Lai gan arī šorīt aiz loga redzama pelēka un slapja aina, pēc brokastu lašmaizītēm lecam auto un laižam ceļā – dienu sola itin labu. Pirmie kilometri gan paiet miglā, bet, kad tiekam līdz kaimiņu salai Vagur (uz tās atrodas lidosta), lēnām sāk skaidroties. Šodien aplūkosim dažas no populārākajām Fēru salu vietām, lai nav tā, ka uz brauciena beigām jāsasteidz to apskate.
Sākam ar Mulafossur ūdenskrituma apskati – to jūs redzēsiet teju ikvienā videostāstā, kas vēsta par Fēru salām. Auto ir iespēja nolikt salīdzinoši netālu un tad jau pēc pārsimts metriem parādās okeānā krītošais ūdens. Šeit aizliegts lidināt dronus (mums gan šoreiz tas nav līdzi), jo tie var traucēt pufiniem jeb Atlantijas tuklīšiem. Vēlāk, šķirojot bildes, pamanām dažus no tiem tupam uz zālainās klinšu sienas. Ceram tuklīšus apskatīt tuvāk Mikines salā, bet šodien laikapstākļu dēļ prāmji uz šo salu ir atcelti.
Mūsu nākamais pieturas punkts ir neliels ciemats Bour, kurā ir ļoti skaisti zālāju jumti. Šodien ir svētdiena, tāpēc pirmo reizi redzam baznīcu, kas ir vaļā. Pie ieejas esošie ļautiņi neliedz mums apskatīt ēku arī no iekšpuses. Vēl no šī ciemata var pa gabalu pavērties uz slavenām klintsbluķu arkām Drangarnir. Interneta avoti vēsta, ka gājiens līdz vietai, kur tās var apskatīt tuvplānā, veseliem un žiperīgiem cilvēkiem prasa 3,5 – 4 stundas, kas nozīmē, ka no mums tas būtu pa spēkam vienīgi Eduardam. Cita iespēja ir apskatīt arkas no laivas perspektīvas, bet šie braucieni atkal sniedzas pāri mūsu budžetam.
Tad nu braucam uz citu taku, kuras garums ir aptuveni 7 km turp un atpakaļ. Vairākām pārgājienu takām Fēru salās ir ieejas maksa, šī ir viena no tām. Šķiramies no 200 kronām (26,75 eur) no galviņas un dodamies ceļā gar Sorvagsvatn ezera krastu. Kopumā taka ir diezgan lēzena un gājējiem ērta, tomēr vietumis man nepieciešama Eduarda palīdzība, lai tiktu augšup vai šķērsotu kādu tērcīti. Šodienas floras prieks ir smaržīgā mārsila audzes takas malās. Kad tuvojas galamērķis, Guna izvēlas doties tālāk pa zemāku taku, bet Eduards stumj mani uz kalna kori. Tiekot kalna galā var redzēt, kāpēc šī vieta ir tik iecienīts apskates objekts. Ezers atrodas krietni virs jūras līmeņa un vietās, kur var redzēt abus ūdens klajus vienlaikus, iespaids ir grandiozs. Tāds ir arī vējš, tāpēc jāpiesargājas, lai tas mūs nepārpūstu pār klints malai vai nenolidinātu tur telefonu vai fotoaparātu.
Pa otru kalna sānu norāpjamies līdz vietai, kur ezera ūdeņi gāžas okeānā Bosdalafossur ūdenskrituma veidolā. Lai redzētu krītošo ūdeni, jāpaiet pa akmeņiem pēc iespējas tuvāk okeānam, ir nedaudz bailīgi, bet skats ir varens. Safotografējuši un apskatījuši to, atgriežamies uz takas un dodamies atceļā, kas nez kāpēc šķiet ļoti garš.
Tikuši galā, nopērkam ieejas punktā pa kafijai un izķesējam provianta maisiņu. Šodien mums pusdienās ir karbonāde ar sieru, sīpoliem un marinētiem gurķiem, klāt piekožot pupiņu-šampinjonu salātus. Saldajā vēl uzkožam Gunas mammas ceptās kanēļmaizītes, tad laimīgi kunkstot, ieveļamies auto.
It kā jau dienai iespaidu būtu gana, bet tepat netālu ir objekts “Raganas pirksts”. To nu mēs nelaidīsim garām. No auto stāvvietas augšup jāiet aptuveni pusotrs kilometrs un Eduards, karbonādes stiprināts, uzstumj mani augšā vienā stiepienā. 313 metru augstais klinstbluķis ir glīts, tomēr ar tā aplūkošanu neaizraujamies – nāk virsū Lielais Pelēkais. Ašā solī tekam atpakaļ uz auto un paspējam tikt zem jumta pirms lietus atnākšanas.
Lai arī ir salīdzinoši agrs, balsojam par došanos mājās – saguruši ir visi. Pat mašīna saka, ka tai vajadzīga papildus enerģija. 95 benzīns šeit maksā 9,38 kronas (1,25 eur) litrā – šķiet, tā ir vienīgā lieta, kas ir jūtami lētāka nekā Latvijā. Pielejam pilnu bāku par aptuveni 40 eiro. Mājās iekrītam katrs savās izklaidēs – es rakstu un šķiroju bildes, Eduards pačuč, bet Guna no iekšējiem resursiem sariktē Boloņas mērci ar rīsiem un salātiem.
