Senegāla: māksla un vakariņas pie ģimenes

6:20 sāk zvanīt modinātājs  – ne prāts, ne ķermenis nesaprot, kas notiek. Pareizi, es taču nolēmu pieslēgties dramaturģijas lekcijai, tā sākas pēc 10 minūtēm. Ar bažām nospiežu MS Teams saiti, tomēr viss ir labi – redzu kursabiedrus, dzirdu pasniedzēju, tikai savu kameru neriskēju slēgt iekšā. Pagatavoju lielu kafijas krūzi un klausos par laika un telpas nozīmi izrādēs. Aiz loga lēnām svīst gaisma, tikai saullēktu neredzam, ir apmācies.

Klausoties lekciju, uzgraužu brokastis, sagatavojos dienai un brīdī, kad tā ir galā, esmu gatava doties ielās. Šorīt jau pašas esam gudras par taksometra cenām, noķeram vienu mūsu ielas galā un braucam uz Melno civilizāciju muzeju. Par ieeju tajā jāšķiras no 3000 frankiem (4,57 eiro), tad varam iet pētīt, no kurienes mēs visi esam cēlušies. Lielās halles vidū slejas milzīgs metāla baobabs, galu galā tas ir Senegālas simbols. Lielākoties informācija ir tikai franču valodā, attiecīgi varu pētīt fotogrāfijas. Bet tā kā plāksnīšu lasīšana tāpat nav mana mīļākā nodarbe, īpaši par to neskumstu. Kad vēl ar Zani sākam interpretēt ēģiptiešu hieroglifus pēc savas saprašanas, esam kārtīgi nosmējušās. Pirmā stāvā viena siena veltīta Āfrikas cilvēkiem, kas paveikuši ko nozīmīgu – tur ir Nelsons Mandela, Martins Luters Kings, Maiks Taisons, Muhameds Ali un daži citi arī mums labi zināmi vārdi, bet lielāko daļu šo cilvēku mēs nepazīstam. Nofotografēju sienu un nosolos vēlāk papētīt sīkāku informāciju par šiem cilvēkiem.

Šobrīd Dakārā notiek Rietumāfrikas laikmetīgās mākslas biennāle The Wake, daļa ekspozīciju ir arī šī muzeja otrajā stāvā. Tur ir gan gleznas, gan instalācijas, gan video projekcijas, kā jau mākslas izstādē piederas. Daudzos darbos tiek aplūkota vēsture, kolonizācijas tēma – šī pasaules daļa to izsāp tāpat kā mēs mūsu vēsturi, karu un deportācijas. Universitātē daudz runājam par to, kad mūsu sāpe būs izsāpēta un dziedināta, izskatās, ka ne tik drīz. Un šeit ir tieši tāpat. Blakus mūsdienu mākslai vēl var aplūkot sadaļu par Āfrikas sieviešu lomu politikā un valstu līderībā, kā arī zāli ar Āfrikas maskām, totēmiem, skulptūrām.

Izejot no muzeja kondicionētajām telpām, mūs apņem svelme. Līdz otram laikmetīgās mākslas izstāžu centram, kas iekārtots bijušajā tiesu namā, ir vairāki kilometri, tos esam nolēmušas iet kājām. Lielākoties ir jāiet pa ceļa malu, kopā ar automašīnām, trotuārs parādās vien dažviet. Vietējo skatieni mūs pavada, atskan pa kādam piedāvājumam ko iegādāties, bet kopumā gājiens ir mierīgs, sajūta ir droša. Pastaigas vidū iegriežamies ēstuvē un ieturam pusdienas. Izvēlamies ēdienu, kuru Rīgā dzīvojošais senegālietis pagatavoja pie mums – yassa. Maltīte ir normas robežās pikanta, bet, kad noslēgumā pagaršoju pavisam mazītiņu gabaliņu pipara, kas pievienots uz šķīvja, kāda brīdi skatos uz Zani valgām acīm. Par pusdienām paldies Ināras kundzei – vispār viņa neko tādu nepasūtīja, bet Krimuldas bibliotākā tiekoties uzdāvināja brīnišķīgus auskarus, ceļavārdus un nelielu atbalstu ceļošanai. Es izdomāju, ka izlietošu to šodien, izvēloties gardu vietējo maltīti!

Pēc pusdienām turpinām ceļu pie mākslas. Biennāles norises vietas priekšā novietotas divas pavisam smalkas automašīnas, izskatās, ka ciemos atbraucis kāds augsts viesis. Ieejot iekšā redzam pulciņu ar miesassargiem un žurnālistiem, kas pavada divus vīrus. Izstādes vidū, kad nelielā telpā aplūkojam neparastu mēbeļu dizainu, mums pievienojas smalkā publika, apsveicinās un vēl atvainojas par traucējumu. Kad viņi dodas tālāk, apvaicājamies miesassargam, ar ko mums tas gods. Tas esot Sjerraleones viceprezidents Mohamed Juldej Jalloh.

Kā lai ietver dažos teikumos daudzajās zālēs redzēto? Dizains, domas, formas, materiāli, priekšmeti – tik daudz iespaidu! Laikmetīgā māksla šeit ir ļoti attīstīta, un lielā ēka ir apmeklētāju pilna. Visvairāk mani sajūsmina, cik oriģinālas instalācijas izveidotas no ikdienišķiem materiāliem: žalūziju glezna, smilšu grīda, virves pavedieni – vienkārši un ģeniāli! Pēdējām zālēm ejam cauri zombija stāvoklī, mums ir iestājies mākslas pārsātinājums.

Iemalkojam pa koliņai turpat foajē un, nedaudz atguvušās, pošamies mājupceļā. Tā kā atrodamies tuvu okeānam, izejam loku pa ceļu, kas ved gar piekrasti. Sākumā redzam vien betona žogus un dzeloņdrātis, bet vienā posmā tomēr skats nav aizsegts un varam caur čūskulāju vērot ūdens klaju. Ceļa malā zied bugenvileju kupenas, mētājas atkritumu kalni, ganās kazas. Te ir diezgan nomaļi, bet tāpat jūtamies droši.

Atgriezušās pie mākslas ēkas, nostājamies autobusa pieturā – gribam pamēģināt aizbraukt līdz mājām ar sabiedrisko transportu. Nekādu sarakstu nav un, runājot ar cilvēkiem, tiekam pie divām dažādām versijām, kurš numurs mums varētu derēt. Nereaģējam uz taksometru pīpināšanu, ar kuru tie cenšas paziņot, ka ir gatavi mūs vest. Stāvam, gaidām un skatāmies pulkstenī. Minūtes desmit nenotiek nekas. Tā kā mums ir plāni vakaram, un laiks ir diezgan ierobežots, tomēr padodamies un rāpjamies taksī.

Mājās ieskrienam dušā, pārģērbjamies un tad jau arī Ibrahimā ziņo, ka ir klāt. Esam šovakar ielūgtas viņa mājās, lai iepazītos ar ģimeni un pavakariņotu. Krietnu stundu braucam pa Dakāras putekļiem, ir sastrēgumu laiks. Mēģinu fotografēt un filmēt pa logu redzamo, bet kādā brīdī saņemu Ibrahimā norādi, lai aiztaisu logu. Un nekādā gadījumā lai nebāžu pa atvērtu logu ārā telefonu, to var ļoti viegli izraut no rokām, viņam pašam gadījies ko tādu piedzīvot. Labi, nebildēšu, tāpat, tumsā kratoties, neko sakarīgu nevaru noķert. Kad iebraucam Ibrahimā rajonā, tomēr nenoturos un mēģinu. Katra iela, katrs kvartāls ir kolorīta iemiesojums – gan cilvēki, gan bodītes, gan auto vraki, visam tam pa vidu kazas, moči un lūžņu kaudzes.

Arī piebraucot pie mājas, ir jānovieto auto starp kazu baru un visur skraidelējošiem bērneļiem. Daļa no viņiem ir Ibrahimā ģimenei piederīgi. Ieejam četrstūrainā betona mājā ar tādu kā atvērtu iekšpagalmu. Divos stāvos esošajās istabās dzīvo Ibrahimā ģimene, aptuveni 20 cilvēki. Viņš pats, sieva, viņu pieci bērni, brālis ar sievu un bērniem, viņa mamma un māsa, kā arī vēl viena tēva sieva. Trešā sieva jau ir mirusi. Senegālā daudzsievība joprojām ir diezgan izplatīta. Redzam vēl vairākus cilvēkus, bet visiem radurakstiem nespējam izsekot. Īpaši tiekam iepazīstinātas ar māti un māsu, te arī kopbilde.

Kad parādās Ibrahimā sieva, varam pasniegt dāvanas – esam atvedušas no Latvijas saldumus un kafiju. Viņa pateicas par dāvanām un atgriežas pie vakariņu gatavošanas. Ibrahimā turpat istabas vidū izklāj lūgšanu paklājiņu un izpilda vakara rituālu. Musulmaņi lūdzas piecas reizes dienā, ir pienākusi viena no tām. Šādus skatus var bieži redzēt arī ielās – izklājuši paklājiņus vai kartona gabalus, vīri klanās un lūdzas. Pirmā no lūgšanām ir jau piecos no rīta, un arī mēs savā mājvietā to dzirdam itin labi. Bērni parasti sāk pievienoties šīm lūgšanām septiņu gadu vecumā, tad arī viņi uzsāk skolas gaitas. Obligāti jāsāk lūgties, sasniedzot pubertāti. Ibrahimā brālis ir franču valodas skolotājs. Viņa stundās esot apvienotas divas klases, tas nozīmē, ka mācības vienlaikus notiek vairāk nekā 70 bērniem.

Kad lūgšana ir galā, uz grīdas tiek uzklāts galdauts, bet uz tā uzlikts paliels metāla trauks ar ēdienu, šeit visi ēd no tā. Mums tiek piedāvātas arī dakšiņas, bet, tā kā gribam izmēģināt autentisku pieeju, tad ēdīsim ar rokām, tāpat kā vietēji. Vispār jau ar vienu roku – labo. Tikai ar to drīkst ņemt ēdienu. Nosēžamies uz grīdas un sākam ēst. Atbilstoši šejienes tradīcijām, nama saimnieki liek mums tuvākajā trauka malā labākos gabaliņus – zivi, kartupeļus, tomātu, to iepriekš ar vienu roku sažļurkājot mazākās daļās. Ar mums ēd abi brāļi, viens puika un jaunākā Ibrahimā meitiņa, kurai ir nedaudz vairāk nekā gads. Sieva mums pievienojas tikai uz augļu mielastu, kas seko pēc tam. Noslēgumā divas reizes tiek pasniegta salda tēja mazās glāzītēs – tā esot tēja kopā ar piparmētrām. Kad maltīte un sarunas ir galā, pateicamies, aizejam atvadīties no mātes un māsas, tad atkal kāpjam auto, lai brauktu mājās.

Pulkstenis ir ap desmitiem vakarā, joprojām ir ļoti silts un ielas ir cilvēku pilnas – viņi pastaigājas, sēž mājas priekšā, skatās telefonā vai sarunājas, kāda pusaudze met pret zemi mazos sēra blīkšķīšus, tad laižas prom. Bērnības smarža! Satiksme ir nedaudz rimusies, tiekam uz priekšu raiti līdz brīdim, kad netālu no mājas iesprūstam šaurā ielā, kur autobuss un smagais cenšas tikt viens otram garām. Dažu centimetru attālumā gar logu slīd jūras konteinera tonnas, pārāk omulīgi nav. Bet viss beidzas labi, centimetru izrādās pietiekami, un pavisam drīz jau atkal kustamies uz priekšu raiti. Ibrahimā izlaiž mūs pie mājokļa durvīm, pagaida, kamēr tās atslēdzam, tad dodas prom. Pateicamies par īpašo pieredzi un sarunājam tikšanos rīt, kas būs neparasta diena.