Iznāku no dušas ar pirkstu mutē. Esmu atkārtojusi Gunas vakardienas triku un sagriezusi pirkstu uz dušas kabīnes metāla apmalēm, sasodīts! Tieku pie dubulta plākstera un dodos aprakstīt vakar piedzīvoto. Tikmēr virtuvē sāk smaržot kafija, omlete un siermaizes ar ķiplociņu. Kad esam ieturējušies, turpinu rakstīt, arī ceļabiedri ielīduši ierīcēs. Šorīt steigas nav nekādas (Fērās vispār steiga neesot cieņā), jo ārā brangi līst.
Tas nozīmē, ka šī būs muzeju diena. Kad piebraucam pie Nacionālā muzeja, izskatās, ka šādi domā daudzi tūristi. Teju visas stāvvietas ir aizņemtas, tāpēc Eduards mūs izlaiž pie ieejas durvīm, pats noliek auto patālāk un pēc mirklīša atgriežas pavisam slapjš. Iesākumā šķiet, ka muzejs ir neliels, bet tā tomēr nav. Pāris stundas lasām par iežiem un salu veidošanos, zvejniecības un putnu medību tradīcijām, aitu un vilnas tipiem, apģērbu dizainiem un citiem vietējās vides un ļaužu raksturlielumiem.
Izejot no muzeja secinām, ka laiks ir nedaudz uzlabojies – aizbrauksim līdz bijušajai vaļu medību stacijai, kas tagad ir pārvērsta muzejā. Muzejs strādā tikai brīvdienās, tas nozīmē, ka mums apmeklējums iespējams šodien vai rīt. Pa ceļam redzam, ka vakardienas mazās ūdens tērcītes, kas glāsta klintis, šodienas lietus pārvērtis cienījamos ūdenskritumos.
Nonākot pie bijušās vaļu medību stacijas, nonākam vēja varā, bet lietus ir mitējies. Tomēr ir diezgan vēsi, tāpēc liekam galvā Gunas līdzpaņemtās cepures. Aktīvā darbība šai vietā notikusi līdz 1958. gadam, bet vēl pārdesmit gadus pēc tam cilvēki šeit varējuši iegādāties vaļu gaļu. Tad vieta pārveidota par muzeju – te var aplūkot nokalpojušās iekārtas, harpūnas, laboratoriju, gaļas uzglabāšanas un citas telpas. Šī nav no priecīgākajām apskates vietām, bet vēsture ir vēsture. Lai gan vaļu medības šeit nav nekāda vēsture un par šo tradīciju turpināšanu fērieši tiek pie krietnas devas starptautiskā nosodījuma.
Pēc muzeja apskates secinām, ka esam netālu no Fossa ūdenskrituma, kuru vakar redzējām no ceļa otras puses. Šodien piebraucam krituma pakājē un skats ir daudz iespaidīgāks – gan tāpēc, ka esam tuvāk, gan tāpēc, ka lietus to darījis ūdeņiem bagātāku.
Tā kā lietus joprojām protas, sākam braukt uz Saksun ciemu, kurā esot skaists skats uz lagūnu un smilšu pludmali. Ceļš uz ciemu ir pavisam šaurs, ar pretimbraucējiem jāsamainās mazajās sānu kabatiņās. Galamērķis ir brauciena vērts – no baznīcas stāvlaukuma paveras lielisks skats uz kalniem un pludmali. Pie baznīcas vārtiem pielikts uzraksts, ka tūristi šeit nav aicināti ienākt, jo neprot pienācīgi uzvesties. Tūristu tur arī nav, toties teritorijā esošos kapiņus trimmerē vairākas aitas. Šeit var doties arī pastaigās, bet tik labi laikapstākļi tomēr nav. Kāpjam atpakaļ auto un dodamies māju virzienā. Otrs iemesls atgriezties ir tāds, ka gribas ēst. No rīta domājam, ka izskriesim tikai līdz muzejam, tāpēc šoreiz nepaņēmām neko uzkožamu – kļūda!
Tā kā ir gana agrs un prāts nesas uz kulinārām darbībām, piestājam veikalā pēc papildinājumiem pārtikai – Guna gatavos lasi saldkrējumā ar sparģeļiem un kartupeļiem. Perfekti izfilēta laša fileja maksā tikpat cik pie mums uz akciju – ap 15 eiro kilogramā. Uz ledus stāv daži nelieli gabaliņi un vesela fileja. Spriežam, ka mums vajadzētu aptuveni trešdaļu no tās. Mums neviens nepievērš uzmanību, lai gan numuriņu esam paņēmuši jau sen. Blakus ir gaļas nodaļa un tur bakstās jauns puisis. Mūsu skatienu hipnotizēts viņš beidzot atnāk līdz zivīm. Izsakām savu vēlmi un saņemam atteikumu. Zivi var sagriezt tikai zivju vīrs, ko un kā viņš no rīta sagriezis, ar to jābūt mierā. Nu labi, paņemam trīs mazos gabaliņus. Un secinām, ka pie mums apkalpošana vairumā gadījumu ir daudz pretimnākošāka un arī laipnāka. Tikuši vēl pie šādiem tādiem papildinājumiem, dodamies mājās gatavot.
Guna darbojas pie pamatēdiena, Eduards šefpavāres uzdevumā gatavo ķiploku grauzdiņus, lai ir ko piekost pie alus degustācijas – šovakar nomēģināsim vakar brūzī nopirkto. Sarindojam alus pudeles no mazākajiem grādiem uz lielākajiem un ķeramies klāt. Mūsu favorīti ir miestiņi ar mazākajiem grādiem, bet vispār alus kā alus, tomēr nekas īpašs. Manai gaumei trūkst izteiktāks rūgtums.
Paralēli degustācijai ir uztapis gan dienas apraksts, gan vakariņas, ķeramies klāt lasim ar krāsnī ceptiem kartupeļiem un sviestā ceptiem burkāniem un sparģeļiem. Es jau teicu, ka Guna māk gatavot, vai ne? Tas, neapšaubāmi, ir ļoti izdevīgs faktors ceļojuma ceļabiedram. Svētlaimīgām sejām nokopjam šķīvju saturu. Gandrīz vai varētu iet gulēt, bet vēl ir agrs. Ārā atkal līst un Eduarda priekšlikums par to, ka vajadzētu apskatīt galvaspilsētu svētdienas vakarā, negūst atbalstu. Televizors uzvar.
