Burkas saliktas pagrabā, maisiņi saldētavā, raža novākta un dobes ieziemotas – tas nozīmē, ka beidzot atkal ir laiks lasīt un aprunāties. Novembrī esmu aicināta ciemoties Mārsnēnos, Jaunjelgavā, Zlēkās, Lēdmanē, Dundagā un Jaunmārupē. Ja kāda no šīm vietām ir tavā tuvumā vai pa ceļam, priecāšos satikties!
Man mājās pie sienas ir karte, kurā atzīmētas tās 80+ valstis, kurās līdz šim sanācis būt. Tā vien šķiet, ka šoruden ieviesīšu Latvijas karti un sākšu spraust karodziņus vietās, kurās esmu ciemojusies ar stāstiem – lai nesāk jukt!
Satikšanās brīžu centrālais notikums ir pati kopā sanākšana – sarunas, smiekli, jautājumi – es patiešām uz katru pasākumu braucu ar kņudoņu vēderā, ka gaidāms kas interesants. 99% sanākušo ir ziņkāres, sirsnības un labestības pilni, bet atlikušais 1% ir pipari, bez kuriem satikšanās zupa nebūtu tik garšīga.
Īpaši palikusi prātā kundze ap 90 Ziemeļvidzemes pusē, kurai vajadzēja stāstīt, ka nav gluži tā, ka klīstu apkārt pa pasauli “par svešu naudu alu dzerot” – lai gan ir gadījies, ko tur liegties. Došanas – ņemšanas līdzsvars man joprojām šķiet interesanta tēma – kāpēc mēs esam tik gatavi vienmēr dot, bet, kad jāpieņem pateicība, palīdzība vai kas cits – neparko! (Lai gan tas, protams, ir dziļi individuāli). Cits kungs nesenā tikšanās reizē atzīmēja, ka es par daudz runājot, toties esot par maz personiska. Ja pirmajam apgalvojumam no tiesas piekrītu – esmu pļāpa un to neslēpju, tad par personiskuma jautājumu domāju vēl pāris dienas. Un izdomāju, ka jā, arī šim apgalvojumam varu piekrist, jo pagaidām ne grāmatās, ne tikšanās reizēs neeju intīmos stāstos. Var jau būt, ka kādreiz tas mainīsies, bet šobrīd es savas robežas jūtu šādi. Un arī izpratne par to, kas ir personisks vai intīms, ir ļoti atšķirīga. Ir cilvēki, no kuriem esmu dzirdējusi pretēju viedokli – ka bloga ieraksti ir pat ļoti personiski, tā kā – kas to lai zina. Katrā ziņā šādi jautājumi liek man aizdomāties par tēmu, un tas vienmēr ir interesanti.
Re, atkal aizpļāpājos. Sāku iepriekšējo rindkopu ar domu – satikšanās ir centrālais elements, bet mani valdzina arī viss, kas notiek pirms un pēc pasākuma. Sākot ar pirmo zvanu no bibliotēkas cilvēkiem, tad skatīt, kādu afišu kurš izveidos – ko izcels, kāda būs dizaina izvēle. Ja vien nav kļūdu, es parasti šajā procesā nejaucos, vien vēroju. Tad notiek riktēšanās ceļam – vilkt ko zolīdāku vai ceļotājam ierastu ietērpu?
Ja vien darbi ļauj, cenšos aizbraukt uz tālākām vietām pāris stundas iepriekš – pastaigājos vai pabraukājos pa pilsētu/ciemu – paskatos, kā cilvēki dzīvo. Uzkāpju tornī, paejos pa takām (šitā staigājot pa Burtniekiem, gandrīz nokavēju tikšanās sākumu Rencēnos). Un tad, ienākot bibliotēkā vai citā ēkā, notiek iepazīšanās dzīvē. Pirmais darbs – pievienot datoru un pārbaudīt, vai tehnika klausa. Ja ierodas laikus, parasti viss ir kārtībā, ja nē – visādi mēdz būt. Kad viss sariktēts, var iedzert ašo kafiju un mirkli patērzēt. Tad sāk ierasties apmeklētāji. Ar katru atnākušo ļautiņu bibliotekāres seja atslābst – fū, nebūs tukša zāle (nekad jau nevar zināt, kā tad īsti būs). Dažreiz, tuvojoties sākumam, seja atkal saspringst, jo sāk nākt vairāk cilvēku nekā gaidīts, tad tiek ar steigu meklēti papildu krēsli.
Visi sanākuši – sākam! Visbiežāk pasākumu atklāj bibliotekāre, pateicoties sanākušajiem un piesakot mani. Tad es sāku savu stāstu – iepazīstinu ar sevi, parunājam par budžeta ceļošanu un grāmatām. Ja konkrētā vieta ar ko īpašu saistās, pievienoju stāstu par to. Piemēram, no novembra vietām man ir īpašas atmiņas par Mārsnēniem, kur atradās mūsu skolas sadraudzības kolhozs. Bezgalīgās biešu vagas, dzīve ar vienaudžiem, pāridarījumi un atklāsmes – kas tik nav bijis! Vai arī Dundaga – tās pievārtē dzīvo Māra ar ģimeni, kas ražo visgaršīgākos kazas siera produktus. Viņu gatavotais biezpiens ir Dievu ēdiens, ko var pasūtīt pēdējā maltītē! Zlēku apciemojums iekrīt patriotiskākajā gada nedēļā, noteikti pastāstīšu ko vairāk par pasaulē satiktajiem latviešiem.
Pasākuma noslēgumā neiztiek bez jautājumiem – visbiežāk jāstāsta par to, kā nav bail ceļot vienai, kas ir briesmīgākais, kas noticis ceļā, kur paticis vislabāk un kurp nebrauktu vairs nekad. Kad “oficiālā daļa” beigusies, sākas “āfterpārtijs” – kāds nāk ar savu grāmatu pēc autogrāfa, kāds iegādājas grāmatu, kāds grib uzdot savu jautājumu privāti vai padalīties pieredzē. Dažs paņēmis līdzi kādu puķi, gardumu vai darinājumu – tas mani vienmēr traki aizkustina, jo šķiet, ka neko tādu nedaru – mētājos pa pasauli un piefiksēju piedzīvoto, bet izrādās, ka kādam tas aizķeras sirds vai smadzeņu stūrītī.
Īsāk sakot – man ļoti patīk braukt uz bibliotēkām, un priecājos, ka novembrī šādas iespējas būs un pat vairākas! Uz tikšanos!
Mārsnēnos: 2. novembrī,18.00, Mārsnēnu Tautas namā
Jaunjelgavā: 3. novembrī, 16.00, Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā
Zlēkās: 7. novembrī, 14.00, Zlēku kultūras namā
Lēdmanē: 14. novembrī, 18.00, Lēdmanes tautas namā
Dundagā: 29. novembrī, 17:15, Dundagas bibliotēkā
Jaunmārupē: 30. novembrī, 18.00, Jaunmārupes bibliotēkā
