“Kariete ir piebrauksi pie miskastēm”, zvana Guna. Viņas dzīvesbiedrs Oskars ir piekritis mūs aizvest līdz lidostai, un šie ieradušies pie Mežciema dzīvokļa durvīm īsu strēķīti pirms norunātā laika. Mēs ar Eduardu jau esam gatavi, jo tik agri no rīta pat kafiju vēl negribas, nemaz nerunājot par brokastīm. Pie miskastēm tiešām stāv auto ar atvērtu bagāžnieku, kurā ir vieta mūsu lielajam koferim – tajā esam satilpinājuši proviantu nedēļai. Klīst baumas, ka mūsu galamērķī – Fēru salās – ēdienu un dzērienu cenas liek strauji pievērsties diētai. Pirms brauciena sastaptie ļaudis stāstīja, ka Fēru salās esot īpaši garšīga aitas gaļa, jo viņas ēdot zāli, kura regulāri slacīta ar okeāna bangām un tāpēc esot tīkami sāļa. Guna gan izteica minējumu, ka mēs, visticamāk, varēsim atļauties vienu aitas aci uz visiem trim. Vēl dzirdējām par gardajām jūras veltēm un diskutablajām vaļu medībām. Un, protams, tika piesaukta Fēru salu komandas uzvara futbola spēlē ar Latviju Baltijas valstu kausā, kā rezultātā mūsējie palika ceturtajā vietā. Man Fēru salas saistās ar miglainiem kalniem, ūdens līčiem un daudz aitām, arī Guna lasījusi, ka aitu tur esot vairāk nekā cilvēku. Nu neko, tūlīt tur būs vēl divas.
Lidostā pateicamies Oskaram par atvizināšanu un dodamies svērt koferi. Aha, esam tomēr drusku pāršāvuši par strīpu. Lielais Auļukalna maizes kukulis un pāris siera ritulīšu pārceļo uz mugursomām, tad lidostas svari rāda ikurāti atļautos 23 kilogramus. Atdodam koferi SAS aviokompānijas rokās un ieņemam vietu lidostas B zonas galā, kur austošā saule izgaismo miglas slāni virs lidostas skrejceļa un zāliena. Lēnītēm iedzeram kafiju, notiesājam maizītes un kāpjam mazītiņā konservbundžas tipa lidaparātā, kas klabēdams un grabēdams nogādā mūs Kopenhāgenā.
Tur sākas gaidīšanas svētki – līdz nākamajam lidojumam ir vairāk nekā četras stundas. Sitam laiku ar sarunām, uzkodām, spēlēm. Tad kāpjam lidaparātā, kas laimīgā kārtā ir lielāks nekā iepriekšējais, tad nu arī lidojums ir mierpilnāks. Divas stundas ar asti paiet raiti (lidmašīnā ir internets) un drīz vien jau sākam nosēšanos.
Fēru salu lidosta ir maza mazītiņa, jāspraucas garām iekāpt gribētājiem un nav jāzīlē, kura ir pareizā bagāžas saņemšanas lenta, jo tā šeit ir viena. Priecājamies redzēt mūsu gardumu koferi, kurā noklīšanas gadījumā diezgan daudz kas varētu sabojāties.
Eduards ir atbildīgs par auto sadaļu. Viņš atrod īres kompānijas kastīti, kurā, ievadot kodu, tiek izspļautas auto atslēgas. Pats auto – pelēks Nissan Juke – mūs gaida stāvvietā. Rūpīgi apskatām auto, painformējam īres kompāniju par mazu zirneklīti uz vējstikla, tad dodamies ceļā.
Teju uzreiz nonākam dabas varenībā – migla ieskauj zālainos kalnu milžus, kuru nogāzēs dzīvojas aitas, ūdens līči vizuļo saulē, kas ik pa laikam izslīd no mākoņu aizsega. Kalnus izrotājušas dažāda stipruma ūdens tērcītes, retumis redzams arī kāds namiņš ar zāli uz jumta. Īsāk sakot – ir galīgi skaisti!
Pie mūsu dzīvesvietas galvaspilsētas Touršhavnas maliņā pieripojam pēc nepilnas stundas. Atrodam noīrēto dzīvokli, bet nekādas ziņas no Airbnb saimniekiem par iekšā tikšanas iespējām nav. Zvanu uz norādīto telefonu, neviens neceļ. Hmm. Pēc brītiņa tomēr saimnieks atzvana, uzzinām atslēgas kastītes kodu un tiekam iekšā. Dzīvoklītis ir neliels, bet diezgan glīts – gultas ir, duša ir un diezgan labi aprīkota virtuve arī, kas šai situācijā nav mazsvarīgi.
Kad izkrāmējam kofera saturu uz virtuves letes, skats ir iespaidīgs. Saliekam krājumus ledusskapī, viegli uzkožam un, pārvarot vēlmi likties slīpi, ejam apskatīt pilsētu.
Tieši pie mūsu mājas ir futbola stadions, tur jaunā paaudze trenējas nākamajiem Baltijas čempionātiem. Visvairāk mūs pārsteidz flora – skaisti koki ar nokareniem ziediem kā glicīnijām, tikai spilgti dzelteniem. Dzeltenas ir arī magonēm līdzīgas puķes, bet pie mums retās un aizsargājamās dzegužpuķes aug uz katra stūra, pat uz zālainas saliņas ceļa vidū.
Pēc minūtēm piecpadsmit esam aizstaigājuši līdz pilsētas vēsturiskajam centram un gribas bildēt katru koka namiņu ar mazajiem lodziņiem un zāles jumtu. Kas man to var liegt, bildēju ar. Tāpat jāstājas uz katra stūra, jo ielas te ir gana stāvas. Aizbrienam arī līdz Norvēģu jūras līcim, apbrīnojam kuģus un laiviņas.
Pēc pastaigas piesēžam uz vienu alu stilīgā krodziņā. Tā kā mums ir nesenais Helsinku rūdījums, tad cenas – 10 eiro par 0,4 kausu – mūs pat pārāk nešokē. Tā sēdēt siltumā ir bīstami, mūs pārņem neapturamas žāvas. Labi, jādodas mājās. Pa ceļam vēl ieejam lielveikalā un iegādājamies dažus produktus, kurus neesam paņēmuši no Latvijas. Cenas nemaz nav tik trakas, piemēram, 10 olas maksā 3 eiro 50 centi, bet sparģeļu bunte pat mazāk nekā pie mums. Tikuši mājās vēl brīdi pavakarējam un, sagaidījuši pieklājīgu laiku gulētiešanai, liekamies uz auss.
