Senegāla: diena kā nosprādzis delfīns

Šai bija jābūt īpašai dienai. Kāpēc? Pirmkārt, šodien ir vēlēšanas, un tas nozīmē citus noteikumus un svinības (vai nekārtības vakarā), otrkārt, ir mūsu pirmā svētdiena Senegālā un, treškārt, mēs brauksim uz Rozā ezeru. Diena arī izvērtās īpaša. Savā ziņā.

Ibrahimā ir solījis būt mums pakaļ 10 rītā, līdz tam esmu cerējusi parakstīt. Tomēr pirms rakstīšanas izdomāju apskatīties Swedbank kontā, paredzot, ka nauda, kuru bankomāts neiedeva un kas kontā rādījās kā rezervēta, būs atgriezusies. Bet nē, tagad ir pazudis gan rezervācijas paziņojums, gan nauda. Tas ir – bankomāts naudu nepiešķīra, bet kontā tās vairs nav. Tā kā Zanes karte nedarbojās, plānoju izņemt naudu mums abām, attiecīgi pagaidām zudusī summa nav maza, nepilni 500 eiro. Aizburos Swedbank lapā līdz vietai, kur jāziņo par šādiem notikumiem, ceru, ka visu aizpildīju korekti, ziņojums nosūtījās, un ceru arī, ka izdosies naudu atgūt. Bet garastāvokli, protams, šis notikums nav padarījis rozā. Dzirdu, kā Zane runā pa telefonu, un saprotu, ka arī viņas rīts nav sācies priecīgāk, balss tembrs pauž dusmas un vilšanos.

Izpūšu gaisu, neko gudrāku pagaidām nevaru iesākt, un ķeros pie rakstu darbiem. Ibrahimā kavējas, tāpēc pat paspēju pabeigt rakstu, bet, kolīdz iedodu Zanei pārlasīt, viņš zvana, ka ir klāt. Tad nu iemetu sacrēto blogā bez pārlasīšanas, ar kārtīgu kļūdu mākoni, neko darīt. Ja redzat tādu ierakstu, kurā kļūdu nav, tad ziniet, ka to pārlasījusi mana līdzceļojošā redaktore.

Iekāpjot mašīnā, izstāstām Ibrahimā, ka mums nav pārāk priecīgs noskaņojums, bet ka viņam ar to nav nekāda sakara. Viņš arī ir nedaudz pikts par to, ka nokavējis: vēlēšanu iecirkņi esot atvērušies vēlāk, nekā viņš domājis. Par balsojumu vēlēšanās liecina tintei līdzīgā šķidrumā iemērkts mazais pirkstiņš.

Mašīnā sēž arī Ibrahimā septiņgadīgā meita Mganē, ar kuru iepazināmies vakar. Viņa grib ar mani komunicēt, bet man galīgi nav noskaņojuma, franču valodas nezināšana nepalīdz. Tā nu līdz ezeram braucam, lielākoties klusējot, vakardien mašīnā skanējušās Boba Mārlija dziesmas šodien aizvieto nebeidzama ziņu plūsma par vēlēšanu norisi.

Jau ieraugot Rozā ezeru pa gabalu, redzam, ka tas nav rozā. Protams, bijām jau par to iepriekš lasījušas, un mūsu vilšanās nav liela, bet laikam tomēr bijām cerējušas uz kaut nelielu iesārtu nokrāsu. Nekā. Nada. Rien. Tas netraucē vietējiem biznesmeņiem aplenkt mūsu auto, lai piedāvātu tūres – vizināšanos pa ezeru ar laivu, izbraucienu ar bagijiem, kamieļus. Iepriekš bijām prasījušas Ibrahimā par iespēju iebraukt ezerā ar laivu, tāpēc viņš apvaicājas par cenu. Pirmais nosauktais cipars ir 30 000 franku (ap 45 euro), tas drīz pārvēršas par 20 000 (ap 30 eiro). Aizejot līdz krastam, saprotam, ka neko diži citādāku kā no krasta mēs laivā neredzēsim. Bet no otras puses – šis ezers ir bijis brauciena iniciators, tik daudz jau kā izmest lociņu varētu. Pasaku, ka maksāsim 10 000 (ap 15 eiro) par visiem, un basta (manuprāt, arī tas ir pārspēlēti). Protams, vīri piekrīt, šodien esam gandrīz vienīgie tūristi. Sakāpjam šūpīgajā tupelītē. Viens vīrs ar mietu virza laivu uz priekšu, otrs ir apņēmies izstāstīt sīkāk par šo vietu. Mūsu galvenais jautājums ir: kāpēc ezers nav rozā? Vīrs paskaidro, ka rozā krāsu veido īpaša aļģe simbiozē ar baktēriju. Dabiskos apstākļos sālsūdens, sūcoties no netālu esošā okeāna caur kāpām, sajaucas ar no gaisa nākošo saldūdeni, radot labvēlīgu vidi šai simbiozei. Tagad saldūdens koncentrācija ir pārāk liela, tāpēc rozā krāsa ir pazudusi. Viņš gan nepastāsta, kāpēc tā ir, to Zane pēc tam izlasa zinātniskā rakstā un pārstāsta man. Īsumā: cilvēki ir atņēmuši ezeram sāls kristālus, pārdodot to kā sāli, kā arī apbūvējuši krastus, ievadot piesārņoto lietus un kanalizācijas ūdeni ezerā. Tādējādi dabiskais līdzsvars ir izjaukts un līdz ar to zudusi arī rozā krāsa. Īpaši šajā gadalaikā, kad tikko beigusies lietus sezona, citējot Zani, – rozā ir daudz kas – laivas, kleitas, lakati, tikai ne ezers.

Pēc īsā izbrauciena, kura laikā gids vēl paspēj demonstrēt savas “gleznas” (esmu pārliecināta, ka Ibrahimā meita zīmē glītāk), aicinot tās very cheap iegādāties, izkāpjam atpakaļ krastā. Kartē redzams, ka ap ezeru iet ceļš, lūdzam, lai Ibrahimā mūs apved apkārt, kazi, kāds skaists skats tomēr parādās. Vēl izsakām vēlmi atceļā piestāt pie okeāna, šurpceļā priecājāmies par to pa mašīnas logu, gribas pavērties viļņos tuvplānā.

Ceļš gar ezeru ir diezgan briesmīgs, bet uz priekšu tiekam. Kad esam nobraukuši līdz pirmajam ciematam, Ibrahimā pajautā garāmgājējiem, vai kaut kur nevar piebraukt pie okeāna. Jā, varot, lai tik griežot iekšā.

Ciemats izskatās tā, ka atomsprādziens tam vairs neko ļaunu nenodarītu. Redzamas tikai smiltis un pelēki betona bloki. Vietā, kur ceļš pārvēršas irdenās smiltīs, Ibrahimā novieto auto, tālāk jāiet kājām. Paskatos kartē, tie ir 700 metri. It kā nieks, bet, kad katrs solis stieg iekšā, nav nekāds nieks. Tā nu visi, pateicoties manam lēnajam solim, klunkurējam okeāna virzienā. Nonākot kāpu zonā, redzama tāda izgāztuve, ka pat Āzija nobāl. Skatiet bildēs paši. Vienā ceļa malā atkritumi tiek arī dedzināti, ietinot apkārtni degošas plastmasas smakā. Tās vidū sēž mazi puisīši un mācās Korānu. Saku Zanei, ka es pēc tam pateikšu, ko es par to visu domāju – Dievu, dabu, darbu, johaidī. Bet Zane, protams, saprot bez teikšanas.

Izejot cauri atkritumu, atvainojiet, kāpu zonai, ieraugām vareno okeānu. Skats ir skaudri skaists. Lielie, zilganbaltie putu mākoņi, smalkās baltās smiltis. Un visam pa vidu atkritumi. Un smaka. Smird pēc maitas. Liedagā ieraugām arī iemeslu, tur guļ kāds ķermenis. Pieejot tuvāk redzam, ka tas ir delfīns – melns, ar izgāztām iekšām, sācis jau trūdēt. Ejam atpakaļ.

Atceļš ir vēl grūtāks, jo jāiet pret kalnu. Esam atkal atkritumu zonā, kad Zane paziņo: “Visa šī diena ir kā nosprādzis delfīns!” Saprotu, ka bloga ieraksta virsraksts šodien nebūs jādomā.

Nokarsuši ieveļamies auto un pieplokam pie ūdens pudelēm. Atceļā skati ir dienas noskaņu papildinoši – ragainas govis šņakarē atkritumu konteineros, apvidus ir putekļains un drūms. Šeit ir daudz vairāk zirgu nekā Dakārā, un viņi nepaguruši (nu labi, vispār jau paguruši) velk augstus kravas ratus ar būvmateriāliem un precēm.

Stiprināmies ar līdzpaņemtajiem augļiem, bet kādā brīdī Mganē paziņo tētim, ka grib ko nopietnāku. Viņš piestāj ceļa malā un atgriežas ar trīs plastmasas maisiņiem, kuros iekšā ir kaut kas līdzīgs rūgušpienam ar kuskusu (Zane to nosauc par skābputru maisiņā). Pārkožam maisiņa stūri un sūcam viru, droši vien kopā ar vēl nebaudītu Āfrikas baktēriju kokteili. Redzēs, ko par to teiks mūsu vēderi pēc dažām stundām.

Atceļā diena atmaigst, un mēs ar Mganē spēlējam plaukstu spēles, tad atkal mazā tēlo burvi un liek izgaist un negaidīti parādīties gan netīrajām papīra salvetēm, ar ko tikko slaucīta mute, gan rokassprādzei. Pat izdodas ielauzīties viņas franču valodā, jo Mganē vārdus izrunā kopā ar mēmā šova elementiem.

Tikušas mājās, noskalojam ceļa putekļus un atpūšamies, tad dodamies paēst vakariņas. Kartē redzamās tuvējās ēstuves ir vai nu ciet, vai nojauktas, tāpēc aizstaigājam līdz Auchanam, paķeram alu vakaram un produktus brokastīm, bet ēdienu palūdzam take-away restorānā. Uzservējam galdu mūsu mājvietas otrā stāva terasē un paēdam gardas vakariņas.

Fonā uzlieku savulaik draudzenes Ivetas atsūtīto raidierakstu Muša par latvieša piedzīvojumiem, rīkojot starptautisku konferenci Nigērijā. Kad esam to noklausījušās, saprotam, ka mums ir bijusi faktiski ideāla diena.