No rīta turpinu apbrīnot hosteli, pārdomātas ir vissīkākās detaļas. Fernando pastāstīja, ka visu hosteļa iekārtojumu veikusi tā īpašniece, viņa esot industriālā dizainere. Sabildējusi hosteļa daili, paēdu brokastis un esmu gatava doties ielās. Uzvelku kleitu, bet visu pārējo veļu nododu mazgāšanai, jo tā, neraugoties uz regulāru mazgāšanu ar rokām, izskatās diezgan nožēlojami.
Klīstu pa pilsētu, bildēju baznīcas un citas skaistas ēkas. Visas baznīcas ir vaļā, ieeju tajās uz mirkli – gan lai apbrīnotu interjeru, gan arī uz mirkli paglābtos no karstuma, kas sāk pārņemt pilsētu. Šodien baznīcās piedomāju par Latvijas Santjago ceļa mammu Sandru Roni, vēlot viņai drīz vien atkal apceļot Meksiku. Mīļš paldies par dienu, Sandra!
Ceļā gadās Federico Silva muzejs. Lai arī neko par tādu vīru neesmu dzirdējusi, griežu iekšā. Lieliska izvēle! Šeit ir fantastiskas trīs mākslinieku izstādes, iespaidīgākās no tām ir akmens skulptūras.
Labi brīdi apbrīnojusi mākslu, dodos atpakaļ ielās, kur saule gāž no kājām. Eju gar tūristu autobusu un, tā kā tas maksā salīdzinoši maz, nolemju pilsētu apskatīt braukšus. Otrajā stāvā sēdošajiem tiek izsniegtas salmu cepures, laikam arī rīkotāji negrib pieredzēt tūristu ģībšanu. Braucam pa šaurajām ielām, elektrības vadiem līgojot pārdesmit centimetrus virs mūsu galvām. Tiek atskaņota skaļa meksikāņu mūzika, kas, jāatzīst, tīri labi piestāv šai atrakcijai. Ik pa laikam balss ierakstā ne visai skaidrā spāņu valodā stāsta par apkārt redzamajiem objektiem, līdz manām ausīm nonāk informācijas drumstalas.
Pēc ekskursijas eju paēst pusdienas uz krogu El Pacifico, ko ieteica taksists un pasūtu šeit populārāko ēdienu, Taco Potosina, ja pareizi atceros. Tas izskatās šādi un garšo labi!
Visu nespēju apēst un, neviens nebrīnās, kad palūdzu neapēsto līdzņemšanai, šeit tā ir ļoti ierasta prakse. Pa ceļam uz hosteli vel iemetu acis kādā mākslas galerijā, tad gan dodos atpūsties un pagaidīt, kamēr saule drusku rims cepināt.
Hostelī uztaisu lielu kafiju un iegrimstu datora dzīlēs, lai atbildētu uz e-pastiem un saplānotu nākamo pieturas punktu, ko izvēlos pēc Fernando ieteikuma. Dators vienmēr apēd daudz vairāk laika nekā iesākumā domāts, tāpēc, kad esmu beigusi darboties, ir jau pievakare. Uzēdam kopā ar Melisu vēlās vakariņas (man sanāk laba maltīte no diviem maltīšu pārpalikumiem), tad ejam apskatīt Masku muzeju.
Masku kolekcija ir patiešām iespaidīga, lielākoties te apskatāmas Meksikas maskas, bet ir arī piemēri no pārējās pasaules, Āfrikas maskas man šķiet visiespaidīgākās. Vietām par ir informācija angliski, kas priecē, jo Melisai ar spāņu valodu iet vēl švakāk kā man. Kad izejam no muzeja, jau ir satumsis.
Ir piektdienas vakars, ik uz stūra spēlē ielu muzikanti, rosās tirgotāji. Mēs lēnām aizklīstam līdz vienam no pilsētas lakumiem, kurā atrodas fotogrāfiju izstāde, kuru vēlos aplūkot. Pēc tam iegriežamies vienā no šejienes šokolādes veikaliņiem un nokomplektējam katra nelielu maisiņu ar šokolādes konfekšu izlasi. Iegriežamies arī uz vienu alu jumta terasē, bet drīz vien mūkam prom, jo mūzika sāk skanēt tik skaļi, ka top grūti sarunāties. Ejam atpkaļ uz hosteli, kur Melisa dodas atpūsties, bet es rakstīt ingvera tējas un šokolādes sabiedrībā.
