Lai arī pagājušas jau pāris dienas, grāmatas “Pārziemot Āzijā” pasākuma emocijas vēl virpuļo un kūleņo manī. Atzīšos, ka vienā brīdī nodomāju – varbūt netaisīt nekādu pasākumu. Galu galā, ceturtā grāmata nav ne pirmā, ne otrā, ne trešā. Kas vispār ir ceturtā vieta sportā? Gandrīz neveiksme. Kā lai palaiž tautās nākamo rakstu darbu pēc Santjago ceļa grāmatas, kura daudzas nedēļas pēc kārtas iekarojusi pārdotāko grāmatu TOPu, gandrīz uzvarējusi Zvaigznes interneta un grāmatnīcu balsojumā (otrā vieta ir otrā sūdīgākā pēc ceturtās vietas), piedzīvojusi jau kuro tirāžu? Un darbu saraksts, mācību mājasdarbi, ieceres un plāni krājas kaudzē, kas draud apgāzties.
Nē, nu labi. Taisām to pasākumu. Pilnīgi netīšām tiek izvēlēts 10. janvāris, kā izrādās, tieši tas pats datums, kad pirms gada bija Santjago ballīte. Lēnām vācu kopā pasākuma saturu – rakstu ceļabiedriem un ceļā satiktajiem video sveicienu lūgumus, daži pienāk stundu pirms pasākuma sākuma. Ar atvainošanos un novēlošanos iepriekšējā dienā ieveļos Ķīnas muzejā pēc dekorācijām, jo mana ārsta vizīte, kas bija pirms tam, dažādu iemeslu dēļ ievilkās par stundu. Kopā ar Eduardu un Zvaigznes Egitu vakarā pirms pasākuma vairākas stundas ložņājam gar sienām un griestiem, lai pagrabiņš pārtaptu par mazu Āzijas kaktiņu. Visilgāk grozām rokās banerus ar ķīniešu hieroglifiem – sasodīts, kur tiem ir augša un kur apakša? Pirms pasākuma apvaicājos Lidojošās otas meitenei, kas ieradusies ar hieroglifu meistarklasi, par plakātu virzienu – brīnumainā kārtā visus bijām piestiprinājuši pareizi (stiprināšanā piedalījās trīs veidu skoči un daži lamuvārdi).
Pirms pasākuma ir divu veidu bažas. Pirmā – neviens neatnāks. Tā dominē līdz 16:50. Tad to ātri pārņem otra veida baža – atnāks tik daudz cilvēku, ka pietrūks ēdiens un sēdvietas. Iesākumā redzami tikai nācēju zābaki, tad iznirst ziemas drēbēs iepakots augums un visbeidzot tā galā parādās daudzas mīļas sejas – vairums pazīstamas, dažas ne. Kad visi sasēduši, ir tieši tā kā vajag. Telpa ir pilna, bet vietas pietiek.
Sasveicinos ar atnākušajiem latviski, tad, cik nu labi spēdama, izrunāju mūsu mēlei nepierastus vārdus, ar kādiem ļaudis sveicinās Ķīnā, Taizemē, Kambodžā, Laosā, Mjanmā, Indijā, Šrilankā un Dienvidkorejā – valstīs, par kurām vēsta jaunā grāmata. Pasākuma sākumā runas saka ar grāmatu saistīti cilvēki. No apgāda vadītājas Vijas Kilblokas sacītā atceros, ka, viņasprāt, mani teksti ar katru grāmatu kļūstot maķenīt lasāmāki, projektu vadītāja Aija Balcere domā, ka man diennaktī ir vismaz 26 stundas, bet recenzijas autore Kristīne Virsnīte ir pārliecības pilna, ka pēc grāmatas izlasīšanas ceļot sāks pat tie, kas zvērējusi mūžīgu uzticību dīvānam. Vai viņas to patiešām teica, tas jāprasa citiem vai pašām, jo autors šādos brīžos ir diezgan satraucies un tāpēc dzird to, ko pats vēlas.
Pēc oficiālās daļas un autogrāfu izsniegšanas jūtos jau mierīgāk, tāpēc daudz labāk atceros savas redaktores Elīnas sacīto. Viņasprāt, grāmatas galvenā vērtība ir atziņa, ka visur pasaulē ir labi cilvēki. Mūsdienu trauslajā situācijā, kad tik daudz briesmu un nejēdzību notiek, kādreiz ir viegli aizmirst, ka tā ir tikai daļa no pasaules. To otru, kurā dzīvo izpalīdzīgi, sirsnīgi un gaiši cilvēki, mēs ikdienā pamanām mazāk, bet tieši tā ir lielākā un nozīmīgākā daļa.
Un tad kafejnīcas Niks man atnes tom-yummy zupiņu, lai pēc pasākuma tieku pie tās nogaršošanas, Eduards parūpējas par salātu trauciņu. Kamēr es vēl tērzēju ar pēdējiem viesiem, redzu kā rūķi jau bez teikšanas paši sāk novākt dekorācijas. Vija paziņo, ka jāiet palaist Baidens uz tipogrāfiju un arī pazūd kokos. Mēs salādējam visu mantību pa logu mašīnā, uzmetam acis jau atkal neitrālajai telpai un laižam mājup.
Atgriežoties redzu, ka groziņā palicis viens veiksmes cepumiņš. Nu, vismaz oficiāli tos tā dēvē. Ideja par šiem cepumiņiem radās prāta vētrā ar manu draudzeni Daigu, kura pie mums dzīvoja decembrī. “Ai, cepumiņus sacept ir pavisam vienkārši, izdarīsim to starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu”, viņa teica. Un tad sanāca visādi negaidīti darbi un nedarbi, un tad Daiga aizdevās atpakaļ uz Itāliju. Un es skatījos uz ielūgumu, kurā tie sasodītie cepumiņi jau bija sasolīti un ķēros a) pie grāmatas pārlasīšanas, lai atrastu 50+ citātus, kurus likt cepumiņos b) to izdrukāšanas un sagriešanas strēmelītēs c) pašu cepumiņu cepšanas. Pats galvenais triks ir karstajos plāceņos aši iegrūst lapiņas un tad tos salocīt. Ja to izdara pārāk ātri – lapiņa ielīp cepumā, ja pārāk vēlu, cepums sāk lūzt. Tā nu groziņā bija gan ieķepuši, gan ielūzuši veidojumi. Nu, piedodiet. Bet, atgriežoties pie pēdējā cepumiņa. Kurš citāts palicis man pašai? Atveru (nu labi, izķepinu no mīklas) lapiņu un priecājos.
“Es nodomāju, ka cilvēki tāpat varētu reizi pa reizei viens otru mazliet pabikstīt, dažkārt vajadzīgs vien pavisam neliels grūdiens, lai mēs saņemtos kaut ko paveikt.” 96. lpp
Tas ir no stāsts par brīdi Taizemē, kad ielaidu upē peldošu ziedu kompozīciju, kas simbolizē veiksmi. Jau dažus metrus pēc palaišanas tā ieķērās citās bēdu māsās turpat piekrastē. Un tad garām peldēja cita veiksme, kas ar savu švunku izkustināja manējo, un abas aizlīgoja prom pa upi. Tā radās šis citāts.
Un tā jūs esat mani pa visiem sabikstījuši tā, ka šis gads, kurš bija iesācies visai smagnēji, piepeši ieguva jaunu jaudu un grūdienu. Paldies mīļš! Tiekamies Āzijā un ikdienā!
p.s. Vēlreiz paldies visiem, kas piedalījās grāmatas un pasākuma tapšanas notikumos! Un visiem, kas lasa, visiem, kas ceļo! Par skaistajām bildēm paldies Zvaigznes fotogrāfēm Ditai Deksnei un Līvai Lastovskai.
