Mācīties rakstīt (un ne tikai) Liepājā

Viss krājas kaudzē. Grāmatas, kuras vajag izlasīt. Grāmatas, kuras gribas izlasīt. Aizgājušās vasaras stāsti. Tikko uzceltās un teju pabeigtās mājas tapšanas triloģija. Iesāktie projekti. Spožās un nogurušās domas. No zemes izvilkti burkāni. Netīrie trauki. Sarīvētie kāposti, kuriem jāpārtop skābētajos. Nožēla un skumjas. Lapas, kas vēl nav pērnās. Lapas ar lekciju pierakstiem.

Tādu esmu satikusi šo rudeni, bagāto vīru. Cenšos saprast, kuras ieceres likt kompostā un kuras nest iekšā savā ikdienā kā istabas puķes mājās pēc zālienā pavadīta vasaras atvaļinājuma. Laikam nāksies samierināties ar domu, ka mājas celtniecības stāsts, kuru esmu pēdējā pusotra gada laikā dzīvē un domās virpinājusi teju ik dienas, paliks neizstāstīts. Droši vien arī vasaras īpašie brīži taps nobāzti manā atmiņu dārglietu lādītē, kura, gadiem ejot, aizvien vairāk atgādina Pandoras lādi. Nezinu, cik droši ir tajā ieskatīties, kur nu vēl rakņāties.

Jūtu, ka kaudžu virspusē kā prioritātes parādās tās lietas, kuras esmu apsolījusi citiem un lietas, kurām ir noteikts termiņš. Darbs un studijas. Lai arī man nav jāsēž nevienās sienās no 9 līdz 5, profesionālās jomas solījumi man ir augstākais tabu. Kas solīts – jāizpilda. Studijas, savukārt, izcīna savu vietu kaudzēs ar konkrētiem termiņiem un to, ka tās ir kas jauns un neparasts. Labi, labi. Labi aizmirsts vecais, jo studējusi neesmu ikurāti 20 gadu.

Tad nu šajā ierakstā vairāk par šo tēmu. Kad ierakstīju feisbukā to, ka esmu uzsākusi Rakstniecības studijas Liepājā, privāti un publiski saskrēja diezgan daudz jautājumu, uz kuriem vēl neesmu paguvusi atbildēt. Līdzīgi kā ceļojot, man ir parocīgāk visiem interesantiem vienlaikus pastāstīt par šo tēmu blogā, to arī daru.

Tātad. Jā, es studēju un mācos, nevis kaut ko mācu citiem. Lai gan par šo, protams, var pastrīdēties, jo mūsu kursā ir 27 (vai 28?) super atšķirīgi ļautiņi – un mēs cits no cita varam daudz ko gūt un to arī darām. Tā kā, iespējams, es arī piebēršu savus marinēto gurķu gabaliņus kopīgajā kursa ro/asolā. Kursabiedri ir no tiesas brīnišķīgi, kas noteikti ir viens no šo studiju lielajiem ieguvumiem jau šobrīd.

Daudz jautājumu ir par to – ko tad īsti māca šajā programmā? Tā kā sociālajos tīkos atreferēju studiju programmas vadītājas teikto, ka rakstnieki šeit netiek gatavoti, tad rodas loģisks jautājums – a kas tad? Kombinējot pasniedzēju teikto ar savu līdzšinējo sapratni, varu atbildēt sekojoši – cilvēki, kas pārzina visādas kultūras norises, kurās ir darīšana ar tekstu. Rakstīšanu, jā, protams. Bet ne tikai to, arī citas “šanas” – rediģēšanu, tulkošanu, kritizēšanu, pētīšanu, vētīšanu, izprašanu un tā joprojām.

Kāds prasīja lekciju sarakstu. Nosaukšu dažus priekšmetus kā piemērus: Teksta rediģēšana, Prozas teorija un analīze, Prozas rakstīšanas pamati, Aktuālie procesi literatūrā: latviešu literatūra, 20. gs. literatūras kritikas skolas, Dramaturģija. Daļa no priekšmetiem ir visiem kopīga jeb obligāta, bet daļa ir pēc izvēles. Tas ir diezgan sāpīgi, jo pagaidām man izvēles priekšmeti šķiet paši vērtīgākie, tāpēc nevar saprast – kuru mest ārā no studiju vezuma un kuru atstāt, lai tas ir pavelkams?

Izskanēja bažas par radošuma nobeigšanu. Nu, tam es noteikti negribētu piekrist. Mums ir atsevišķs kurss – Radošā domāšana un radošas personības pašmenedžments – kurā tiek runāts par radošuma pielabināšanu un noturēšanu, kā arī citi pasniedzēji savās lekcijās itin bieži piemin radošumu. Protams, radošumam no tā ne silts, ne auksts – ne šis dzimst, ne nobeidzas, – bet, iespējams, kādā mierīgākā vidē un apstākļos, mēs tomēr pamanīsim, ka mūsu attiecības ar šo “dīvaino zvēru” kļūs ja ne labākas, tad citādākas.

“Kāda suņa pēc tev vēl kaut kas jāstudē? Tu taču tāpat raksti diezgan ciešami”, apgalvo vēl kāda ļaužu daļa, liekot vārda “ciešami” vietā pat vēl glaunākus. Jā, manās grāmatās un blogā rakstītais ir atbalsojies diezgan daudzu cilvēku prātos un sirdīs – par to man ir patiess prieks un pateicība. Vienlaikus apzinos, ka esmu vairāk nekā 11 gadu laikā diezgan rūpīgi izkopusi žanru “čto vižu, to poju”, tātad savā dzīves ceļā piedzīvotā piefiksēšanu, kā arī reflektēšanu par un ap to. Bet ārpus šīs iemītās takas ir burtu džungļi. Pagaidām neizbrienami, bet vilinoši. Kā būtu, ja es varētu pierunāt teikumus stāstīt par to, kas nav bijis un to, kas nebūs? Izcelt saulē stāstus no ēnas un varoņus no tramvaja? Likt vārdiem sastāties glītās rindās un mērīties pantiem? Jambs izklausās pēc karstasinīgas latīņamerikas dejas, daktils stāv stīvs kā dakts svecē, trahajs lavās kā kareivis tranšejā, amfibrahijs peld jūtu jūrā, bet anapests atpestī no terminiem, kurus vēl nesaprotu.

Un kā sadraudzēties ar komatiem un defisēm? Atceros, kā sensenos laikos, kad es studēju pirmo reizi, man sanāca intervēt rakstnieku un publicistu Andri Jakubānu, kuru citēju pēc atmiņas: “Ieeju kādā kafejnīcā un piepeši dzirdu – lasa fragmentu no manas jaunākās grāmatas! Tikko iznākusi un jau lasa pa radio!” Autors lepni smaidīdams noklausījies raidierakstu un tad tā beigās diktore teikusi: “Un tagad, dārgie radio klausītāji, paraudzīsim, cik kļūdu ir šajā tekstā!” Nu lūk, rakstot šo ierakstu, netieku vaļā no domas, ka to mūsu nākamajā teksta rediģēšanas nodarbībā mierīgi varētu nolikt uz galda, un izķidāt sarkaniem komatiem, galotnēm un ieteikumiem.

Pēdējais aspekts nav pārāk svarīgs, bet nav arī nesvarīgs. Mācības notiek divas reizes mēnesī (ceturtdienās, piektdienās un sestdienās) Liepājā. Dažas no reizēm mēs sazināsimies attālināti, bet lielākoties ir doma satikties un mācīties vēju pilsētā. Un arī tam ir savs šarms – jūras tuvumam, mazajām ieliņām, teātra izrādēm (kas, sasodīts, pagaidām nesakrīt ar mūsu mācību grafiku), izstādēm, draugiem un citiem Liepājas labumiem.

“Vai tad ceļojumu nebūs?”, vaicāja vēl kāds. Tuvākajā laikā nebūs gan. Cik ilgs būs “tuvākais laiks”, neņemos spriest 🙂 Katrā ziņā šobrīd jūtu aicinājumu satilpināt rudenī solījumus un ieceres, tāpēc ceļojiet labāk paši! Es rakstīšu.