Ceļojot katra diena ir kā sestdiena, bet šorīt tomēr gaisotne mājās ir citāda. Eduards piecēlies jau pirms krietna brīža un cenšas attālināti palīdzēt klientiem, kuriem pēc garajām brīvdienām ir sakrājušās datorķibeles. Guna skatās pulkstenī ienākušajās ziņās daudz biežāk nekā iepriekšējās dienas. Vienīgi es tikpat dīkdienīgi kā iepriekš slaistos gar brokastu pannu un kafijas krūziņām.
Arī šodien aiz loga nekas labs nerādās, bet mēs tomēr dodamies ceļā, jo Fērām atvēlēto dienu skaits strauji izsīkst. Kad pirmajā pieturas punktā Guna atver automašīnas durvis, tās gandrīz aizlido. Apkārt redzam vienu vienīgu miglu un kad Guna, izvēdinājusi galvu, iekāpj auto, tupinām maršrutu uz leju, jo iecerētais plāns kalnos neizskatās īstenojams.
Lejā migla ir izklīdusi, bet automašīnas logā sitas pamatīgs lietus. Ik pa brīdim apstājamies, lai nobildētu kādu skatu, pēc tam es ilgi slauku slapjo objektīvu. Tomēr brīdī, kad esam tikuši līdz ciematam Kvivik, lietus uz brīdi pierimst, lai varam apbrīnot ūdenskritumu un arheoloģiskos izrakumus.
Pēc gabaliņa nonākam kaimiņu ciemā Vestmanna, lietus ir atsācies. Piestājam pie tūristu informācijas centra, kura bēniņos ir Vaska figūru muzejs. Guna apgalvo, ka mums tas noteikti jāredz. Man jau bija zināmas aizdomas, ka šis ir aicinājums ar zemtekstu. Brīdī, kad ieejam muzejā, Guna veras nevis figūrās, bet gan mūsu sejās un tad laiž vaļā kārtīgu smējienu. Aptuveni padsmit figūras stāsta par Fēru salu vēsturi: viens tēls tur rokā nocirstu galvu, vēl cits ir pakārts, kāds nabadziņš demonstrē moku metodi cietumnieka kamerā – sēdēšanu uz smaila akmens ar pie kājām piesietiem smagumiem. Visglītākā figūra ir pie viņa kājām izbāztā žurciņa. Ja reiz esam atnākuši, noklausāmies audio lietotnes stāstu par katru no attēlotajām epizodēm, secinot, ka ļaudis, dzīvojot noslēgtā vidē, dzīvi darījuši interesantāku ar dažādām nežēlīgām fantāzijām. “Nu, bija taču neaizmirstami”, Guna smīn, kad esam tikuši ārā. Bija gan. Toties lietus ir mitējies un varam aizstaigāt līdz skatu laukumam pilsētas malā, lai pavērtos kalnu un ūdeņu saspēlē.
Tad lecam auto un braucam uz Kirkubour – vēsturisku ciematu, kas atrodas netālu no galvaspilsētas. Tajā var aplūkot ap 1300 gadu iesākto un nepabeigto Magnusa katedrāli, 12. gadsimta Svētā Olava baznīciņu un 11. gadsimta koka saimniecības ēku, kā arī citas daļas melnas koka ēkas ar sarkaniem logu rāmjiem.
Pēc pastaigas piesēžam mašīnā uz pusdienām. Vējš joprojām ir tik stiprs, ka ārā visas mazās lietiņas, piemēram, karotē ielikti salāti, lido pa gaisu. Atceļā novērojam skatu, kuru pirms tam redzējām video – nelielu ūdenskritumu tērcītes nevis tek lejup pa klinti, bet tiek aizpūstas pa gaisu.
Noslēdzam dienu ar īsu pieturu Brīvdabas muzejā. Īsu tāpēc, ka te ir tikai dažas aplūkojamas ēkas, no kurām interesantākā ir dzīvojamā ēka. Tur ir arī gids, kuram noprasām par zāles jumtu konstrukciju. Izrādās, ka senatnē kā apakšējais slānis ir izmantotas bērzu tāsis un tās klātas piecos, sešos slāņos, pa virsu liekot velēnas. Šāds jums izturējis gadus četrdesmit. Mūsdienās bērzu tāsis aizvieto ūdensnecaurlaidīga materiāla slānis.
Šodien atgriežamies mājās laicīgi, jo man jāpaspēj uz lekciju 16.00. Kamēr klausos to, Eduards ar Gunu apmeklē veikalus un papildina mūsu provianta krājumus – rīt pusdienās būs jēra cepetis. Arī šovakar Guna plosās pa virtuvi – top kartupeļu kotletes, sēņu mērce, tomātu salāti, rīsu un zaļo lociņu kroketes. Brīžiem šķiet, ka mēs varētu filmēt raidījumu “Ceļo ar šefpavāru”.
