Esam apbraukājuši visas slavenākās vietas, uz kurām var nonākt, neizmatojot prāmjus, jo, kā izrādās, to biļetes “uz sitienu” vispār nevar nopirkt – ne tikai uz Mykines salu, kas slavena ar lielāko tuklīšu koloniju, bet arī uz citām salām. Labi, brauksim pa dārgo tuneli uz salu, kur neesam bijuši – Sandoy. Fēru salās ir četri maksas tuneļi – Nordoya un Vaga tuneļa šķērsošana maksā 100 kronas jeb 13 eiro abos virzienos, bet Eysturoyar un Sandoyar tunelis – 250 kronas jeb 33 eiro vienā virzienā. Tas nozīmē, ka mūsu šodienas vizināšanās pa tuneli izmaksā 66 eiro. Oh, well.
Sandoy sala neskaitās nekāds Fēru “highlights”, bet mums te patīk tīri labi. Sākam salas apskati ar Skopun ciemu, kurā būtu jāatrodas pasaulē lielākai pastkastītei, bet tā pašlaik tiek pārbūvēta ar cerību, ka jaunā versija būs gatava šī gada rudenī. Sandur ciemā, savukārt, apskatāms apadīts akmens, kurš ir uz vietas un kopā ar to var apbrīnot arī skatu uz okeānu un blakus esošo ezeru – skats ir līdzīgs kā pie Sorvagsvatn ezera, tikai augstuma starpība ir mazāka.
Atrodam vienu slēpni, lai atzīmētos Fēru salās arī geokešinga lietotnē. Pēc tam pa šauru celiņu aizbraucam apskatīt aptuveni desmit māju lielo Skarvanes ciematu, kas tiek uzskatīts par Fēru salu gleznotājmākslas šūpuli. Dažus kilometru tālāk atrodas Husavik ciems, kurā var piestāt tieši pie balto smilšu pludmales. Aizejam iemērkt pirksta galu, lai secinātu, ka ūdens ir auksts un sāļš.
Blakus atrodas Skalavik ciems, kurā ir diezgan plaša kafejnīca. Mēs tur paņemam trīs kafijas līdzņemšanai un vienu burkānkūkas gabalu uz visiem. Stāvlaukumā pie ciema baznīcas novietots galds ar soliem, tur ieturam pusdienu pauzi. Tad gan spiežam pedāli grīdā, lai paspētu uz Sorvagur, no kurienes kursē prāmji un laivas Mykines salas virzienā. Sapratuši, ka uz turieni šajā ceļojumā netiksim, nolēmām nežmiegties un izbraukt vismaz ar laivu, jo gribas tak tos tuklīšus redzēt.
Oriģināli mūsu laivu braucienam bija jānotiek 9 no rīta, bet saņēmām ziņu, ka laiva ir pilna un pēc vairākkārtējas sarunas vienojāmies par izbraucienu 5 pēcpusdienā. Pirms pieciem pieripo busiņš un no tā izkāpj Solja, vienīgā sieviete-kapteine Fēru salās. Viņai kompānijā ir draugs no Itālijas. Es nez kāpēc biju sapratusi, ka būsim nez cik pasažieru, jo saņēmām ziņu, ka izbraucienam būs nepieciešama lielāka laiva. Esmu pārsteigta, ka esam vienīgie pasažieri. Pārsteigums turpina pieaugt, kad pieejam pie skaistākās laivas ostā – tā būs mūsējā.
Solja (viņas vārds nozīmē purene, kas ir Fēru nacionālais zieds) mums izsniedz glābšanas vestas un iedarbina laivas motoru. Kamēr lēnītēm stūrējam ārā no ostas, viņa pastāsta dažas leģendas un arī nedaudz par sevi. Piemēram to, ka viņa katru rītu sāk sešos ar peldi un gaida atvaļinājumu jūlijā, kurā dosies uz vasaras māju Mykines salā un atslēgs visas ierīces. Savulaik Solja, tāpat kā viņas tēvs un vecaistēvs, strādājusi zvejniecības nozarē, kas esot 85% no Fēru eksporta. Kara laikā, kad Fēru salās iebrukuši briti, Soljas vecaistēvs trīs reizes atradies uz kuģiem, kas saspridzināti un visas trīs reizes izdzīvojis. Tagad Soljai ir savs tūrisma uzņēmums “Faroes Adventures”, par kapteini viņa piestrādā “brīvajā laikā”.
Mūsu izbraucienā esam pavisam blakus lielajām arkām, tad piebraucam pie mazas saliņas, kuras krastos dzīvo pufini. Kad ieraugam pirmos, esam vienisprātis – visi bijām iedomājušies tādus gandrīz pingvīniem līdzīgus putnus (nevajag saskatīties putnu tuvplānu bildes internetā), bet dzīvē tie ir pavisam nelieli lidoņi. Visvairāk tuklīšu ir ūdenī, tomēr nobildēt šos ir pavisam grūti. Tomēr redzējuši viņus esam, kas priecē.
Atceļā piebraucam pavisam tuvu Skardsafossur ūdenskritumam, kuram blakus redzami bazalta kolonveida atdalījumi. Tomēr visam pāri ir apkārt redzamie skati – kalni ar mākoņiem, ūdens, saule. Mēs sēžam laivas priekšgalā laimīgi kā sivēni.
Var just, ka ne tikai mums ļoti patīk kapteine, bet arī mēs viņai – vizināmies teju divas stundas noliktās pusotras vietā. Ostā pateicamies viņai un uzdāvinām mazos balzāmiņus, kas Gunai ir līdzi šādiem gadījumiem.
Tā kā laiks šovakar ir tik saulains un tīkams, nolemjam mājupceļā vēl uzbraukt Sornfelli kalnā, no kura var aplūkot apkārtni no 749 metru augstuma. Brauciens pa šauro ceļu ir riktīgi bailīgs, bet skati no augšas to atsver. Vēl nogriežamies uz Nordradalsskard kalnu pārejas ceļa skatu punkta, kur redzam ne vien kalnu daili, bet arī retro auto izbraucienu.
Tad gan laižam mājās, jo vēl jāpagatavo vakar iemarinētais jēra cepetis. Tiesa, tas ir no Islandes, jo savas aitas vietējie apēd paši un tos nemaz nav tik viegli nopirkt. Nupat cepetis sāk labi smaržot, Guna to servēs ar ceptiem topinambūriem un zaļo zirnīšu biezeni.
