Līdz pusdiviem dienā viss noritēja pēc plāna. Mēs jau bijām uzklājuši gultas, izsūkuši grīdas, izberzuši vannasistabas un novākuši virtuvi. Pusdienās pat paguvu pagatavot dienvidkorejiešu ēdienu bulgoki, trenējoties gaidāmajam Dienvidkorejas vakaram 12. janvārī (starp citu, sanāca labs un, starp citu 2, joprojām var pieteikties). Ciemiņiem – septiņiem iltāļiem – bija jāierodas divos. Par godu tik agram check-in, bijām nolēmuši pie sestdienas aizbraukt līdz Drustiem, jo paspēsim taču būt galā gaismā.
Pusdivos rosos pa otro stāvu, kad piepeši mūsu iebraucamajā ceļā parādās tumši zaļš busiņš un, neiebraucot pagalmā, izspļauj kaudzi ar koferiem, mugursomām un vīriešiem. Fak, kas tie par itāļiem, kas ierodas pusstundu agrāk?! Metos lejā pa kāpnēm un, kamēr Eduards ar viesiem pārmij ievadvārdus, sametu pa vietām koridora paklājus. Putekļu sūcējs joprojām nodevīgi stāv priekšnamā, kad durvīs parādās itāļi. “Guys, atvainojiet, jūs esat drusku ātrāk, varbūt varat sākt ar āra iespēju iepazīšanu, man vajadzīgas vēl piecas minūtes!”, paziņoju lūgumu pavēles izteiksmē. Viss bars bez iebildēm aizsoļo pirts un kubla virzienā. Fū, kamēr Eduards stāstīs savas kurināšanas, airēšanas, āra lampiņu iedegšanas instrukcijas, es aši paspēšu pabeigt kārtošanu. Mūsu svaigi uztaisītās tējas pārlīst termokrūzēs, netīrās krūzes nonāk pieliekamajā kambarī kopā ar vēl virkni lietām – tas ir slēdzams, un ar tajā esošo saturu tikšu galā rīt! Pārlaižu acis virtuvei, viss šķiet kārtībā, palūru vannastabā – check, putekļusūcēju iemetu kaktā – viena telpa paliks neizsūkta. “Guys, come in!”, uzsaucu puišiem un māja piepildās ar itāļu valodas skaņām, vien divi no viesiem puslīdz saprotami pieprot angļu mēli. Kā ierasts, izrādu pirmo stāvu, tad uzvedu viesus otrajā stāvā, izstāstu par gulēšanas iespējām un manas viesu uzņemšanas funkcijas ir galā. Novēlu ciemiņiem patīkamu vakaru, saģērbjos un dodos skatīties, kā veicas Eduardam. Droši vien kubls jau ir gandrīz pilns, un viņš cīnās ar iekurināšanu – kubla krāsns ir diezgan niķīga.
Kad nonāku pie kubla, redzu gluži neierastu skatu. Eduards stāv slapjš no galvas līdz kājām un tur rokā iepriekš neredzētu trubu. Kubls gan ir sauss. Izrādās, ka ārā krāna detaļa, kas savieno šļūteni ar ūdens avotu, ir padevusies sala priekšā un saplīsusi. Eduardam ienācis prātā uzmaukt ierastajai šļūtenei mazliet platāku trubu, kas vienā galā pieguļ visai labi, bet uz krāna gan negrib līst virsū. Līdzšinējie pierunāšanas mēģinājumi beigušies ar acīmredzamu šļūtenes uzvaru pār Eduardu. Sūtu viņu pārģērbties un tagad pati metos cīņā ar džungļu šņori. Ar uguns pūtēju cenšos sakarsēt plastmasu, lai tā nedaudz izplestos, bet, kamēr slāpēju pūtēju, gumija ir atdzisusi. Pēc vairākiem karsēšanas mēģinājumiem man tomēr izdodas uzstīvēt trubu uz metāla krāna. Prieks ir īss, un pēc brīža es stāvu līdzīgā agregātstāvoklī kā Eduards pirms brīža. Kubls joprojām ir sauss. Drīz parādās arī sauss Eduards. Kopā atkārtojam karsēšanas un uzmaukšanas aktu, līdz saprotam, ka vienīgā iespēja šo konstrukciju redzēt produktīvā darbībā, ir turēt to ar rokām. Piebildīšu, ka ārā ir diezgan auksts. Un arī to, ka gluži blīvs šis savienojums nav. Esmu jau gatava iet pēc spaiņiem vai vispār paziņot itāļiem, ka nekādas ūdens procedūras nebūs, kad Eduards novelk, ka viņam radies iespaids, ka ciemiņi šurp braukuši galvenokārt kubla pēc un laupīt viņiem šo iespēju nebūtu glīti.
Tā nu mēs pēc kārtas, proporcijā 3:1 (Eduards:es), turam savienojumu. Nepaiet ne pusstunda, kad ūdens ir uzpildīts, krāsns iekurināta, mēs smaržojam pēc purva rūķiem, un esam gatavi doties tālāk. Itāļi tikmēr ir iejutušies, paēduši pusdienas un vispār nav manījuši mūsu ūdens nedienas. Atgādinām viņiem par malkas piemešanu un dodamies ceļā. Cerība nokļūt galā gaismā – 2%.
Pa ceļam apsveru piebraucamā ceļa un sniega jautājumu. Brīnumainā kārtā man ir izdevies sazināties ar Drustu greidera pavēlnieku un izskaidrot, kuru ceļu vajadzētu nošķūrēt. Konkrēts solījums, ka tas būs izveikts nav dots, un, pēc mūsu vienīgās sarunas, sazināties ar šķūrētāju vairs nav izdevies. Neraugoties uz to, mana cerība par izšķūrēto ceļu ir lēšama ap 20%.
Pa Raunas – Drustu ceļu braucam jau krietnā krēslā, piesnigušo koku skaistums ir nojaušams. Kad tiekam līdz mājas ceļam, gaisma ir dzisusi un cerība par izšķūrēto ceļu tāpat. Mūsu iebrauktuvi aizsedz aptuveni metru augsts sniega sablīvējums, tālākais ceļa posms ir balts un šķūru neskarts. Aizpogājam jakas, uzvelkam cimdus un izvelkam sniega lāpstas. Eduards piesaka cīņu valnim, es sāku rakt taciņu uz mājas pusi. Jārok kādi metri 100 – 150. Kad valnis noraksts un mašīna novietota nost no ceļa, Eduards nāk man palīgā taciņas jautājumā. Es paroku metrus trīs, Eduards trīsdesmit, tad maināmies. Lai samainītos vietām, mums uz šaurās taciņas, turoties vienam pie otra, jāveic dejai līdzīga apgrieziens. Tas ir gandrīz jautri. Tā mēs rokam un virpuļojam, līdz mājas durvis ir klāt.
Pārklūpam pār slieksni un sajūtam, ka mājās ir silti (lai dzīvo siltumsūknis). Tas mani gan neattur arī no krāsns iekuršanas, lai omulība un temperatūra kāpj. Mirkli atpūšamies un rāpjamies atkal kalnā pēc mantām. Nu, mantas mašīnā arī nav šādas tādas. Līdztekus pārtikai, drēbēm un citām ierastām lietām, mums līdzi ir pēdējā lielā dīvāna detaļa. Smagākā, piebildīšu. Pārējās es ar draudzeni Daigu, kura, gaidot savas Itālijas mājas attīstības plānus, šobrīd dzīvo pie mums, paspēju atvest vēl pirms sniega. Nu ko, uzsēdinām dīvānu uz plēves gabala un šļūcinām pa kalnu lejup. Tas m-gabals izrādās stumjams un velkams. Tomēr lejā to dabūjam un mājā iekšā arī. Fū.
Eduards vēl aiziet pēc pārējām mantām, es sarūpēju karstu tēju. Tad nu gan varam ķerties pie vakarēšanas. Eduards ieliek metāla bļodā telefonu ar Ziemassvētku dziesmām, piebīdām lielo pūra lādi tuvāk krāsnij, saliekam uz tās izejvielas un ķeramies klāt rasola griešanai. Malka silti sparkšķ, dziesmas skan situācijai iederīgi, vienīgi pie dziesmas “Let it snow” mēs šķībi sasmaidāmies. Jācer, ka rīt nepamodīsimies no jauna ieputināti. Kad rasols pagatavots un uzēsts, laiks šīsdienas pēdējai atrakcijai – Ikea dīvāna salikšanai. Es ieņemu neatkarīgā novērotāja un padomdevēja pozīciju, bet Eduards, ik pa brīdim pārslēgdamies starp četriem instrukciju bukletiem, cenšas pārvērst kastu kaudzi dīvānā. Pēc divu stundu stenēšanas, lamām, prieka izsaucieniem un citām emocionālām reakcijām, istabas vidū stāv salikta mēbele. Jā, tas ir tieši tas, kas šeit līdz šim pietrūka, lai ērti varētu vērot plašumu aiz loga. Šovakar gan tur vērojama vien tumsa, ejam gulēt.
No rīta redzam, ka mūsu baltā ainava aiz loga ir nevis neskarts sniega lauks (atšķirībā no ceļa), bet gan meža dzīvnieku rakšanas sacensību treniņlaukums. Tas nu gan būtu skats – redzēt zvērus procesā! Bet arī esošais skats ir gana labs un, pagatavojuši rīta kafiju, izbaudām iespēju to dzert jaunā dīvāna ērtībā.
No dienas pavadīšanas dīvānā mūs glābj fakts, ka divos jābūt pretī Daigai uz lidostu, šajā nedēļas nogalē viņa izskrējusi uz savām studijām Eiropas viducī. Sariktējuši māju pombraukšanai, atkal rāpjamies kalnā un stūrējam Rīgas virzienā. Tagad gaismā ceļa krāšņums ir labi saskatāms un, brīžos, kad visur esošajā baltumā ielaužas saules stari, gribas no sajūsmas pūst un elst! To arī daru, paralēli fotografējot aiz loga slīdošās ainavas.
Pierīgas mājas pagalmā iebraucam nedaudz bažīgi. Daiga, kas par itāļiem un Itāliju viennozīmīgi zina daudz vairāk par mums, ir brīdinājusi, ka šīs valsts ceļotājiem esot nelaba slava – viņi mēdzot atstāt naktsmītnes pagalam šmucīgas. Pirms ieiešanas mājā, caur stiklu palūru uz koridora grīdu, tā ir aizdomīgi tīra. Arī virtuvē bažas neapstiprinās. Viss ir glīti novākts, ledusskapī, rūpīgi nosegtas ar pārtikas plēvi, mūs gaida dažas pankūkas un tiramisu gabaliņi, bet uz galda sarindotas minerālūdens pudeles ar oriģinālu un neorģinālu saturu. Pasmaržojam – laikam vīns. Našķus nolemjam pagaršot kopā ar Daigu, bet abi ķiķinām, ka droši vien saldie būs tik labi, ka mēs lūgšus lūgsimies itāļus, lai viņi mums atklāj gadsimtos glabātās dzimtas receptes.
Pēdējā cerība uz šmucīgumu ir otrajā stāvā. Arī nekā – gultas ir saklātas, netīrie dvieļi salikti glītās kaudzītēs, grīda tīra. Lieliski, lai dzīvo itāļi, esam priecīgi par šādu pozitīvu pārsteigumu! Tikmēr Daiga sūta ziņas, ka lidojums kavējas, lai braucot pretī vēlāk. Labi, tad vēl ir laiks izmazgāt kādu veļas porciju. Sāku ar galdautu un dvieļiem, starp kuriem atrodu arī priekšautu. Pirmo reizi kāds no viesiem ir to izmantojis. Kad pārbaudu priekšauta kabatas pirms likšanas veļasmašīnā, sajūtu salocītu papīra lapu. Izņemu to un sāku skaļi smieties. Uz lapas sarakstītas visas šeit gatavotās receptes – nav ne jausmas, vai modernas, vai no vecmāmiņu krājumiem. Tās ir itāļu valodā, bet tas ir nieks, jo Daiga pieprot arī to.
Daiga ielido Rīgā stundu vēlāk nekā plānots, un atkal mēs iebraucam mājās krietnā krēslā. Eduards ir uzsildījis vakardienas bulgoki, notestējam arī itāļu atstāto vīnu, kas šķiet tīri labs. Pankūkas ir ēdamas, bet tiramisu – tiešām dievīgs. Iespējams, gardā maltīte ar vīna piešprici mūs rosina svētdienas vakaru pavadīt nevis mācību vai darba darbos, bet gan atpūtā. Sākam pamīšus sist kāršu spēli duraku, metamo kauliņu spēli desmittūkstošus, arī vīns turpina plūst mūsu ribās.
Duraka spēlētāji atcerēsies, ka tad, kad visiem spēlētājiem ir izdalītas kārtis, nākamā kārts ir tā, kas nosaka spēles trumpi. Trumpji visu laiku mainās, līdz Eduards izvelk erca astoņi. Izspēlējam partiju un dala Daiga. Arī viņa izvelk šo pašu kārti kā trumpi, ko mēs pamanām un nobrīnāmies. Tad ir jādala man. Salieku visiem kārtis un, turot rokā uz galda liekamo, paziņoju, ka tā būs erca astoņi. Tā ir erca astoņi. Wtf? “Eu, pērkam loterijas biļetes!”, Daiga iesaucas. Davaj! Paņemam telefonus un mēģinām saprast, kā to izdarīt. Nekad neesam tādas pirkuši, sistēma šķiet sarežģīta, arī vīns neizturas atbalstoši. Mums apnīk čakarēties, sarunājam, ka biļetes pirksim rīt, un atkal pievēršamies spēlei.
Nākamais dala Eduards. Brīdī, kad viņš atkal izvelk erca astoņi, noliekam malā savas kavas. Kāda ir varbūtība, ka no 36 kārtīm četras reizes pēc kārtas trumpja lomā nonāk viena un tā pati kārts? Arī to mēs nevaram sarēķināt, bet nospriežam, ka biļetes tomēr ir jāpērk uzreiz. Izrunājam, ka jebkuru laimēto summu dalīsim trīs daļās un skaļi paužam to, ko katrs darīsim ar aptuveni 300 000 eur. Jo plāns ir vinnēt miljonu, protams. Ne bez sarežģījumiem mums izdodas iegādāties biļeti miljona laimestam – tā maksā 20 eur. Izrādās, ka nekāda izloze nav jāgaida, uzreiz jāspiež virtuāla skrāpēšanas poga, tad parādās paziņojums par laimestu vai veiksmi citā reizē. Kamēr es čakarējos ar konta piekļuvi, Daiga paziņo, ka nekā – loze tukša. Eduards nonāk pie līdzīga slēdziena. Beidzot es arī, piepalīdzot Eduardam, esmu izbūrusies cauri sistēmai un tikusi pie biļetes. Nospiežu pogu un manā ekrānā sāk mirgot uzraksts: 100 eiro. Nu, dažas nulles trūkst, bet nav slikti. Pārrēķinām guvumu vīnā un sieros, nu galīgi nav slikti. Tad gan metam mieru loterijai, vēl mirkli pamokām kārtis un metamos kauliņus un liekamies uz auss. Galu galā, rīt pirmdiena. Un, tā kā pie miljona netikām, būs vien jāiet uz darbu.
Zane
Super jauks rakstiņš !!!