No rīta esmu piecēlusies pirmā un gribu pagatavot ceļabiedriem brokastīs pankūkas. Kas tur sarežģīts, varētu padomāt? Nūūū. Migela elektriskā plītiņa pamatā darbojas divos režīmos – aši piededzināt vai cept vienu pankūku desmit minūtes. Kausiņš nav pieejams (arī krūzītes visas ir pie slimniekiem), tad nu cenšos pierunāt mīklu doties uz pannu pa taisno no bļodas. Ja strādā piedegšanas režīms, tad pankūkas vidus drīz vien ir stipri pieķēries pannas vidum, bet malas jēlas. Arī dabūt pankūkas uz otru pusi ir diezgan interesants pasākums. Lai vai kā, brīdī, kad Roksana un Ēriks ir modušies, viņus gaida nevienmērīgas kvalitātes un biezuma pankūkas, par ko šie ir priecīgi. Migels šo prieku nebauda, jo neēd olas.
Nākamā atrakcija ir trauku mazgāšana (ūdens tā arī nav pieslēgts, bet toties esmu iemācījusies kā spāņu valodā ir šļūtene). Man šķiet, ka drīz varēšu pasnieg kursus par tēmu, kā nomazgāt trīs cilvēku brokastu traukus ar glāzi ūdens.
Kā, iespējams, nojaušat pēc pieaugošā ironijas apjoma – man ir piegriezusies “reālā Meksika”. Esmu priecīga par to, ko esmu piedzīvojusi, redzējusi, satikusi, bet ir laiks doties tālāk – citā ritmā un veidā. Šodien aprit tieši divas nedēļas, kopš esmu Meksikā un tieši tāds pats laiks, kad neesmu bijusi dušā, neesmu gulējusi gultasveļā un neesmu runājusi angliski. To gribētos mainīt.
Īsāk sakot, aizeju uz saimnieku māju un prasu, cik bieži no tuvējās pilsētas iet autobusi uz San Luis Potosi. Turienes sievietes apgalvo, ka divreiz dienā un to, ka biļete obligāti jāpērk iepriekš. Ieejot viņu ieteiktās kompānijas Transpais mājas lapā, redzu, ka busi iet drusku biežāk, bet man piemērotākais ir pustrijos dienā. Rezervējot biļeti, konstatēju, ka aizņemtas ir tieši divas sēdvietas. Biļete ir nepiedienīgi dārga, teju 25 eur, bet nu štrunts – gribu prom no šejienes un šodien pat. Nopirkusi biļeti, atgriežos mūsmājās, sakrāmēju somas un esmu gatava vēl viena ūdenskrituma apskatei. Tas atrodas pavisam netālu, aptuveni 10 minūšu gājiena attālumā no mūsu mājas.
Ūdens tērcīte, kas laižas lejup no klints, ir gara, bet diezgan niecīga. Lielākais šo ūdenskritumu šarms ir zilzaļie baseini ūdenskrituma pakājē. Migels ar suni aizlēkšo pa šauru zemes strēli pie priekšējiem baseiniem, es palieku gabalu atstatus, jo negribu ar visu elektroniku ieplunkšķināties kādā no tiem.
Atgriežamies mājās un man vēl atliek laiks, lai atlasītu un pārkopētu bildes, kuras vēlas Migels, kā arī apmainīties ar dažām fotogrāfijām ar Roksanu. Pirms brauciena vēl noskalojos ar pusspaini auksta ūdens un esmu gatava doties. Sažmiedzu Roksanu, vēlu drīzu atveseļošanos Ērikam un kāpju Migela auto. Pa ceļam palūdzu piestāt pie ūdenskrituma, kurš iepriekš bija duļķains. Jā, tagad tas laistās jau priecīgākās krāsās!
El Naranjo nonākam vairāk nekā stundu pirms mana autobusa atiešanas laika. Migels neatceras, kur ir autoosta, bet, pēc nelielas konsultēšanās ar vietējiem, izlaiž mani pie liela uzraksta “Tualetes” un vēl kaut kas, kur gaida daži cilvēki. Kad saku, ka San Luis Patosi ir uz otru pusi, Migels atcērt, ka šī ir autoosta un autobusi te iegriežas. Labi, labi. Kāpju ārā un pamāju ardievas. Esmu pateicīga par to, ko ceļabiedrs ir parādījis, bet šis ir pēdējais brīdis šķirties. Suns man nedaudz pietrūks.
Iegājusi ēkā, prasu senjorai, vai no šejienes atiet autobusi uz San Luis Patosi. Nē, autoosta esot ceļa otrā pusē, pavisam netālu. Aizeju līdz tai, drošības pēc pārprasu, vai autobusi kursē no turienes, jā, tā esot. Rādu senjoram biļešu kasē internetā iegādāto biļeti un prasu, vai viss kārtībā. Jā, biļete esot ok, bet tā vajadzīga papīra formā, jo šoferim viena puse jānoplēš. Man nav papīra formātā, saku. Nu, tā ir tava problēma, atbild vīrs. Vai ir iespēja izdrukāt? Nē, šeit nē, bet tur pilsētā varot, viņš pamet ar roku otrpus ielai.
Eju atpakaļ pie pirmās senjoras. Nē, šeit nevarot izdrukāt, bet lai pamēģinu dažus veikalus tālāk – grāmatnīcā. Jā, tur šāda iespēja esot. Viss būtu labi, ja vien šodien telefona operators ik pēc minūtes nesūtītu ziņu, ka sakari nav pieejami, tas nozīmē, ka nevaru viņiem nosūtīt biļeti. Grāmatnīcas internets tomēr strādā un, pieslēgusies tam, tieku pie izdrukātas biļetes.
Autobuss atbrauc ar desmit minūšu nokavēšanos, bet ir liels, kluss un zolīds. Nu, par tādu naudu būtu brīnums, ja tas tāds nebūtu. Pie iekāpšanas man vienīgajai paprasa dokumentu (pirms dažām dienām man prasīja arī nokopēt pasi, kad pildījām degvielu un maksāju ar karti, ko, protams, neļāvu) un varu kāpt iekšā. Autobuss ir pustumšs. Un vēss. Parasti man nepatīk kondicionieri, bet šobrīd, kad ārā ir +33 grādi, un atvēsinātājs ir ieslēgts ne uz pilnu klapi, ir diezgan labi.
Braucu, vēroju zaļo ainavu aiz loga un apbrīnoju autobusa šofera spēju izlocīties pa šaurajiem kalnu ceļiem. Vislielāko apbrīnu aiz loga raisa milzīgi koki, kas apauguši ar gariem, rūķu bārdu ķērpjiem, kas karājas no visiem zariem. Koku padusēm vietām mājvietu atraduši koši orhideju pušķi – violetie ziedi garos kātos līst uz visām pusēm. Lielos kokus ar orhidejām man neizdodas nobildēt, bet, lai būtu priekšstats, kā izskatās orhidejas uz tiem, te būs viens mazulītis.
Kas esam pārvarējuši kalnu pāreju, nonākam dažādu kaktusu pasaulē – tie ir lieli un mazi, visdažādākajās formās. Īpaši atjautīgi ir kādi ciema iedzīvotāji, kas vertikālos stublājus sastādījuši ap māju – riktīgi laba sēta!
Esmu iegrimusi šī ieraksta veidošanā, kad paceļu acis un vientuļās kaktusu ainavas vietā redzu viaduktu ar palielu šoseju – tuvojamies lielpilsētai. Tā kā beidzot ir atsācis strādāt internets, apskatos, ka San Luis Potosi bildēs ir tīri smuka pilsēta un, lai arī iesākumā biju domājusi to izmantot tikai tranzītam uz Mehiko, nolemju piestāstāt uz divām naktīm. Norezervēju hosteli ar lieliskām atsauksmēm pašā pilsētas centrā.
Pēc neilga brīža saņemu ziņu no hosteļa whatsappā – sveika, priecājāmies par rezervāciju, vai zini, ap cikiem ieradīsies. Izstāstu, cikos iebrauc buss, viss lieliski. Kad autobuss ienāk vienā no kādām 17 autoostām šajā pilsētā, saprotu, ka gudrākais ceļš līdz hostelim ir taksis. Šeit jāsamaksā kasē autoostā, tad ar biļeti jāiet pie takšu rindas. Man ļoti patīk mans šoferis gados – viņš nedaudz runā angliski, zina, kas ir Baltijas valstis, un stāsta par pilsētu teju kā gids. Jūtu, ka manī mostas siltas jūtas pret šo vietu. Šoferītis atvadoties saka, ka ļoti priecājas ar mani iepazīties un aprunāties, novēl jauku palikšanu un aizbrauc.
Drīz vien stāvu pie hosteļa durvīm, kas atrodas tieši blakus Plaza de Armas, citiem vārdiem sakot, centrālā laukuma. Nospiežu zvana pogu, pēc brīža atskan signāls, kas liecina, ka durvis ir vaļā. Jau pirmā stāva vestibilā sveicina glīta koferu instalācija, pa kāpnēm nāk lejā jauks jauneklis un prasa, kā pareizi izrunāt manu vārdu un kurā valodā vēlos sarunāties. Puisi sauc Fernando un, ja man būtu hostelis, es viņu pieņemtu darbā rīt. Viņš ātri mani piereģistrē, aizved tieši līdz guļamtelpai, izstāsta, kādi vēl ciemiņi te uzturas. Iedod atslēgu privātajam skapītim un ieejas karti. Tad ejam ekskursijā pa ēku, tiek parādīta virtuve, dušas telpas, atpūtas zāle. Viņš saprotami izstāsta noteikumus, bet dušas un ieejas kartes lietošanas instrukciju, kā arī wifi paroles atsūta whatsapp ziņā. Perfekti, viss ir vienkārši perfekti!
Tad nu pirmo reizi, kopš esmu Meksikā, eju īstā dušā un gulēšu baltos palagos. Neesmu caca un man patīk čuhņas (nevar nepamanīt šī brīža aktualitāti Latvijā), bet šoreiz esmu tā noilgojusies pēc civilizācijas labumiem, ka dušā gandrīz vai apraudos.
Mūsu meiteņu guļamistabā ir vēl viena viešņa no ASV, protams, sākam tērzēt. Melisa šeit ir jau mēnesi, saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, jo grib kādu laiku padzīvot Meksikā. Kad saku, ka esmu no Latvijas, viņai nav nekas jāpaskaidro. Viņas bijušā vīra māte ir no Latvijas. Izbaudu iespēju ar kādu pilnvērtīgi sarunāties un labu brīdi tērzējam atpūtas telpā. Drīz parādās vēl kāds jaunietis, kurš ir no Lietuvas. Viņš gan ir drusku jocīgs, varētu gadīties, ka sadzēries, tāpēc mēs ar Melisu izsprūkam ārā, lai nedaudz apskatītu pilsētu. Te ir baznīcas, laukumi, parki. Man viss patīk! Piesēžam vienā no ielu kafejnīcām un es apēdu dažas kesadiljas, jo kopš brokastīm nekas prātīgs nav ēsts. Kad atgriežamies hostelī, Fernando vēl mūs uzaicina uzkāpt uz hosteļa jumta, no kura redzami izgaismoto baznīcu torņi un zvaigznes.
