Šorīt lūgšana ir ļoti īsa, bet ļoti skaļa. Pamostamies, nošķendējamies un iemiegam atkal. Ceļamies līdz ar gaismu. Kafija, brokastis, sarunas. Pēc tam sakrāmējam mantas, sašķirojot tās divās kaudzēs – viena brauks mums līdzi, otra gaidīs tepat. Esam vienojušies ar mājas saimniekiem par draudzīgākiem nosacījumiem, tad nu arī atgriežoties izmantosim viņu nakšņošanas pakalpojumus.
Nedaudz vēlāk nekā runāts atbrauc Ibrahimā, bet uzreiz vēl nedodamies ceļā. Visi kopā ieejam bankā, kuras bankomāts man neiedeva naudu. Koši dzeltenā blūzē tērpta bankas darbiniece, uzklausījusi manu sūdzību (caur ceļabiedru muti), mierpilni parausta plecus un saka, ka tagad tā ir manas bankas problēma. Nu neko, visas cerības uz Swedbanku.
Pēc tam piestājam degvielas uzpildes stacijā un Ibrahimā palūdz darbiniekiem ieliet eļļu, cerot, ka tas palīdzēs stūrei – kaut kas noticis ar pastiprinātāju un tā grozās grūti. Tomēr ar eļļu nav līdzēts, tāpēc mēs pa ceļam piestāsim autoservisā, varbūt mehāniķiem būs risinājums. Kamēr auto tiek apčubināts, mūs nosēdina uz soliņiem darbnīcas stenda ēnā un varam vērot garāmejošos cilvēkus un braucošos transporta līdzekļus. Arī Ibrahimā mums uz brīdi pievienojas, sākam runāt par auto markām. Vai mēs zinām, ko nozīmē BMW? Bobs Mārlijs un Wailers! Be my wife! Nosmējušies kāpjam atpakaļ auto, kuru tomēr nav izdevies salabot, tam vajadzīga visa diena. Vēl piestājam uz mirkli Senegālas lielākā un vecākā laikraksta Le Solei (Saule) redakcijā, kur strādā Ibrahimā. Viņš mums parāda savu darba vietu, iepazīstina ar kolēģiem. Finālā vēl piestājam pie bankomāta un veikala, tad gan, satvēris ciešāk lūgšanu krelles, Ibrahimā spiež pedāli grīdā un ved mūs ārā no Dakāras.
Mēs braucam ātrāk nekā atļautie 110 km/h un stūre pamatīgi trīc līdz ar Ibrahimā rokām un lūgšanas krellēm, kuras viņš tur cieši piespiedis stūrei. Kad tiekam ārā no Dakāras, ēku vietā ceļmalās parādās baobabi – sākot ar maziņiem koku bērniņiem līdz pat vectēviem-milžiem. No zaļās lapotnes stiķīšu kātiņos karājas zaļi iegareni augļi. Kādā brīdī mūs aptur ceļu policija, Ibrahimā iespiež viņam rokās dokumentu čupu, viss ir kārtībā. Pa ceļam redzam daudzus posteņus un policistu reakcija ir diametrāli atšķirīga. Viens no vīriem stopē mūsu auto, bet ieraudzījis mašīnā mūs ar Zani, rāda, lai braucam vien tālāk. Nākamajā postenī esam jau teju pabraukuši garām policistam, kad tas, mūs abas pamanījis, rāda, lai braucam malā. Vairākas žandarmērijas auto kolonnas brauc Dakāras virzienā. Ibrahimā paskaidro, ka policisti atgriežas galvaspilsētā pēc vēlēšanu norises pieskatīšanas.
Temperatūras radītājs mašīnā svārstās starp + 36 līdz + 39 celsija grādiem. Braucam logiem vaļā, ausīm un matiem plīvojot vējā, tomēr sārtums iezogas sejās. Jūtu, ka saules pusē kakls kļūst jūtīgs un palūdzu Zanei pretiedeguma krēmu (mans ir kaut kur noslēpies). “Vāciņā ir mazliet smiltis” Zane saka, sniedzot man tūbiņu. Ibrahimā atkārto Zanes teikto un mums atkal ir lielie smiekli. Gluži tāpat kā pirms tam, kad viņš mācījās izrunāt vārdus “daudz” un “maz”, tad pats salika abus kopā, netīšām paužot latvisko “daudzmaz”.
Jo tālāk uz austrumiem braucam, jo ainava kļūst zaļāka. Tikko ir beigusies lietus sezona, kas šogad bijusi ūdens bagāta, viss ir sazēlis. Ceļmalās tiek tirgoti arbūzi kaudzēs, šobrīd ir šo augļu sezona. Diemžēl mango karājas kokos mazi un zaļi.
Vietām ceļmalas koku un krūmu audzes nomaina sekla ūdens kvadrāti, tās esot sāls ieguves. Drīz parādās arī prece – lielu baltu maisu krāvumi. Kādā vietā redzam ļaudis vācam sienu, citā baltu ragainu govju baru iebridušu ūdens lāmā. Visur skraidra vistu, kazu un aitu bari, zirgi un ēzelīši strādā, suņus un kaķus praktiski nemana. Vēl piefiksēja vienu cūciņu, dažus neredzētus putnus un pelikānu baru. Un, protams, atkritumus.
Braucam caur Fatick, Sagne Bambara, Sing Sing, Diouroup, Tataguine, Thiadiaye – tie ir tikai dažu apdzīvotu vietu nosaukumi. Salīdzinoši lielā pilsētā Koakolac, kas esot slavena ar zemesriekstu audzēšanu, piestājam pusdienu pauzē. Brangas porcijas trim cilvēkiem izmaksā 7500 franku (11,43 eiro), te ir pavisam citas cenas nekā Dakārā, kur šādu naudu gadījās iztērēt pat par vienu porciju.
Atpūtušies turpinām ceļu pievakara saulē. Mašīnā ir atgriezies Bobs Mārlijs, pievienojam arī latviešu populārākos regeja hītus un drīz vien arī Ibrahimā dungo “Tā, lai deg! Tik piededzini, piededzini man”. Ir labs noskaņojums un atmosfēra, arī Āfrika beidzot smaržo, salonā ieplūst siena, zāles, ziedošu augu smarža. Vienā brīdī (starp citu, skanot dziesmai, “Māri, kur Anna”), sāk stipri smaržot pēc kaņepēm. Man (pieņemu, ka mums) patīk viss, izņemot braukšanas ātrumu. Īpaši tad, kad satumst. Šķēršļus uz ceļa – motociklistus, velosipēdistus, gājējus, zvērus, bedres, ātruma vaļņus – var pamanīt pēdējā brīdī.
Lai izklaidētu šoferīti, nodziedam divas tautasdziesmas, bet tad viņš ieslēdz radio. Tas gan nav tamdēļ, ka viņam mūsu dziedāšana neietu pie sirds – ir sācies futbols. Šovakar ir Āfrikas Nāciju kausa kvalifikācijas spēle, Senegālas pretinieks ir Burundi. Arī braucot caur ciematiem var redzēt ap TV ekrāniem sasēdušus līdzjutējus – futbols ir svarīgākais sports Senegālā (un daudzviet citur).
Nu jau kādu laiku apkārt valda melna tumsa. Piepeši pamanām labajā ceļa malā gaismas mākoni, tur kaut kas deg. Kas notiek uz ceļa, es neredzu, jo mans skats tai brīdī ir pievērts pamalei. Iespējams, arī šofera skats bija turpat. Attopamies, paceļoties gaisā, tad palidojam gabaliņu uz priekšu un ar skaņu specefektiem piezemējamies gabaliņu tālāk. Skaņas efekts nerimst un ir diezgan skaidrs, ka cietusi riepa. Cerams, viena. Apstājamies ceļmalā, izkāpjam no auto un aplūkojam skādi. Labā priekšējā riepa ir kaput.
Izkrāmējam bagāžnieku, izceļam domkratu un rezerves ripuli, nomaiņas vaina. Šis process ir Ibrahimā ziņā, mēs rādām gaismu. Skrūves izdodas dabūt vaļā, bet ar domkratu neiet. Cik to uzpumpē uz augšu, tik tas slīd lejā. Gaismu pievilināta, ap mums salidojusi dzīvība – lēkājoši kukaiņi un mazas melnas vabolītes, kas, izrādās, kož. Sameklēju somā pretmošķu līdzekli un pirmo reizi šajā ceļojumā sapūšamies, līdz tam nebija tādas vajadzības. Ar vienu aci skatos, kā Ibrahimā tēlo Sīzifu, ar otru, kā tuvojas ugunsgrēks, esam pārsituši riepu tieši tam pretī. Var dzirdēt, kā švirkst sausā zāle un krūmi, uguns mākonim topot lielākam un virzoties uz mūsu pusi. Paspējam ar Zani pajokot, ka vairs neatskaņosim dedzināšanas dziesmu, kaut kā viss tīši un netīši piesauktais šeit ātri piepildās.
Izskatās, ka ar paši galā netiksim, sākam balsot papildspēkus. Pēc minūtēm piecām apstājas divas smagās mašīnas. Iesākumā viens no šoferiem cenšas auto pacelšanu veikt ar mūsu domkratu, tagad metāla stabs vairs neslīd atpakaļ, toties brīdī, kad tas ir uzpumpēts līdz augšai, tas ieurbjas rūsas skartajā metālā un visa mašīna nokrīt atpakaļ. Oh, well. Tad otras smagās mašīnas šoferis atnes savu, daudz nopietnāku domkratu. Tagad ir cita bēda – tas neiet zem mašīnas, jo ir par augstu pat nepaceltā stāvoklī. Kā nebūt puiši pierunā to tomēr līst zem auto un mašīna, nedaudz ielokoties durvīm no apakšas, paceļas vajadzīgajā augstumā. Tagad tikai jānomaina riepa, tas notiek ātri. Arī uguni vējš ir pavirzījis uz sāniem nevis mūsu pusi. Un, melnajā Āfrikas tumsā labi var redzēt zvaigznes.
Atsākam braukt, tas notiek rāmāk nekā iepriekš, bet brīžam tāpat spidometrā pazib 100 km/h. Sakām, ka ar rezerves ripuli nepienākas braukt ātrāk par 80 km/h un ceļu turpinām ar kompromisa 90 km/h. Ceturksni pēc desmitiem beidzot ieripojam mūsu šodienas galamērķī – Tambacounda pilsētā. Vispār šī brauciena galamērķis ir vēl vairāku stundu attālumā, bet šodienai piedzīvojumu pietiks. Es jau no rīta teicu Zanei, ka šonakt būtu prātīgi nakšņot Tambacoundā, un, izrādās, tieši tur dzīvo labs Ibrahimā draugs, bijušais kolēģis no Le Solei redakcijas, un mums ir aizrunātas naktsmājas pie viņa.
Piestājam pie diezgan glaunas mājas un mums tiek ierādīta sava istaba ar tualeti, dušu un, aleluja, kondicionieri. Bez tā istabā ir nereāli karsts. Noskalojamies, pārģērbjamies un ejam uz kopīgām telpām. Iesākumā pieklājīgi ir patērzēt, šis pienākums iekrīt Zanes lauciņā. Es varu tikai smaidīt, māt ar galvu un laiku pa laikam iemest sarunā kādu vārdu franciski, cerot aptuveni trāpīt tēmā.
Drīz tiekam aicināti vakariņās. Koncepts ir līdzīgs kā pie Ibrahimā ģimenes – uz grīdas tiek uzklāts galdauts, uz tā servēts metāla trauks ar maltīti. Tikai šoreiz neatsakāmies no dakšiņām un varam pašas ņemt, ko gribam, bez starpniekiem. Vista, kartupeļi, salāti, tomāti – viss garšo labi un par spīti vēlajai nakts stundai, paēdam kārtīgi. Zane vēl paliek tērzēt, bet es atvainojos un pazūdu mūsu vēsajā istabā veldzēt nogurumu un parakstīt.
