Meksika: ūdenskritums vieniem pašiem

Nākamā problēma aiz ūdens neesamības šajā vietā ir interneta neesamība. Nu, labi, ļoti vāja telefona zona brīžam sasniedz manu telefonu un varu izlasīt teksta ziņas, bet bilžu apskate iespējama veiksmes gadījumā. Par bloga ierakstu un fotogrāfiju augšupielādi mūsu naktsmītnē varu pat nesapņot. Pirmajā vakarā man saimnieku mājās man izdevās ielādēt kādu pusi no iecerētajām bildēm, tāpēc šorīt dodos turp ar cerību šo veiksmi atkārtot.

Ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu vizuāli dokumentēt vietas, kurās rakstu vai cenšos ielikt ierakstu. Kā šorīt, pakāpusies kaut kur starp komposta kasti un parasto miskasti cenšos dabūt telefonā kaut vienu zonas strīpiņu. Brīžiem tas izdodas un datorā atveras pirmā lapa. Pēc dažām sekundēm savienojums pazūd. Nocīnos minūtes divdesmit un padodos, gan jau kaut kur vēlāk izdosies ielikt ierakstu.

Paēdam brokastis un kāpjam auto – mazākā sastāvā nekā vakar. Ēriks šodien nejūtas labi, tāpēc paliek mājās atpūsties. Aizbraucam līdz tuvējai El Naranjo pilsētai, uzpildām degvielu un braucam lūkoties ūdenskritumu Cascada El Aguacate. Tas atrodas kādu gabaliņu uz priekšu pa to pašu ceļu, kuru mērojām vakar. Ceļš ir pārsteigumiem pilns – bedres, akmeņi, negaidīts slīpums malā – kaut kas visām gaumēm.

Redzot, ka atrodamies netālu no citiem ūdenskritumiem, prasu, vai nevaram piestāt pie tiem. Sarunājam, ka to izdarīsim atpakaļceļā. Pie šodien plānotā ūdenskrituma esam vienīgā mašīna, lai gan apkaime iekārtota diezgan glauni, pat tualetes šeit ir par brīvu (un gandrīz tīras, ar visu papīru un ūdeni!). Ieejas maksa ir 50 peso jeb ap 2,50 eur.

Lai nonāktu ūdenskrituma pakājē, jāmēro visdažādākā veida trepes. Pirmās ir stāvas vītņveida kāpnes, pār kuru bortiem labāk neskatīties lejā. Pēc tam seko taisnas metāla kāpnes ar saulē pārkarsušiem rokturiem, tad atkal īsāki koka kāpņu posmi un galā pavisam garas koka trepes. Kopumā 200 pakāpienu, atceļā saskaitīju. Lai redzētu ūdenskritumu, jāšķērso neliels tiltiņš, kas mitrs no šļakatām. Izdaru kļūdu un pieturos pie margām, pēc tam to sarkanā krāsa ir uz manām plaukstām. Oh, well.

Tikusi daudzmaz sausā vietā, paveros uz ūdenskritumu. Varenā straume gāžas tādā kā lielā kausā, no kura iztek mazākas straumītes. Virs “kausa” esošajos gaisa pilieniņos rotājas varavīksne. No lielā mitruma apkārt viss sazaļojis zaļš, zaļš.

Brīdi veros šajā dailē, tad paejos gabaliņu augšup pa upi. Tur jau citi brīnumi priekšā – ūdens ir pavisam mierīgs, caurspīdīgs, vietām zilzaļš. Ainavas vidū rotājas balta akmeņu saliņa, bet viss upes dibens ir klāts baltiem oļiem. “Šeit jūs variet peldēties”, saka Migels, pienācis no mugurpuses. Viņš šodien izlaidīs to prieku, jo arī jūtas ne pārāk vesels pēc vakardienas izklaidēm. Es gan peldēšos. Ņemot vērā mūsu limitēto mazgāšanās iespēju, šīs peldes skaitās kā duša. Atstāju kājās sandales un brienu ūdenī. Tas ir daudz dziļāks, nekā izskatās no malas. Sākumā ūdens šķiet vēss, bet, kad ķermenis pierod, ir gluži labi. Brīdi riņķoju pa zilo ūdens klaju kopā ar mazām caurspīdīgām zivtiņām. Cerams, ka tās nav kaut kādi piraņju mazulīši.

Kad izkāpju krastā, arī Roksana ir pievienojusies pēc lielā ūdenskrituma bildēšanas. Sākumā viņa brien ūdenī ar visu aparātu, bet tad saprot to pašu, ko es pirms brīža – te ir dziļš. Nolikusi kameru malā, un uzvilkusi manas aizlienētās sandales, Roksana drīz pazūd starp sausajiem kokiem ūdenī un izkāpj krastā otrpus klinšu bluķiem. Pēc brīža viņa parādās peldam no otras puses. Haijo nemierīgi dīdās – uztraucas, ka kāds no kompānijas ir pazudis. Es vēl uz brīdi iebrienu upē lielā ūdenskrituma pakājē, gribu pamasēt muguru zem kādas no mazajām tērcītēm. Pa gabalu tās izskatās kā viegla duša, bet, kad tieku līdz tām, nevaru nostāvēt zem pašas niecīgākās – tāds spēks! Atceļā vēl piesēžu uz akmens upes vidū, tad ķepurojos krastā un lienu sausās drēbēs. Šeit nesniedzas tieši saules stari un bez tiem ir nedaudz drēgni.

Par drēgnumu esmu aizmirsusi jau pēc pirmā trepju posma. Lai arī esmu sākusi kāpt krietni pirms ceļabiedriem, pie pēdējām kāpnēm šie mani panāk. Pakāpiens pēc pakāpiena, atpūta pēc atpūtas un augšā esmu. Vēl paveramies uz ūdens varenību no augšas un esam gatavi doties atceļā. Prasu Migelam, vai tagad varēsim piestāt pie otriem ūdenskritumiem, bet viņš saka, ka tagad jau ir pārāk vēls, tie tiekot slēgti. Īsāk sakot, tā pati dziesma, kas vakar, kad prasīju, vai nevaram piestāt pie blakus kritumiem. Savukārt, par ceļa izvēli domas ir krasi mainījušās. Kad vakar teicu, ka varam aizbraukt mājās pa citu ceļu, šoferis atbildēja, ka dod priekšroku zināmam ceļam. Šodien – ka grib izmēģināt ceļu, kas ved pretējā virzienā. Pēc kartes tas beidzas strupceļā, bet sieviete pie ūdenskrituma saka, ka pa to var izbraukt un paskaidro, kur jānogriežas kur. Uzsākam ceļu un jau otrajā krustojumā Migels atzīst, ka nezina, kurš pagrieziens ir īstais. Braucam pa dubļu un akmeņu pilniem ceļiem caur cukurniedru plantācijām, brīnumainā kārtā nonākot līdz tiltam, ko minēja senjora. Pēc brīža pretī brauc divas sievietes uz motocikla, kas arī apstiprina, ka pa šo ceļu var izbraukt līdz kādam ciematam, bet nu tas esot diezgan nelāgs. Turpmākie desmit kilometri paiet pierunājot mašīnu neuzsēsties uz kāda brangāka akmens vai nepalikt dubļu peļķes vidū. Mašīna ir tiešām paklausīga, gods kam gods. Pa ceļam satiekam arī diezgan iespaidīgu beigtu čūsku un palmu. Migels paskaidro, ka palma nes ziloņpēdas vārdu, jo nedaudz tai līdzinoties.

Līdz ar krēslu esam atgriezušies civilizācijā, kuru sveicam ar prieku. Migels prasa, vai mums bija bail. Saku, ka nē, bet negribētos tumsā meklēt palīdzību cauras riepas vai iestigšanas gadījumā. Tam nu Migels piekrīt. Brīdī, kad piestājām apbrīnot palmu, bija pilnīgs džungļu miers, cik nu mierīgs var būt dzīvības pilns apvidus.

Tā kā esam stiprinājušies tikai ar dažiem augļiem, ēst gribas pamatīgi, tomēr nestājamies, lai vismaz kādu atceļa daļu mērotu gaismā. Brīdī, kad satumst, no bedrēm kļūst izvairīties arvien grūtāk un vairākas reizes trāpām tajās. Pēc tam sarunas neviļus ievirzās lamuvārdu virzienā. Migels grib zināt par latviešu lamuvārdiem, lieku priekšā “Bitīt, matos” un “Velna milti”, viņam tie šķiet ļoti smieklīgi.

El Naranjo iebraucam melnā tumsā. Esmu izprasījusi 10 minūšu pieturu šeit, jo pilsētā ir mobilā tīkla pārklājums. Kamēr jaunieši iepērkas, viens un divi ielieku sagatavoto bloga ierakstu un bildes. Uzrakstu arī vienu pieprasījumu kaučsērfingā, jo drīzumā gribu uz dažām dienām atgriezties Mehiko.

Nonākot mājās, redzam, ko logi ir tumši. Izrādās – Ēriks visu dienu nogulējis un joprojām jūtas draņķīgi. Arī Roksana saka, ka viņai mazliet skrāpējas kakls, Migels puņķojas visu dienu. Es vienīgā ar savu jancīgo imūnistēmu jūtos labi. Uztaisu visiem citronu-ingvera tēju, sagriežam ar Roksanu milzu bļodu ar salātiem un paēduši, pazūdam savās istabās.