Atceros pirmo reizi, kad nonācu apgāda “Zvaigzne ABC” rīkotajā pasākumā autoriem. Ienākusi izdevniecības pagrabiņā, nostājos malā un mulsi skatījos uz cilvēkiem pilno telpu: un tiešām visi šie ļaudis kaut ko raksta? Izrādās – raksta gan! Nu jau kādu daļu no viņiem atpazīstu un, ieliekot jaunu cilvēka vārdu manā galvas kartotēkā, cenšos sameklēt arī kaut ko no viņa uzrakstītā.
Līdzīga sajūta mani pārņēma pagājušajā nedēļā, kad Rīgas Centrālajā bibliotēkā meklēju grāmatas studiju vajadzībām. Lai arī bibliotēkās esmu bieži, tieši šajā reizē, meklējot pasniedzēju ieteiktās vai pieminētās grāmatas, iedzēla dzīves īsums. Nekad nevarēs visu izlasīt (un šī ir diezgan maza bibliotēka, jādomā par visām pasaules grāmatām!), tāpat kā nevarēs apceļot visu pasauli. Ja ceļošanas jomā esmu to pieņēmusi un vairs neskrienu, tad grāmatas pagaidām gribas stiept mājās čemodāniem. Piemēram, šobrīd lasu Svena Kuzmina sacerējumus un nudien nesaprotu, kā kaut kas tāds līdz šim ir paskrējis garām manam uzmanības binoklim.
Bet atgriežoties pie Zvaigznes un tās daudzajiem rakstītājiem. Biju iecerējusi šādu ierakstu izveidot laikā, kad sākās balsojums par (+-) pērn izdotajām grāmatām, un tad vēl katru dienu kaut ko atgādinošu ielikt sociālajos tīklos – līdzīgi kā to cītīgi dara Gunita Lagzdiņa – Skoroderēna, bet paši redziet, kā ir sanācis. Ar Gunitu ekrānā iepazinos, piedaloties viņas veidotajā ierakstā “Grāmatzīme”, bet dzīvē īsi saskrējāmies uz grāmatu barteri. Gunita izteica vēlmi tikt pie maniem rakstu darbiem, bet es nolēmu izmantot izdevību un iepazīties ar Gunitas sarakstīto – tā nu tiku pie divām no viņas grāmatām (citas jāmeklē bibliotēkā), tostarp darba “Pareizs laiks”. Lasīšanu gan sāku ar citu grāmatu – “Lāde vaļā” un, kad autobuss no Liepājas iestūrēja Rīgā, biju piešņaukusi pāris kabatas lakatiņus un aizvērusi grāmatas aizmugurējo vāku. Gunita raksta viegli un aizraujoši, viņas romantiskos gabalus var ieteikt tiem, kas prasa – gribas vakarā palasīt kaut ko tādu, kas pārslēdz smadzenes un uzmanību. Un Gunita vispār ir super aktīva, līdzcilvēkus atbalstoša, rakstīšanas jomu kurinoša būtne – par to paldies!
Kad iznāk jauna grāmata, Zvaigzne autorus aicina uz citu pagrabiņu, kas atrodas Blaumaņa ielā, un kur tiek ierakstīti raidījumi “Grāmatu kods”. Parasti vienā reizē top 3 ieraksti, tad nu pagrabiņā iznāk saskrieties ar kaimiņu raidījuma autoriem. Vienā no reizēm pamanīju divas meitenes ar uzkrāsotām acīm, kas pirms manis devās pie kamerām. Kad arī manas acis bija iezīmētas, viņas atgriezās, un tad uzzināju, ka Evija Zandberga un Dace Znotiņa sarakstījušas fantāzijas romānu “Rubīna lapsas medības”. Pēc kāda laiciņa šī grāmata ieslīdēja manā bibliotēkas groziņā, un ķēros pie lasīšanas. Valoda ievilka pirmajās lappusēs, bet tad sižets savijās tā, ka grāmatu noliku malā jau krietnā nakts stundā. Izlasītu, protams. Šī grāmata un “Zaļā dzīle” mani pēc ilgākas pauzes pievērsa fantāzijas žanram, par ko esmu priecīga. Sižetu nestāstīšu – lasiet paši!
Jau biju vairākas reizes ciemojusies iepriekš minētajā Zvaigznes pagrabiņā un nu jau ar gaidām devos uz autoru pasākumu, lai satiktu jaunos paziņas. Pie kasēm sasveicinājos ar grāmatnīcas darbiniecēm un pamanīju gara auguma būtni, kura vaicāja par pagrabiņa atrašanos. Teicu, lai tik seko man, un kopā līkumojām gar grāmatu plauktiem uz pasākuma norises vietu. Man par pārsteigumu, meitene pat mani atpazina, es gan par Astru neko nezināju. Neko vairāk par vārdu un to, ka Astra mēdz uzturēties Ņujorkā, nenoskaidroju – jo klāt bija pasākuma murdoņa un devos sasveicināties ar priecīgajām sejām. Kad oficiālā daļa bija beigusies, man piešķīlās vienkārša lieta – ja Astra ir šeit, viņa taču arī ir kaut ko sarakstījusi! Man jānoskaidro – ko! Eju pie Astras un uzdodu šo jautājumu. Un tad prātā saslēdzas, ka pirms brīža ekrānā redzētais aicinājums uz grāmatas “Drauga tarifs” atklāšanu, ir tieši Astras Filipsones veikums. Patērzējām vēl mirkli un, projām ejot, grāmatnīcā roka paķēra tikko iznākušo grāmatu. Atceros, ka lasīju atsauksmi, ka šī grāmata esot vienkārša, varbūt pat pārāk. Nezinu. Man tieši patika grāmatas vienkāršība, es teiktu – vieglums. Un pašās beigās pat bija žēl, ka tā lietotne nav pa īstam. Vientulības un satikšanās tēma man šķiet ļoti interesanta, par to labprāt izteikšos kādā citā reizē, bet tikmēr – lasiet “Drauga tarifu”!
Šajā pašā pasākumā sēdēju starp Gunitu un citu romantisko rakstnieci Ilzi Aizsilu, no kuras darbiem, jāatzīstas, arī nevienu nebiju lasījusi. Nolēmu, ka tas ir jāmaina un iegādājos viņas pēdējo veikumu “Kārdinošs pavērsiens”, pat neiedziļinoties, par ko būs stāsts. Izrādās visi grāmatas stāsti ir ar kārdinošu pavērsienu un erotisku piesitienu, jāteic ļoti smalki un jutekliski izstāstīti. Tā kā, ja prasās kas kārdinošs, zināt, ko meklēt.
Kopš man iznākušas dažas grāmatas, ik pa laikam saņemu zvanus no draugiem un paziņām – klau, man ir tāda doma par grāmatu, kā vispār to izdot? (Šī arī būtu laba tēma ierakstam, khm). Viena no viņām bija mana spāņu valodas kursabiedrene Diāna Bogdanova. Izstāstījusi, ko nu zinu, pēc dažiem mēnešiem saņēmu e-pastā Diānas manuskriptu un lūgumu būt par tā recenzentu jeb vienkāršāk izsakoties – uzrakstīt īsu atsauksmi, ko likt uz grāmatas pakaļvāka. Ķēros klāt ar nelielām bažām (ja nu nepatiks, ko es rakstīšu?), bet tās izkusa pēc pirmā stāsta izlasīšanas gluži kā biezpiena vareņiki ar ķiršu ievārījumu, kurus pagatavoju īsi pēc manuskripta izlasīšanas. Es pat nezinu, kas ir garšīgāki – Diānas atmiņu stāsti vai viņas ukraiņu vecmāmiņas virtuves šedevri – katrā ziņā tie lieliski sader kopā. Tāpēc izgaršojiet “Mana ome un vareņiki”!
Arī pie vienas no biezākajām grāmatām, ko izdevusi Zvaigzne, tiku savas grāmatas atvēršanas pasākumā – Ilonas Balodes “Ielu muzikantu piezīmes” man uzdāvināja izdevniecības ļaudis. Šo grāmatu gan neizlasīju vienā dienā, bija nepieciešamas kādas četras. Lasījās vienlaikus viegli un grūti. Vieglumu piešķīra Ilonas stāstnieces talants, bet grūtumu aprakstītās situācijas. Lasot par katru nākamo piedzīvojumu un jau zinot, ka, visticamāk, tas beigsies tikpat bēdīgi kā iepriekšējie, tā vien gribējās pasargāt varoņus, lai gan saprotu, ka tas nav iespējams – un ne vien tāpēc, ka notikumi ir pagātnē. Īpaši kā ceļotājai man dažās vietās tā gribējās iesaukties un iejaukties ar neaicinātiem padomiem – ir tik daudz iespēju, tik daudz variantu, kā tikt galā situācijās, kad ceļā nav naudas! Bet tas nebūtu Ilonas stāsts – skaudrs, atklāts, sirsnīgs, nežēlīgs un tā joprojām.
Droši vien esat sapratuši, ka visas pieminētās grāmatas sacenšas Zvaigznes balsojumā, līdztekus manam “Santjago ceļam”. Esmu pārliecināta, ka arī citas būtu pieminēšanas un lasīšanas vērtas grāmatas, bet tās diemžēl vēl neesmu paguvusi izlasīt. Bet, bet – ja man būtu iespēja balsot par vienu grāmatu (es domāju, ka objektīvāks balsojums būtu, ja no vienas ierīces varētu balsot vienu reizi, nevis reizi diennaktī, bet saprotu arī, kāpēc izvēlēts esošais balsošanas modelis) – tā būtu Kristīnes Ilziņas “Es neliecināšu pret jums”. Ar Kristīni sanāk sazināties grāmatu iznākšanas laikā, jo viņa Zvaigznē darbojas ar reklāmas aktivitātēm, bet šo grāmatu lasīju, noliekot pie malas priekšstatus un amatus. Wow! Šie stāsti aiznesa atpakaļ Atmodas un tai pieguļošajā laikā, kuru piedzīvoju kā agrīns pusaudzis, un tika iekšā kaut kādos ķermeniskos dziļumos, kur, izrādās, dzīvo sajūtas, par kurām ikdienā nedomā. Bet atmodinātas, tās izlien ārā no kaktiem un pakšiem, lai ieskatītos acīs stāsta varoņiem un saprastos arī bez vārdiem. Paldies.
Tā nu esmu studentiskā manierē pēdējā balsojuma dienā tapinājusi šīs pārdomas, ja vēlaties, varat paspēt vēl nobalsot par kādu no pieminētajām grāmatām vai citām jūsu favorītēm: https://balsojums.zvaigzne.lv/lv/. Un galvenais jau ir tas, ka balsojums šodien noslēgsies, bet grāmatas turpināsies, tāpēc – lai laba lasīšana!
