Vakar, saules un kreņķu nogurdinātas, gribējām doties pie miera laikus. Tieši tad ārā sākās īstā dzīve – pa mazajām piemājas ieliņām virzījās gājiens ar cilvēkiem, kuri nesa karogus un plakātus, bet ielas malā stāvošie dejoja no smagās mašīnas skanošas mūzikas pavadījumā. Salūta puķes uzziedēja te vienā, te otrā pilsētas malā. Senegāla svinēja vēlēšanu rezultātus, cerot uz pārmaiņām valstī, kas izbeigtu ieilgušo korupciju un mazinātu nevienlīdzības plaisu. Kādu brīdi pat apsvērām domu iziet ārā, bet, ņemot vērā dienas veiksmes trajektoriju un pūļa neprognozējamību, tomēr palikām vērot notiekošo pa mājas logiem. Apliecinājums tam, ka notikums ir tiešām īpašs, bija tukšie futbola laukumi. Visus iepriekšējos vakarus iemigām futbola spēles saucienu pavadībā, bumbas dzenāšana nerimās pat pusnaktī.
No rīta atkal paveram acis uz rīta lūgšanu, tad turpinām šņākt līdz gaismai. Paēdušas brokastis un apdarījušas rīta darbus, saprotam, ka līdz brīdim, kad ir solījies atbraukt Rīgā dzīvojošā senegālieša Džibrila tētis, mums vēl ir divas stundas. Jāiziet pastaigāt pa rajonu!
Lēnām klīstam pa piemājas kvartāliem, vērojot ielas dzīvi un cilvēkus. Pēc vakardienas izbrauciena Dakāra izskatās tīra un sakopta. Mazās bodītēs un ielas lāviņās tiek tirgotas svaigas zivis un gaļa, augļi un dārzeņi, olas, dzērieni. Ieraugām stendu, kurā tiek piedāvātas bagetes, iekšā liekot visjocīgākās lietas (piemēram, mērces, makaronus, kartupeļus), un pankūkas. Izdomājam, ka par godu Latvijas dzimšanas dienai varētu kādu pankūku uzgrauzt. Cepēja esot izgājusi, atgriezīsies drīz, uzgaidiet. Apsēžamies uz dīvāniņa, vērojam dzīvi un gaidām. Tā paiet 15 minūtes, “drīz” ir ļoti interpretējams koncepts. Saprotam, ka tuvojas mūsu tikšanās laiks ar Džibrila tēti, tāpēc paliekam bez svētku pankūkām, gan jau šodien vēl būs kāda simbolisku svinību iespēja.
Automašīnā pie mūsu mājas durvīm gaida simpātisks pusmūža vīrietis. Nez kāpēc abas bijām iedomājušās kungu gados, bet Džibrila tētis izskatās jauns un sprauns, viņa 65 gadi nekādi nav manāmi. Tāpat kā Džibrils, arī tēvs ir gara auguma, jaunībā aizrāvies ar basketbolu. Viņš ir tērpies tradicionālā tērpā un mēs savos T-kreklos un legingos viņam blakus izskatāmies diezgan žēlīgi. Bīdu Zani priekšējā sēdeklī, lai sarunas virzās, jo, protams, franču valodā Abdulla runā nesalīdzināmi labāk nekā angļu.
Pasniedzu dāvanas no Latvijas, ko sarūpējis dēls un mēs, Abdulla priecājas. Tad braucam uz vecāko tirgu Dakārā, gribam pamielot acis un, kazi, kaut ko arī iegādāties. Abdulla sāk braukt un mēs esam tik pateicīgas par viņa braukšanas stilu – rāmi un lēnām auto līkumo pa Dakāras satiksmi, ne viņš pīpina, ne lamājas, sajūta ir tik droša. Tieši tādas pašas kā braukšanas stils ir arī viņa kustības – mierpilnas un plūdenas. Neesot tas vecums, lai kur steigtos, Abdulla nosmaida.
Vakar, gaidot pasūtījumu piemājas ēstuvītē, tajā ienāca kalsns vīrietis gados ar skūtu galvu, eleganti paklanījās uz mūsu pusi, pēc tam eleganti pasūtīja vakariņas. Nokristījām viņu par Gandiju. Šodien, apspriežot, kāds būs Džibrila tētis un cik viegli mums būs saprasties, pasūtījām Kosmosam, lai viņš mums iedod tādu Gandija stila personāžu. Dabūjām arī!
Piebraukuši pie tirgus, noliekam auto ielas malā un dodamies iesākumā paviljonā, kas ir zem jumta. Tur tiek tirgota pārtika – iekšējā aplī gaļa, nākamajā zivis un jūras produkti, ārējos zaļumi, salāti, augļi un dārzeņi. Apstājamies pie viena no stendiem, domājam nopirkt nedaudz marakujas. Abdulla apvaicājas par cenu, un pirmo reizi redzu, kā vīrieša seja kļūst nopietna un balss stingra. “Tu to saki man? Tāda cena? Tu esi aptracis? Paskaties man acīs, domā es nezinu, cik maksā marakujas?” Es nesaprotu teiktā vārdus, bet nozīme ir nepārprotama. Iekšēji un ārēju gavilēju. Mums ir piešķirts iepirkšanās sargeņģelis! Marakujas tā arī nenopērkam, bet tiekam pie kilograma avokado, Abdulla rūpīgi aplūko katru augli, kas nonāk svaru bļodā.
Īstā iepirkšanās sākas ārā, kur atrodas rūpniecības un mākslas preces. Tirgotāji mūs vilina visiem spēkiem, bet mūsu uzdevums ir atrast to, kas mums patīk, un tad Abdulla veic gala sarunas. Šeit saruna ar vienu no tirgotājiem, bet tādas ir teju visas.
Es: – Cik maksā šī maska?
Pārdevējs: – Cik tu esi gatava maksāt?
Es: Nu, sākumā būtu labi zināt, cik tu prasi.
Pārdevējs (pamācoši): Saproti, tu esi Āfrikas tirgū, te ir jākaulējas. Tu nosauc savu cenu, tas es savu. Pēc tam tu esi ar mieru maksāt drusku vairāk, bet es nolaižu cenu. Saproti?
Es: – Labi, cik maksā maska?
Pārdevējs: – 60 000 franku
Es (grasos iet prom): – Tas ir ļoti daudz.
Pārdevējs: – Labi, saki savu cenu.
Es (eju prom): – 10 000 franku
Pārdevējs: – Nē, labi, tikai tev, tāpēc, ka šodien esi pirmais pircējs – 40 000.
Es (turpinu iet prom).
Pārdevējs: – Nu, labi 30 000. Nu labi, 20 000.
Es (esmu aizgājusi līdz nākamajam tirgotajām).
Pārdevējs: – Ok, ok, tikai tev, 10 000.
Es (saprotu, ka esmu nosaukusi pārāk augstu savu sākuma cenu): – Paldies, es vēl drusku paskatīšos.
Tirgotājs turpina sekot, kamēr Adbulla viņu aicina atgriezties savā stendā. Finālā tiekam pie dažiem pirkumiem, par katru no tiem Abdulla veic perfektu mūsu naudas advokāta darbu. Atgriežamies auto un grasāmies turpināt ceļu. Griežot ārā no šaurās stāvvietas, Abdulla viegli iebrauc ielas malā stāvošā motociklā. Saimnieks ir klāt zibenīgi un aplūko savu braucamo. Abdulla arī izkāpj apskatīt, vai nav kas noticis. Nekas nav noticis, un braucam prom. Starp citu, 99% braucamo Dakāras ielās ir ar vieglākām vai smagākām buktēm, par dažām mašīnām vispār ir neizpratne, kā tās joprojām spēj pārvietoties vienā gabalā.
Mūsu nākamais pieturas punkts ir Āfrikas Atdzimšanas monuments, kas ir viena no divām galvenajām apskates vietām Dakārā (otra ir Gorē sala). Kalna galā pēc Senegālas pasūtījuma Ziemeļkorejas kompānija izgatavojusi un uzstādījusi 52 metrus augstu bronzas statuju. Tā ir augstākā statuja Āfrikā un simbolizē Senegālas atgūto neatkarību no Francijas. Lai tiktu pieminekļa pakājē, jāpievar 18 x 11 = 198 pakāpieni. Esam brīdinājušas Abdullā, ka kāpsim lēnām, neizskatās, ka viņam pret to būtu iebildumi. Labākais, kas paveras no augšas, ir skats uz pilsētu un okeānu. Ir iespēja uzbraukt arī statujas augšā un paskatīties uz pasauli caur milzīgā vīrieša pieri, bet šo atrakciju mēs izlaižam.
Statujas pakājē ir restorāns, ejam paēst pusdienas. Apsēžamies ārā pie galdiņa, veicam pasūtījumus. Zane un Abdulla tērzē, mans skaties klīst riņķī. Kādas piecas minūtes jau skatos uz ielu, kas iet blakus, un tikai tad ieraugu, kas tur atrodas. Mēs no rīta ar Zani sarunājam, ka šodien meklēsim pilsētvidē kaut ko Latvijas krāsās. Un te tie ir – sarkanbaltsarkani betona kluči tieši mūsu acu priekšā!
Kad atnes pusdienas un limonādes bundžiņas, sprūkam iekšā. Piepeši mūs ir ielenkušas bites, pa vienai ielien arī mūsu bundžiņās. Es negribu riskēt, tāpēc pārvācamies uz iekštelpām un ieturamies tur. Pēc tam sabildējamies uz nacionālajiem klučiem un braucam tālāk. Ar otro piegājienu Abdullam izdodas atrast pastu, kas darbojas, jo gribam nosūtīt uz mājam pāris pastkartes. Pastkartīšu izvēle un stāvoklis ir kā vakardienas ciemats. Izvēlamies mazāk netīrās, saburzītās un izbalējušās, uzrakstām adreses un veltījumus, tad ejam tās nosūtīt. Marku iegāde, uzlīmēšana un zīmoga uzspiešana aizņem minūtes 15. Arī Abdulla nevar saprast, kāpēc tik ilgi. Kad un vai tās sasniegs Latviju, InchaAllah.
Diena jau pārtop vakarā, dodamies vēl uzmest aci okeānam, Abdulla zinot labu vietiņu. Novietojam auto, nopērkam pa kokosriekstam un ejam pasēdēt pie ūdens. Okeāns ir daiļš, bet jauko atmosfēru jauc melna un smirdīga dūmu strēle, pilsētā kaut kas nopietni deg. Ceram, ka tas nav mūsu Airbnb dzīvoklis.
Paldies Dievam, tas stāv kā stāvējis. Abdulla izlaiž mūs pie durvīm, mēs no sirds pateicamies un sarunājam sazināties vēl kādu reizi.
Ieejam dušā, izmazgājam drēbes, piezvanām mīļajiem, izšķirojam dienas bildes un domas. Vakar ilgi ar Zani runājām par to, cik brīnišķīgā vietā mēs ikdienā dzīvojam, bet to ne vienmēr ir viegli saskatīt. Skaistums mēdz noslēpties vai izšķīst ikdienā. Esot tālu prom, tas izgaismojas spilgtāk, pasaules kontrasti fokusē skatienu un ietin mūs pateicībā par mājām. Saules mūžu Latvijai!
Āzija rullē
“Drīz” (pēc “5 minūtēm”) piegājiens Āzijā man tīri labi sāka patikt – tas pie noteikuma, ja nav nekur jāsteidzas. Ja ir, tad tas bija traki kaitinoši. Tāpēc centos, lai nebūtu nekur jāsteidzās (pasūtīju visus pie velna un darbā pateicu, ka braucu prom uz likumā paredzēto atvaļinājuma laiku. Nekādas smieklīgas 2 nedēļas. Vai nu tā vai ne kā). Tas bija pērn.