūrisma nolūkā, un varam doties ārā no lidostas. Esam lasījuši, ka uz pilsētas centru brauc trolejbuss, tad nu vienam no takša piedāvātājiem apvaicājamies, kur ir tā pietura. Izrādās, ka tieši pretī vienai no lidostas ieejām. Zila pieturzīme liecina, ka esam pareizajā vietā, nekādu sarakstu gan nemana. Pirmais trolejbuss pabrauc garām un pa logu izkāries konduktors krieviski sauc mums un vēl dažiem pasažieriem, lai stāvam turpat, nākamais transports jau esot ceļā. Neesmu droša, ka trolejbusā varēs maksāt ar karti, tāpēc aizskrienu samainīt 20 eiro pirmajiem izdevumiem. Ja brauksiet šurp, tā nedariet, jo kurss tiešām šeit ir izcili neizdevīgs un trolejbusā var maksāt, pieliekot maksājuma karti pie lasītāja. Ir arī konduktors, kuram var iedot 7 lejas (36 centi). Lai vieglāk rēķināt, esam noapaļojuši, ka 100 lejas ir 5 eiro.
Es ieklūpu pēdējā brīvajā sēdvietā un pēc mirklīša jau blakus sēdošā kundze Sveta dod padomus par Kišiņevas dostoprimečaķeļnastjiem, bet pretī sēdošā Marina iedod savus kontaktus un saka, lai braucam lūkoties viņas dzimto pilsētu Sorocu, kur esot varens cietoksnis.
Esam diezgan atviegloti centrā tikt ārā no pilnā un karstā transporta. Dzīvajā krustojumā izejam caur gājēju tuneli ar daudzām kolorītām bodītēm, tad pasoļojam pāris kvartālu nostāk un esam pie mūsu rezervētā Airbnb dzīvokļa. Eduards iedziļinās atslēgas kodos, čipos, kāpņu telpās, un drīz vien jau veram durvis modernam divistabu dzīvoklim. Iekārtojamies istabās, izkrāmējam somas un noliekamies uz mirklīti atpūsties.
Tādā mierīgā gaisotnē vēl labāk sajūtu, ka viena mana žokļa puse ir jūtīga. Nav tās zobu sāpju šausmas, bet viegla kņudēšana, vilkšana, īdēšana – tāpat nepatīkami. Atveru pie spoguļa muti un cenšos saskatīt, kas tur notiek. Hmm, izskatās, ka ap pēdējo zobu lejā ir manāms nedaudz strutu. Tā kā viena no daudzajām Daigas kompetencēm ir medicīnas, saucu arī viņu aplūkot šo skatu. Vēl nomurminu, ka varbūt es varu pārdurt pūslīti un tikt vaļā no strutām. Uz šo domu saņemu īsu, bet noraidošu reakciju – ja man būtu furunkuls uz dibena, tad es varētu darīt ko gribu, bet viss, kas ir iekaisis un tuvu galvai, neesot nekādi joki. Daiga ierosina Kišiņevas apskati sākt ar aptieku un vēl pēc brīža – ar zobārstu. Labi, ies un redzēs.
Izejot ielās, konstatējam, ka pirmais zobārstniecības kabinets atrodas mūsu dzīvojamajā ēkā, tikai tas ir ciet. Nākamais ir ap stūri, un tas ir vaļā. Vienīgā dzīvā dvēsele flīžotajā klīnikā ir pats zobārsts. Kad problēma ieskicēta vārdiem un nedaudz izpušķota ar sāpi par to, ka esam atbraukuši uz vīna festivālu, kas sāksies pēc pāris dienām un nu ies secen, vīrs aicina mani uzvilkt bahilas un iesēsties krēslā. Viņš klapē pa zobiem sāpošajā pusē, veras ar spoguli mutes dziļumos un prasa, vai kaut kur pieskaroties jūtamas asākas sāpes. Nē, tādu nav. Nu, viņš Neko Tādu neredzot. Nu bet kā, kā ar strutām? Kur, viņš prasa un iedod man spoguli. Tad, labā gaismā, es arī saprotu savu kļūdīšanos. Nabaga sablombētā zoba emaljas daļa krāsas ziņā atšķiras no pārējā un ir mūs maldinājusi. Katrā ziņā, esmu ļoti priecīga par šādu kļūdīšanos un, iznākot no kabineta, paziņoju pārējiem, ka mierīgi varu dzert vīnu, jo doktor razrešil! Protams, vaicāju, ko esmu parādā par šo vizīti, šis met ar roku un saka, ka tas, ka esam atbraukuši uz Moldovu, jau esot liela lieta un nevajagot neko. Pateicos un aicinu laipno dakteri uz kopbildi!
Jau labākā noskaņojumā izejam uz ielas, tomēr nolemjam kā nākamo apmeklēt aptieku, jo nu gluži vesels tas žoklis nav. Tur mums aptiekārītes iedod kādu smāķi, ko ziest uz smaganām, un, kad prasām kaut ko no dabas valsts, viņas iedod paciņu ar mums nepazīstamiem augiem. Vēlreiz pārjautājam, vai kumelītes nebūtu labākas, nē, šīs būšot īstās. Vēlāk mājās izpētām, ka esam tikuši pie ārstnieciskās brūngalvītes saknēm un, palasot par to labajām īpašībām, esam pārliecībā, ka sliktāk nekļūs.
Kad medicīniskie jautājumi atrisināti, soļojam uz tirgu. Galu galā, esam atbraukuši uz Moldovu ražas laikā un ceram tikt pie vietējiem augļiem! Iesākumā ejam gar apakšbikšu, paklāju, katlu un citu rūpniecības preču lavočkām, bet tad, iešāvuši kvartāla viducī pa mazām durtiņām, esam nonākuši Īstajā Vietā. Uz tirgus soliem rotājas granātābolu, vīnogu, meloņu, arbūzu, tomātu, kizila, zaļumu un citu sezonas dabas velšu kalni. Pircēju nav daudz un tiekam aicināti visu nogaršot, un, protams, iegādāties. Daiga ar Eduardu iepērkas, es cenšos noķert kadrus, jo, pēc nelielām pārdomām, esmu tomēr paņēmusi līdzi lielo fotoaparātu.
Tikuši pie kulīšu kaudzēm ar labumiem, dodamies tālāk un atklājam, ka tālāk ir vēl citi sektori, kuros cenas ir vēl zemākas. Piemēram, vīnogas maksā no 18 līdz 25 lejām par kilogramu, bumbieri – no 15 līdz 30 lejām, plūmes – 8 lejas. Tiekam pie vēl dažiem maisiņiem. Pārdevēji iesākumā min, ka esam no Polijas, bet, uzzinājuši, ka no Latvijas, atzinīgi izsaucas – bijušā padomijā Pribalķikai joprojām ir laba slava.
Izejot no tirgus, meklējam maizi, bet mūsu skatiens aizķeras pie šašličnajas. Parasti šādas pietirgus ēstuvītes ir labas, šaujam iekšā. Nojumes interjers ir vesela poēma. Uz ķiegeļu grīdas satupināti dīvāniņi ar melnbaltām svītrām un baltiem galdiņiem, pie vienas no sienām uzstellēts mākslīgās zāles klājums, bet griesti nopūsti ar baltām celtniecības putām. Pie dažiem no galdiņiem sēž vīri gados, malko tēju un kūpina cigaretes.
Mēs pasūtam tēju, zaļumus, šašliku. Pirmais tiek atnests spožs tējas trumulītis ar kristāla glāzēm un saldumu trauciņu, kurā līdztekus cukurgraudiem salikts arī konfekšu asorti. Zaļumi un brinzas siers ir ļoti svaigi, arī triju veidu šašliks garšo lieliski. Ieturējušies, soļojam māju virzienā, jo mūsu nešļavu daudzums jau ir teju nepiedienīgs. Piemājas bodītē vēl nopērkam kafijas paciņu, ūdeni un mazu konjaciņu, jo, neskatoties uz zobārsta optimismu, vismaz šodien no vīna vēl atturēšos.
Mājās saliekam daļu produktu ledusskapī, bet augļus metamies degustēt uzreiz. Melone, persiki, avenes, plūmes smaržo un garšo lieliski, arī katrai vīnogu šķirnei ir sava garšas “odziņa”. Es malkoju brūngalvīšu tēju, ielejam arī konjaka šļuciņu un uzsaucam tostu ceļojuma sākumam. Pagaidām mums Kišiņevā ļoti patīk! Visvairāk cilvēku laipnība un arī kopējā atmosfēra.
Pēc augļu pauzītes sākam žāvāties un lūkoties gultu virzienā, tomēr saņemamies un dodamies vakara pastaigā, jo vēl ir salīdzinoši agrs. Līdz centrālajai ielai Eduards mani uzvelk kalnup, tad iesēžamies trolejbusā un pabraucam pāris pieturu centra virzienā. Šeit ēkas izskatās krietni glaunākas. Ejot gar nacionālo teātri, saku ceļabiedriem, ka gribu ieskriet uz labierīcībām, kas šādās vietās parasti ir atrodamas. Eduards man sastāda kompāniju un, tikuši ēkā, konstatējam tur nelielu fotogrāfiju izstādi. Saku, lai viņš pasauc arī Daigu pavērties bildēs un tikmēr atrisinu spiedīgo jautājumu. Foto izstāde mūs aizved līdz teātra foajē, kur atrodas garderobe. Jūtam un dzirdam, ka teātra zālē notiek kāds pasākums, rodas kārdinājums pavērties notiekošajā pa durvju šķirbiņu. Kamēr es trinos šaubās, Daiga pieiet pie garderobistes un pavaicā, vai būtu tāda iespēja. Laipnā sieviete mūs aizved līdz sānu ieejai un saka, lai ejam zālē apsēsties. Mēs iesprūkam starp zolīdi tērptiem ļaudīm un veramies mūzikas gada balvas noslēguma pasākumā. No runām daudz nesaprotam, bet mūzika nonāk līdz mūsu sirdīm pa tiešo. Baudām gan smeldzīgus gabalus, gan jestrākus un esam vienisprātis, ka šādas situācijas ceļojumos ir pašas jaukākās. Pilnīgi neieplānojamas, mirkli un cilvēcību apliecinošas.
Pēc koncerta turpinām pastaigu pa naksnīgo Kišiņevu, aplūkojot, kā ļaudis pošas vīna festivālam, izgaismoto Triumfa arku, parku ar mīlīgu kafejnīcu, vecpilsētas daļu. Tad sākam ceļu māju virzienā. Iela, pa kuru ejam lēnām kļūst tumšāka un šaurāka, tad atkal atgūst ietves un gaismas. Netālu no mājām pamanām ļaudis smēķējam pie kādas senas ēkas un, sapratuši, ka tajā ir krodziņš, nolejam iegriezies uz pirmsmiega dzērienu. Bārs ir patiešām burvīgs, un mēs, atraduši uz letes kāršu spēli, kas liek atbildēt uz jautājumiem par dzīvē pieredzēto, noslēdzam vakaru spraigās un sirsnīgās sarunās.
Foto – iesākumā no telefona, tad fočuka.
Aelita
Lieliski, Zanīt! Lasu un smaidu! Jau tagad jūtu Moldāvijas krāsainumu, dāsnumu un omulību! Lai zobiņš pāriet! Iesaku paskalot ar siltenu sālsūdeni, ja arī nelīdzēs, tad sliktāk noteikti nebūs!