Šo gadu iesāku sev neraksturīgi – neplānojot. Arī atskatu sagatavoju ar krietnu aizķeršanos, bet pēc ilgiem gadiem sapratu, ka nemaz neprasās pierakstīt vai vizualizēt šī gada ieceres, jo tās ir galvā. Pirmā – neizkrist no universitātes. Otrā – pabeigt iesāktos grāmatu projektus. Trešā – čabināt uz priekšu ierastās aktivitātes: stāstu vakarus dažādos formātos, īres lietas, kādu komunikācijas projektu. Un, kaut kur tomēr aizšaut, citādi sāku justies kā ceļošanas diletants.
Un šodien īstenoju to, par ko domāju pagājušajā gadā, bet dzīvē izdarīju reti: obligātajām lietām pieķert klāt kādu mazo prieciņu un par to uzrakstīt. Tas, protams, neizslēdz liela vai maza prieka devu arī obligātajām lietām. Labs piemērs ir tikšanās ar lasītājiem bibliotēkās. Ja reiz braucu pāri pusei Latvijas, tad kas man liedz izbraukt vismaz pāris stundas ātrāk, lai ko interesantu apskatītu pa ceļam vai galamērķī? It kā nekas, tomēr pērn šī doma īstenojās vien dažas reizes, un visbiežāk ienesos bibliotēkā plānoto pusstundu pirms pasākuma un viss. Arī pieraksti šajā blogā pērn parādījās nepiedodami reti. Kādā brīdī sāka šķist – ja jau nepiedzīvoju nekādas diženas būšanas, ko nu burtus velti tērēšu. Arī tas, ka šo blogu tomēr lasa drusku vairāk cilvēku nekā mamma un divas draudzenes, mēdz uzdzīt visādas muļķīgas domas, piemēram, par to, ka piedzīvotais nav pelnījis tikt piefiksēts vai lasīts. Un, protams, iedzimtais slinkums nepalīdz šai lietā.
(Es varētu pieteikties kādā anonīmo grafomānu pulciņā.) Tātad, par šodienu. Protams, no visām biju izvēlējusies īsti piemērotu dienu, lai beidzot aizbrauktu uz Salaspili un nodotu pērn paņemtās grāmatas. Ceļu neredzēju, mašīnas grāvjos redzēju, bet galā tiku.
Nodevusi grāmatas (obligātā daļa), devos uz Salaspils Botānisko dārzu (neobligātā komponente). Gan biļešu meitenes, gan oranžērijas darbinieks neticēja, ka esmu šeit pirmo reizi. Nu, pašai arī neticas, ka uz tik skaistu vietu līdz šim nebija iznācis nokļūt. Šobrīd gan liela daļa skaistuma krāj spēkus zem sniega, bet tropu māja ir tā vieta, kuras dēļ šurp atbraucu.
***
Nolieku garderobē virsdrēbes un dodos pie kaktusiem. Pirmajā telpā ir pat nedaudz pavēsi, bet kolīdz atveru durvis uz vienu no sānu zālēm, pretī plūst gaidītais siltums. Un ne tikai tas. Šeit smaržo pēc tropiem! Fonā balsi vingrina papagailis un, ja piever acis, tik tiešām var noķert tropu sajūtas minūti. Lēnām izstaigāju gan šo, gan pārējās zāles un ķeru kaifu no vēl kāda fakta – es šeit esmu pilnīgi viena. Varu netraucēti izpētīt, kas uzziedējis, kas vēl grasās, palasīt augu nosaukumus. Šī ieraksta beigās atradīsiet tikai nelielu daļu no augu nosaukumiem, kas varētu lieliski derēt gan kā mīļvārdiņi, gan kā lamuvārdi, gan kā mēles mežģi.
Izbaudījusi pastaigu, tinos mēteļa siltumā, lai atgrieztos baltumā. “Kamēr jūs bijāt iekšā, ārā bija tāds putenis”, oranžērijas darbinieks stāsta. Jā, arī to es manīju, bet tas darīja pastaigu tropos vēl neparastāku. Pie ieejas nopērku vēl pāris šeit audzētas ciklamenas dāvanām, un stūrēju Rīgas virzienā.
***
Tur nonāku tieši laikā uz sarunātu tikšanos kādā smalkā, bet omulīgā vietā, par ko būs stāsts pēc kāda laiciņa. Un vēl pēc tam attapos biroja centrā Verde, kur atrodas daži no Eduarda pieskatāmajiem biznesiem. Jau no ārpuses ēka izskatās grandiozi, bet iekšā… Zaļās palmas, augu sienas, dizaina mēbeles uz atturīga betona fona – gandrīz tropi! Aizejam pusdienās, un kafejnīcā, turpinot šodienas tropu noskaņu, kā dienas zupa tiek piedāvāta gardā tom yum. Ieturējušies, aizejam pasēdēt glaunos koptelpas krēslos un iedzert kafiju ar skatu uz ziemīgo Skanstes apkaimi. Rodas doma, ka varbūt jāpiesakās eksperimentā un jānāk mēnesi pastrādāt no šādas vides? Kazi, visi nepadarītie darbi aši izdarīsies.
Nure, tāda bija mana parasti neparastā diena, kas vēl nemaz nav galā. Lai jums arī tiek kāds siltums un zaļums no bildēm. Bet, vislabāk, brauciet ciemos paši, it īpaši pēc 1. februāra, kad vaļā nāks jaunais vides izglītības centrs Botania (tik jāpiesakās iepriekš). Pa ceļam uz mājām tieši trāpījām uz radio interviju par šo tēmu un tagad traki interesē, kā izskatās peles stādītais riekstkoks!
