“Jā, tagad varētu teleportēties mājup”, esam vienisprātis. Priekšā gara diena, kas jāpavada dažnedažādos transportos atceļā. Esam piecēlušās jau puspiecos, ar dvielīšiem uz gurniem aizdiebušas uz blakus māju dušiņā, un piecos stāvam pie auto ar sakrāmētām somām. Vēl pārlaižam acis mājvietai, kas mūs tik silti uzņēmusi, un rāpjamies mašīnā.
Šorīt klusā sala ir vēl mierpilnāka. Nemana nevienu citu auto, virs pļavām ceļas migla. Drīz aust arī saule, izgaismojot miglaino pasauli. Laicīgi esam klāt Visbijas ostā un iestājamies gaidītāju rindā.
Kad tiekam uz kuģa, dodamies taisnā ceļā uz 7. klāju, lai ieturētu brokastis, kuras agrajā rītā nevienai nebija prātā. Nopērkam kafiju, aizņemamies no bistro galda piederumus, un sariktējam brokastis no līdzpaņemtajiem labumiem. Un, it kā nebūtu iepriekšējās dienās gana daudz runājušas, sākam trīt mēles un bez apstājas notērzējam līdz pat brīdim, kad parādās akmeņainās salas pie kontinenta. Tad gan sametam neapēstos labumus maisā un ejam uz kuģa priekšgalu skatīties piebraukšanas izrādi. Kuģi ir jau teju pietauvojies, kad beidzot dodamies uz auto klāju.
Lai gan esam bijušas prom vien dažas dienas, šķiet, ka ceļmalas koki kļuvuši nedaudz dzeltenāki. Turpinām dziedāt līdzi latviešu gabaliem, kā visu šo ceļojum, un pēc stundas jau esam lidostas tuvumā. Iepildām degvielu un veiksmīgi atrodam nomas punktu, kur jāatdod auto. Tur viss ir kārtībā un drīz jau sēžam busiņā uz lidostu.
Lidostā atkal jāveic garais pārgājiens pa gaiteņiem no ceturtā termināla līdz piektajam. Paldies Lāsmai, kas stumj mūsu piebāzto kopkoferi ar visu pārtikas maisu uz tā. Pārtika iziet cauri drošības skeneriem bez aizturēm, lai gan kulītē ir gan krēmsiers, gan zemesriekstu sviests. Dažu ceļabiedreņu somas gan tiek novirzītas papildu pārbaudei, bet drīz vien tiek palaistas tālāk arī tās.
Pie mūsu vārtiem esam laicīgi, varam vēl iekost pusdienas. Piepeši pamanām rosību un redzam, ka iekāpšana uz Rīgu sākusies krietni pirms paredzētā laika. Labi, ejam mēs arī. Tā kā koferis ir reģistrēts uz mana vārda, soļoju pa prioritātes līniju. Darbinieces paņem manu pasi, noskenē iekāpšanas karti un tad viņu skatiens apstājas pie skaistā, dzeltenā un drusku uzblīdušā kofera. Mirklīti apspriedušās, lidostas darbinieces mani aicina ar visu koferi pie biedējošā rāmja. Es to koferi varu pacelt tikai ar grūtībām, talkā nāk Sanita. Koferis jāievieto rāmī horizontāli. Sākumā tas iespīlējas diognāli, bet pēc zināmiem spaidu darbiem šis guļ rāmī kā nākas. Mūsu sejās ir nedaudz sviedru un lepnums par paveikto – mēs taču teicām, ka ieies! Darbinieces sejā ir viegla izbrīna un neticība. Ar neslēpotu ironiju viņa paziņo: “Nu, ja varēsiet to dabūt ārā, tad varat arī ņemt lidmašīnā!” Darbs nav viegls, bet ne neizdarāms. Mazliet apbižots, tomēr vienā veselumā, koferis atkal droši stāv uz ritentiņiem – lidosim kopā!
Lidot gan neviens nesteidzas, reģistrētie pasažieri tiek novirzīti šaurajā ejā līdz lidmašīnas durvīm. Ir ļoti karsti un pilnīgi nav gaisa. Man blakus stāv Ilona, kurai ir vēdeklis, arī es tieku pie gaisa viļņiem, tomēr sajūta nav laba – reibst galva un velk uz ģībienu. Ilona jau ir gatava atgriezties uzgaidāmajā zālē lidostā, kad tomēr rinda beidzot sakustas. Tiekam iekšā lidmašīnā, man sagadās būt blakus ar Inesi – abas esam pietvīkušas. Lidmašīnā situācija nav daudz labāka, trūkst gaisa. Nu nekas, tūlīt pacelsimies, tad jau būs labi. Kas tev deva! Sākumā nevar saprast, kas atgadījies lidostas priekšgalā, bet tad redzam, ka viena meitene, sperot soli lidmašīnā, patiesi ir noģībusi. Tagad visi sēž un gaida mediķi no lidostas. Pēc minūtēm piecpadsmit viņi ierodas un pēc vājiniec es iztaujāšanas un, iespējams, kādiem mērījumiem, tiek pieņemts lēmums pasažieri tomēr atstāt Zviedrijā. Viņas ceļabiedrs arī atstāj lidmašīnu un tad lidmašīna ir gatava izlidot. Protams, esam nokavējuši savu pacelšanās laiku un jāgaida vēl kāds brīdis, kamēr noslogotajā lidostā saņemam atļauju pacelties.
Gaisā ir nedaudz labāk, tomēr tā pa īstam uzelpojam tikai izkāpjot no lidaparāta Rīgā. Izšķirojam pēc piederības kofera saturu un dodamies ārā no lidostas. Sagaidīšanas zālē ir Sanita vīrs ar meitiņu. Kad ģimene samīļojusies, palūdzam Sanitas vīram mūs noknipsēt ar visu dzelteno koferi! Paldies par piedzīvojumu!
Un te ceļabiedriņu bilžu miksiņš visa brauciena laikā – paldies par momentiem!
