No rīta izmēģinu jaunu pieeju brokastīm – neēdu maizi, pat ne sausmaizīti, tikai nedaudz dārzeņu un omleti, cerot, ka vēderam šādas sastāvdaļas patiks labāk. Diemžēl vēders manas pūles nenovērtē un sāp vēl trakāk.
Pēc ieturēšanās Sarmīte mūs izved pastaigā pa ēku, kuru vēl neesam aplūkojušas, tad atkal visas sēžamies auto un dodamies pēdējā Gotlandes apskates braucienā.
Piestājam pie Tringstades ezera, kura vidū apakšā atradusies 170 x 170 metru liela koka konstrukcija no 12 gadsimta sākuma, šejienes versija par ezerpili. Mēs neko no bijušās varenības neredzam, vien gludu ūdens spoguli, kas vērš domas peldēšanas virzienā. No tās gan atturamies, jo Sarmīte sola, ka pavisam drīz tiksim vēl skaistākā vietā – pie Zilās lagūnas.
Kad piebraucam bijušā karjera krastos, caurspīdīgais ūdens izskatās tik vilinoši, ka metamies iekšā visas, izņemot namamāti. Tā kā situācija ar peldkostīmu nav mainījusies, tad vairums no mums peldas pa pliko. Jāteic gan, ka ūdens ir pavēss un ilga plunčāšanās nesanāk. Atspirdzinājušās braucam uz prāmi, kurš ir kā ceļa posms uz netālo Fēro salu: prāmis kursē regulāri un par to nav jāmaksā.
Nonākušas uz salas, piestājam pie glītas baznīcas un ejam uz kapiem. Tajos pavisam vienkāršā apbedījumu vietā atdusas šejienietis – zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans un aktrise Ingrīda Bergmane. Ja ir vairāk laika, vērts piestāt pie Bergmana centra, kur var uzzināt vairāk par režisora dzīvi un darbu. Mums gan šodien laiks ir tik labs, ka nobalsojam par būšanu dabā, ieturam pusdienas un braucam pie “raukiem” – stateniskiem kaļķakmens veidojumiem jūras krastā.
Novietojam auto un ejam pastaigā gar klints bluķiem. Tajos var saskatīt dažādus tēlus un formas, piemēram, kamieli vai afrikāņu sievietes galvu ar rotām. Lēnītēm klīstam starp dabas veidotajām skulptūrām un neviļus esam sadalījušās pa pāriem un iegrimstam sarunās. Mēs ar Lāsmu apspriežam cilvēka sajūtas pusmūžā, cik viegli ir šajā vecumā raudzīties uz priekšu, nevis pagātnē un ar jaudu darīt lietas, kas patīk, izmēģināt jauno.
Atceļā no klintīm piestājam pie maza mazītiņa koka māju pudurīša, kur vietējie glabā laivas. Mājiņas ir ļoti fotogēniskas, knipsējam tās un cita citu no visām pusēm. Pēc tam turpinām ceļu gar jūras krastu, līdz nonākam atpakaļ pie prāmja.
Mājupceļā dodamies pa citu ceļu, caur Sliti, kurā atrodas vēl viena “latviešu vieta”. Slites ostā piestājušas daudzas bēgļu laivas no Latvijas un Igaunijas un tur uzstādīta piemiņas zīme ar pateicību Gotlandes ļaudīm par palīdzību atbraukušajiem. Turpat piestājam arī veikalā un nopērkam papildinājumu vakariņām, tad gan laižam mājās.
Atceļš šķiet pavisam īss, jo dalāmies attiecību stāstos – gan pavisam naivos un romantiskos, gan smieklīgos, gan smeldzīgos. Tikušas mājās, ķeramies pie mājvietu uzkopšanas pirms prombraukšanas un somu krāmēšanas. Sarmīte mums ir piešķīrusi skaistu dzeltenu koferi, kas derot rokas bagāžai. Netīšām esam iepirkušās tā, ka mazajās mugursomās guvums neietilpst. Jāteic, arī koferi aizvērt nav viegli.
Ceļabiedrenes ir sarūpējušas atvadu vakariņas no visa, kas ledusskapī, garšo lieliski. Saimnieki vēl pievieno mielastam sieru un vīnu. Dalāmies Gotlandes sajūtās, izceļot kas nu kurai šķitis īpašākais mūsu piedzīvojumā. Protams, uzsaucam tostu Sarmītei un Egīlam par to, ka tikām šeit tā lutināti! Paldies un tack så mycket!
