No rīta mums ir brīnišķīgs darbu sadalījums – Eduards gatavo brokastis, Guna pusdienas līdzņemšanai, es varu rakstīt. Pēc brokastīm dodu ieguldījumu kopīgajā saimniecībā un nomazgāju traukus, šis darbs man tiešām patīk.
Tad sēžamies auto un iesākumā aizbraucam uz netālo tirdzniecības centru. Lieta tāda, ka man ir jauns klēpjdators, kuram nav iespējas pievienot fotoaparāta SD karti, bet vadu fotoaparāts vairs neņem par pilnu, arī zilzobis negrib palīdzēt. Īsāk sakot, nav iespēju dabūt bildes datorā, bet šajā braucienā tās viennozīmīgi būs svarīgākais elements.
Žigli atrodam elektronikas veikalu, kur iegādājamies brīnišķīgu puļķīti ar vairākiem spraudņiem un iespēju tajā ievietot gan mazo, gan lielo SD karti – bildes būs! Tad varam doties salas lūkoties. Šodien mūsu plāns ir aizbraukt pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem.
Pa kalniem un tuneļiem (no kurām vienā ir pat viadukts) tiekam līdz Vidoy salai, kuras galā ir mīlīgs ciemats Vidareidi (piebildīšu, ka burts “d” šajos nosaukumos nav burts “d” bet gan tā līdzinieks ar mazu strīpiņu pāri, bet tā kā nezinu, kur to meklēt un kā šos nosaukumus latviskot, tad šeit un turpmāk būs nosaukumi, kas pielīdzināti oriģinālrakstībai). Centrālā ciemata apskates vieta ir balta baznīciņa (visas ceļā sastaptās baznīcas gan bija ciet) ar amizantiem kapu piemineklīšiem un skatu uz jūru.
Pēc tam ceļš mūs ved uz Kunoy salu. Nokļūšana uz to notiek pa garu un galvenais šauru tuneli. Lai auto tajā samainītos, ik pa pārsimts metriem izveidotas nelielas kabatiņas. Mēs gan pretimbraucējus nesastopam, bet sajūta tajā nav omulīga. Šajā salā esošais ciematiņš ir neliels, baznīca tiek remontēta un, aši apskatījuši apkārtni, griežam riņķī un braucam uz salīdzinoši lielo Bordoy salu, kurā ir paliela pilsēta Klaksvik. Tur ir liela baznīca, bet tā ir remonta pārklājiem klāta un iekšā notiek bēres, tad nu nākas izlaist ar šīs ēkas apskati. Iegriežamies vietējā TICā, tad tiekam pie kafijas līdzņemšanai un apsēžamies ieturēt pusdienas. Gardās maizītes un pupiņu salāti sekmīgi remdē mūsu izsalkumu. Pa ceļam uz auto iegriežamies slavenā alus ražotnē un paķeram pāris alus degustācijai.
Mūsu skaistākais šodienas brauciens ir uz Eysturoy salas ziemeļiem, kur ceļš uzved augstu kalnos. Vienā no serpentīna līkumiem piestājam pabildēt aitas, kuras te tiešām ir krietni vairāk nekā ļaudis un braucot jāuzmanās no šašlika ieguves iespējām. Kā teica Guna, divi melni jēriņi tik pacietīgi man pozēja, it kā es šos fotografētu pases bildei. Mana favorīte ir aita no titulfotogrāfijas.
Mūsu galamērķis ir Gjogv ciemats, kurā var gan glītās mājiņas apskatīt, gan doties pārgājienā. Tas, protams, ietver krietnu kāpienu. Mēs mirkli apspriežamies, vai vispār kaut kur doties. Gunai atrašanās augstās vietās nav mīļākais piedzīvojums un man, kā zināms, uz augšu tikt nav pārāk vienkārši. Tomēr nolemjam pakāpt vismaz tik tālu, lai var redzēt pāri klintij. Tā nu lēnu soli kūņojamies augšup. Ar Eduarda stumjamspēku es pat tieku augšup salīdzinoši pieklājīgā ātrumā. Arī takas malā netrūkst aitu un, pie kā mēs patiešām nevaram pierast – dzegužpuķu. Mitrākās vietās aug treknas purenes. Tiekam līdz nogāzei, no kuras var redzēt otrpus klintij, piesēžam uz soliņa un apbrīnojam ciematiņu, kur sākām kāpt, no augšas. Tad, dungojot “Ripoja akmens”, cenšamies tikt atpakaļ. Lejā atkal pakomunicējam ar aitām un braucam tālāk. Nu jau ir vakara puse, bet, tā kā esam netālu no “Raganas un milža” – diviem jūrā stāvošiem leģendām apvītiem klinšu veidojumiem, dodamies tos aplūkot. Tagad gan labā foto gaisma ir pazudusi, bet skats tāpat ir gana iespaidīgs. Vēl apskatām dambi, pāris ciematiņus un stūrējam māju virzienā.
Ap deviņiem vakarā, noguruši no iespaidiem, ieveļamies siltajās mājās. Es klūpu virsū bilžu ielādei un šķirošanai, Guna tikmēr sadzejo vakariņas – mums ir līdzi viņas nepārspējamās kotletes un, makaroniem pieliekot paciņu saldā krējuma, var tik pie pieczvaigžņu vakariņām. Ar to arī noslēdzam vakaru, jo vakarēt vairs spēka nav.
