Šorīt visi mostamies ar viegli sāpošām galvām, bet pēc dušas un kārtīgām brokastīm esam daudzmaz atguvuši veselību. Sakrāmējam somas, kāpjam auto un braucam tērēt naudu. Mums ir palikuši daži simti leju, galvenais mērķis ir nopirkt mājām valriekstus – par to svaigumu un izcelsmi varējām pārliecināties visa ceļojuma laikā. Lai arī tirgū visplašāk pārstāvētas rūpniecības preces, pie riekstiem un vēl dažiem kārumiem tiekam.
Pārdevēji mūs aicina uz drīzumā notiekošo vīna festivālu, kur tikšot galdā celts šī gada vīns. Kad sakām, ka jau bijām vīna festivālā Kišiņevā, šie met ar roku un saka, ka viņu festivāls esot daudz labāks. Un, vispār, Latvijai un Moldovai vajag draudzēties un tā. Piekrītoši mājam un slīdam prom uz auto.
Līdz lidostai mums jābrauc nepilna pusotra stunda, vairs nav laika pieturām un izklaidēm. Piestājam tikai pie ceļa zīmes, kas liecina par Gagauzijas sākumu, uzpildām degvielu un mirkli pirms 12 jau iestūrējam Kišiņevas lidostā. Auto īres kompānijas puisis mūs jau gaida. Viņš aši aplūko mašīnu, un novēl mums laimīgu mājupceļu.
Tikuši lidostā, aizejam nosvērt nododamo somu, lai reģistrējoties nesanāk pārsteigums. Atļauto 23 kg vietā mums ir 21,5 kg – perfekta plānošana. Pievienojam somas saturam vēl dažus niekus un ejam dzert kafiju. Internetā šiem lidojumiem no Kišiņevas nevar reģistrēties, bet fiziskā reģistrācija vēl nav sākusies. Pēc kafijas pauzes reģistrācijas galdi strādā, nododam lielo somu, izejam pasu un drošības kontroli.
Lidostā beidzot ķeros klāt iekavētajiem rakstu darbiem, savelkam arī izdevumus – laiks parit ātri. Iesākto var turpināt arī lidmašīnā, jo mūsu rīcībā ir Starlink internets. Arī gaisā lielāko ceļa daļu rakstu, 2 stundas un 20 minūtes ilgais lidojums šķiet īss. Pirms nosēšanās pilots mūs iepriecina, paziņojot, ka Rīgā esot +18 grādi. Izkāpjam no lidaparāta krekliņos, tiešām silti.
Arī Rīgā jānoskenē pases, tad ejam gaidīt somu. Saturs atlidojis sveiks un vesels, veicam tā sadalīšanu un dodamies laukā no lidostas. Muitas darbinieks painteresējas, no kurienes ielidojam un ko vedam līdzi. Laimīgā kārtā viņam pietiek ar mūsu vārdiem, nekas nav jārāda un jāatpako.
Pārpildītā autobusā nonākam centrā un zem jaunā stacijas tilta atvadāmies no Daigas. Paši vēl padirnam padsmit minūtes, līdz pienāk mūsu autobuss uz Mežciemu, kur mūs gaida auto. Mājās iebraucam jau gandrīz tumsā. Pēc astoņām prombūtnes dienām lapu paklājs pagalmā tapis daudz biezāks, koki dzeltenāki, gaiss mitrāks. Un, kā vienmēr, ir tik labi būt mājās.
