Senegāla: skumjā Gorē sala, pirmais baobabs un ceļabiedrenes

Mūs pamodina rīta lūgšanas. Piecos. Zane ceļas vērot saullēktu un dzert kafiju, es vēl uz pāris stundām piemiegu. No rīta visi kaķi vairs neizskatās melni. Aplūkojusi skatu, kas no mūsu istabas paveras uz trim debess pusēm, arī es ķeros pie kafijas. Arī brokastīs iekožam šo to no krājumiem, tad dodamies ielās. Mūsu plāns ir pastaigāt pa apkārtni, iejusties, tad dienas karstumu pavadīt atpūšoties un pēc tam atkal kaut kur doties vakarā. Plāni, ha!

Izejot no istabas, satiekam otrā stāva meitenes un, sākot tērzēt, uzzinām, ka viņas šodien ieplānojušas doties uz Gorē salu. Tā kā pagaidām slikti orientējamies pilsētā, transporta sistēmā, naudas vienībās un citā svarīgā informācijā, nolemjam pievienoties kaimiņienēm. Aizskrienam vien līdz bodei nopirkt dzeramo ūdeni, un esam gatavas braucējas.

Nuria ir spāniete, kura labi pazīst Āfriku. 16 gadus dzīvojusi Gabonā, precējusies ar gabonieti (un līdztekus Spānijai ir šīs valsts dubultpilsone), bijusi Dienvidāfrikā, Kongo un citviet. Žeraldīne ir francūziete, arī viņa nav pirmo reizi ar pīpi Āfrikā. Abas ir krustmātes viena otras bērniem, draudzenes un arī darba kolēģes. Senegālā viņas atrodas darba darīšanās personāla vadības jautājumos.

Attēlā no labās: Žeraldīne, Nuria, Zane un Zane 🙂

Ejot līdz centrālajai ielai, esam īsi iepazinušās. Tad mēs ar Zani uz mirkli ielienam būdiņā palūgt bankomātam naudu. Ne Luminor, ne Swedbank kartes netiek ņemtas par pilnu, mūs glābj Revoluts. Tikušas pie skaidras naudas, kopā ar ceļabiedrenēm nostājamies ceļa malā, lai ķertu taksi. Tas ir vieglāk par vieglu, jo dzeltenie automobiļi dažādās nolietojuma pakāpēs brauc cits pēc cita. Kaulēšanos atstājam Nurias ziņā. Tā nu līdz kilometrus septiņus attālajai piestātnei braucam visas četras par dažiem tūkstošiem Senegālas franku, kas mūsu naudā ir daži eiro. Ja gribam būt precīzi, 1 eiro ir 656 franki. Nuria puspajokam, pusnopietni rāj jauno taksistu, jo viņš nemaz nezina, kur atrodas piestātne, no kuras kursē kuģi uz Gorē salu. Mūs ved Googlemaps.

Lai tiktu ostas teritorijā, jāuzrāda personu apliecinošs dokuments. Attopos, ka man tāda nav līdzi. Par laimi, sargs dokumentu pārbaudi veic formāli, un mana studentes apliecība viņam šķiet gana laba. Pēc tam pie kāda lodziņa jāsamaksā nodoklis par braucienu (500 franki, 0,76 eiro), tad jāpērk kuģa biļete, kas ārvalstniekiem maksā 5200 frankus jeb 7,92 eiro. Stāvam ar biļetēm rindā, kādā brīdī visi stāvošie tiek ielaisti terminālī, kur var sēdēt un gaidīt kuģi. Mūs ik pa laikam uzrunā vietējās sievietes, sasveicinoties, vaicājot, vai esam pirmo reizi Senegālā, no kurienes esam, kā mūs sauc. Daļa no intereses ir biznesā balstīta, sarunas beigās viņas piekodina apmeklēt viņu veikalu uz salas vai piedāvā gida pakalpojumu. Uztaisījušas nelielu konsīliju, nolemjam kādu krāšņu sievieti, kura vienlīdz labi runā gan angļu, gan franču valodā, arī nolīgt par gidi. Samaksa būšot pēc mūsu ieskatiem.

Kad visi pasažieri pulkā dodas kuģa virzienā, izsaku aizdomas, ka mūsu gide, Kenza vārdā, būs mums aizņēmusi sēdvietas augšstāvā, no kura paveras labāks skats. Tā arī ir. Pusstundas braucienu pavadām, veroties iesākumā ostas industrijā, tad Atlantijas okeāna zilumā, noslēgumā – Gorē salas apveidos.

Izkāpjot krastā, taisnā ceļā dodamies uz salas skumjo, bet svarīgo vietu – vergu māju, kas pēdējā funkcionējusi uz šīs salas. Laikā no 15. līdz 19. gadsimtam Gorē sala bija lielākā vergu tirdzniecības vieta šajā Āfrikas krastā. Kolonizatori no Lielbritānijas, Francijas, Portugāles un Holandes šeit atveda vergus no Rietumārfrikas un šķiroja viņus pēc dzimuma, vecuma un fiziskās izturības, lai tālāk pārdotu uz Eiropu un ASV. Šādu likteni piedzīvoja aptuveni 20 miljoni cilvēku, 6 miljoni neizdzīvoja.

Kenza mūs izvadā pa kamerām, kurās turēti vergi, stāstot par necilvēcīgajiem apstākļiem un izturēšanos. Te ir arī durvis uz okeānu, pa kurām važās iekaltie ar desmit kilogramu smagu dzelzs bumbu pie kājām tika aizvesti prom. Uz neatgriešanos. Gide stāsta, ka šeit viesojus,ies virkne pasaules līderu, lai pieminētu šo tumšo posmu cilvēces vēsturē. Telpa, kur turētas sievietes, šobrīd pārveidota par memoriālu, kur pieminēt cietējus un bojāgājušos.

Arī pie netālās baznīcas, uz kuru dodamies pēc tam, Kenza stāsta, ka 1992. gadā atbraukušais Romas pāvests Jānis Pāvils II esot atvainojies par kristiešu lomu vergu tirdzniecībā. Tas Āfrikas cilvēkiem esot bijis ļoti svarīgi. Gide apgalvo, ka šodien kā Gorē salā, tā visā Senegālā draudzīgi sadzīvo kristieši un musulmaņi, svinot cits cita reliģiskos svētkus.

Kādā ielu krustojumā ieraugām brangu koku. Baobabs, tas ir mūsu pirmais baobabs! Gide stāsta, ka apkampjot koku un pieskaroties ar pieri stumbram, var ko vēlēties. To abas ar Zani arī izdarām, pēc tam apķeram stumbru – mūsu rokas ir par īsu, lai pilnībā aptvertu milzeni.

Piestājam arī tūristu slazdā – vienā no darbnīcām, kurā vīri no smiltīm veido gleznas, nostiprinot birstošo materiālu ar baobaba līmi. Tomēr aicinājums ko iegādāties ir diezgan neuzbāzīgs, un neviens nešķiet apvainojies, ka neko nenopērkam. Netālu no piestātnes pateicamies gidei un dodamies iekost pusdienas. Mana pašsajūta joprojām ir trausla, tomēr pievienojos ceļabiedrenēm uz vienu mazo alu. Nočūkst vien! Mūsu pirmā maltīte Senegālā ir garda, īpaši labi garšo kuskuss no manioka saknes un cepti zaļā banāna gabaliņi. Pēc maltītes vēl mierpilni patērzējam, pārslēdzoties no franču uz angļu valodu, no angļu uz franču valodu, ik pa brīdim iemetot sarunā kādu spāņu un latviešu vārdu.

Pēc pusdienām šķiramies un ejam paklīst pa salu. Mēs ar Zani apskatām cietoksni, paejamies pa mazām ieliņām, uzrāpjamies salas augstākajā punktā. Tur atrodas amizanta skulptūrēka buras formā, sarūsējis tankam līdzīgs objekts un vecs televizors ar okeāna rāmi. Un daaaaudz tirgotāju. Viņi ir samērā neuzbāzīgi, bet kādu simto reizi laipni paskaidrojot, ka mums šobrīd neko nevajag no viņiem, sāk tuvoties 101. reize, kad gribas pateikt ko skarbāku. Saku Zanei, ka es tādās situācijās sāku runāt latviski. Līdz tam mēs šodien nenonākam, jo klāt kuģīša atiešanas laiks.

Atceļā kuģītis vairs nav tik pilns, mēs ieņemam vietas aizmugurē, no kuras labi var vērot attālināšanos no salas. Uz lejas klāja divi senegālieši trenējas grabuļu ritma mākslā, drīz viņiem pievienojas koši tērpta sieva un vel pēc mirkļa iet vaļā improvizēts koncerts.

Pēc atgriešanās kontinentā atkal ļaujam ceļabiedrenēm atrast taksometru un visas kopā aizbraucam līdz pilsētas centram, Plato rajonam, kurā atrodas veikaliņi. Meitenes mūs aizved uz tādu suvenīru veikalu, kur visu gribas nopirkt. Un, vairumam lietu ir klāt cena, tas manāmi atvieglo dzīvi. Ceļabiedrenes iepērkas kārtīgi, bet mēs ar Zani arī nepametam vietu tukšām rokām – tiekam katra pie jauna apģērba gabala vietējās noskaņās un vēl pāris niekiem.

Tad atkal lecam taksī uz mājām – taksometru cenas galīgi nemotivē apgūt vietējo transportu, savukārt transports (vismaz daļa no tā) izskatās tā, ka pat man negribas to apgūt. Pie mājām vēl nopērkam augļus vakariņām un brokastīm, papildinām ūdens krājumus un atgriežamies mūsu apartamentos. Duša aizskalo daļu noguruma, kas labi, jo mūsu diena vēl nav galā. Drīz ciemos atbrauks vietējais žurnālists Ibrahimā, ar kuru Zane iepazinās mediju treniņā Briselē pirms nieka 18 gadiem.

Uzvārām tēju, paķeram turku našķus un dodamies uz naktsmītnes lapeni, lai satiktu Ibrahimā. Viņš šodien bijis uz musulmaņu svētkiem (piektdienas islāmā ir svētās dienas), tāpēc ierodas, tērpies tradicionālā tērpā. Pēc iepazīšanas un “small talk”, ar ko sākas visas sarunas Senegālā, Zane un Ibrahimā atceras iepazīšos, pārrunā ģimenes situāciju un politiku – šo svētdien Senegālā ir likumdevēja vēlēšanas. Viņš mūs ielūdz vakariņās pie ģimenes un sola parādīt daļu Senegālas. Vienojušies par aptuveno nākotnes plānu, šķiramies, jo visi esam noguruši. Zane dodas pie miera, es – pie rakstīšanas.