Mans autobuss uz Queretaro pilsētu ir 11:40. Gribu šoreiz uz autoostu nonākt ar sabiedrisko transportu, attiecīgi plānoju nokļūšanu turp ar zināmu laika rezervi. Atlikušais laiks no rīta ir ne šis, ne tas, nolemju to pavadīt hostelī, lai atrisinātu tādas sadzīves problēmas, kā, piemēram, tikšanu no Meksikas uz Losandželosu.
Bet vispirms jāpaēd brokastis. Šoreiz bez manis un Melisas ieturas vēl bariņš meksikāņu, sāku tērzēt ar jaunieti man blakus. Izrādās, viņi ir kādas tirdzniecības kompānijas pārstāvji, kuri tiek sūtīti uz dažādām Meksikas pilsētām, lai parūpētos par preču izkārtojumu un pietiekamību. Savā ziņā tas ir veids, kā labāk iepazīt Meksiku. Vispār šejienieši diezgan skaidri runā, attiecīgi atkal varu sarunāties ar apkārtējiem.
Tikusi galā ar rīta darbiem un biļešu rezervāciju, sakrāmēju somu un esmu gatava doties uz autoostu. Melisa prasa, vai var mani pavadīt. Protams! Viņa ir viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti baidās ceļot vienatnē un pat ieiešana baznīcā vai jaunas ielas izstaigāšana ir izaicinājums. Nonākusi vietā, kur vajadzētu kursēt satiksmes autobusam Nr. 22, pakonsultējos ar policistu par pieturas novietojumu. Kamēr pētām, vai esam īstajā pieturā, tieši nāk man vajadzīgais buss un, drošības pēc vēl pārjautājusi šoferim, vai šis tiešām iet uz autoostu, kāpju iekšā. Pamāju atvadas Melisai un dodos ceļā.
Autoostā nonāku laikus. Noskaidroju savā autobusu kompānijā, no kuras platformas atiet mans buss, kā arī uzzinu, ka šoreiz pietiek ar biļetes uzrādīšanu telefonā. Vadoties no iepriekšējās pieredzes, biju sagatavojusi izdruku. Ei, nu saproti tos viņu likumus. Lai arī autobusi ir ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis šajā valstī, sistēmā orientēties nav viegli. Ar pasažieru pārvadājumiem nodarbojas dažādas kompānijas, katrai ir savi likumi, cenas, dažreiz arī autoostas. Prasīju Fernando, vai nav kāds biļešu salīdzināšanas portāls, bet viņš vismaz nezināja tādu ieteikt. Man arī neizdevās ielādēt viņa ieteiktās aplikācijas telefonā, jo firmas neoperē mūsu reģionā. Līdzīgi gāja ar avio biļetes rezervāciju – gribēju to iegādāties United Airlines, bet, kolīdz ievadu visus savus un maksājuma kartes datus, šie paziņoja, ka pirkums nav iespējams. Neko, nospļāvos un nopirku biļeti tajā pašā Volaris (vēl nenopirku, Kiwi ir rezervācija procesā).
Vēl mani pārsteidz šejienes autobusu dārdzība, biju iedomājusies, ka tie būs daudz lētāki. Aizvakardienas brauciens, kā jau minēju, maksāja ap 25 eur, šodienas divu stundu vizināšanās izmaksā aptuveni 17 eur. Naktsmītnes ir diezgan lētas – viena nakts hostelī līdz šim ir aptuveni 10 – 14 eur, var atrast arī lētākus variantus. Pārtikas cenas ir nedaudz zemākas kā pie mums. Atsevišķas kategorijas, piemēram, sezonas augļi, protams, ir daudz lētāki. Street-food maltīte vidēji izmaksā no 1,50 – 4 eur, bet tādā bistro tipa iestādē ap 4 – 10 eur. Piemēram, vistas zupa, kuru ēdu divās vietās, maksāja 4 eur.
Autobuss ir vēl glaunāks nekā iepriekšējais, sēdi kā ķēniņš un skaties filmas. Es skatos pa logu un drusku parakstu. Mans blakussēdētājs skatās kaut kādu filmu par divām sievietēm ūdenslīdējām, no kurām viena tiek iesprostota jūras dzelmē, bet otra cenšas šo izglābt, pēc tam abas mainās vietām. Nu, neraugoties uz to, ka skatījos mēmo kino un ar vienu aci – nervi beigti.
Galamērķī dēļ korķiem nonākam kādu stundu vēlāk. Autobusu terminālis atrodas nostāk no centra, kur man jātiek. Blakussēdētājs saka, ka autobuss no šejienes neiet un par taksi nevajadzētu maksāt vairāk par 100 peso (5 eur). Attiecībā uz autobusa neesamību es neticu, tāpēc, kad taksists paprasa 120 peso, uzdodu viņam autobusa jautājumu. Jā, protams, tāds ir, jāpaiet pārsimts metri. Ieraugu stāvam cilvēku pulciņu ielas malā un prasu, vai šeit pienāk autobuss uz centru. Uzrunātā meitene pamāj ar galvu un pavisam drīz nāk arī buss, kas maksā 7 peso. Vēroju kartē maršrutu un saprotu, ka man drīz jākāpj ārā, kad pienāk arī iepriekš uzrunātā meitene, lai norādītu, ka man jāizkāpj nākamajā pieturā. Paldies!
Līdz manam hostelim jāiet drusku vairāk par kilometru, kas šajā karstumā ar smagajām somām nav nekas tīkams, bet gan jau aizklunkurēšu. Vēl arī ļoti vajag uz labierīcībām. O, tieši blakus ir mākslas muzejs, tas parasti labi noder šī jautājuma atrisināšanai. Ieeja muzejā ir bez maksas un mani pat ielaiž tualetē, kas šobrīd uz laiku ir slēgta. Apskatu arī nelielo muzeju, pie reizes atpūšoties no nešanas (jo somas muzejos atņem pie ieejas, kas jauki). Tad turpinu ceļu un vēlā pēcpusdienā klauvējos pie rezervētā hosteļa vārtiem. Šis arī ir jauns un stilīgs hostelis, prieks skatīties! Ilgi gan neaizkavējos, nolieku mantas un eju atpakaļ uz vēsturisko centru, lai ķertu pēdējās gaismas stundas.
Pilsēta ir burvīga. Mana vienu otru bālģīmi (starp citu, pirmajās divās nedēļās ārpus Mehiko nesastapu nevienu, izņemot francūžus, ar kuriem ceļojām kopā), bet 99% ir vietējie. Kaut kur lasīju, ka Queretaro ir uzlecošā tūrisma zvaigzne Meksikā un arī viena no drošākajām pilsētām. Par godu šim faktam staigāju ar lielo fotoaparātu kaklā un jā, jūtos droši. Man ļoti patīk šī pilsēta, tā burtiski vibrē sestdienas noskaņā. Viens no pilsētas simboliem ir akvedukts, kuram braucām cauri ar autobusu no stacijas, kā otru gribētu piedāvāt frizētos kokus un krūmus.
Arī baznīcas ir burtiski uz katra stūra, visas vaļā un vairumā no tām notiek kāzas, dievkalpojumi vai 15. gadu svinības, kas šeit meitenēm ir baigā štelle. Vienā no baznīcām pat pārjautāju – vai te notiek pasākums par godu 15. gadiem un sanākušie to apliecināja. Jubilāre pa gabalu izskatās šādi.
Par šodienas dienu. Pavisam nesen atrakstīja Sarmīte Bruzgule ar diezgan interesantu uzdevumu – tā kā viņas ģimenē ir trīs māsas, tad mēdz ceļojot priecāties, ja sastop kādu ģeogrāfisku objektu ar šādu nosaukumu. Nu, lūk, tad Sarmīte arī lūdza palūkot, vai kāds tāds nav Meksikā. Ir! Atradu veselas piecas vietas ar nosaukumu Trīs māsas – Tres hermanas. Diemžēl neviena no tām nav manā maršrutā, par ko informēju Sarmīti. Un sacīju, ka gan jau kaut ko izdomāšu. Protams, pašai nav ne jausmas, kas tas būs. Un šodien, ierodoties Queretaro, pa ceļam uz hosteli redzu veikalu ar uzrakstu Trīs brāļi – Tres hermanos. Labi, nav gluži māsas, bet nu diezgan tuvu. Uzšņāpju hostelī paldies zīmīti ar pirmo flomasteru, kas tur pieejams. Un, brīdi vēlāk, ejot pa pilsētu redzu citu veikalu, kura logā mirgo uzraksts Māsas, tieši tādā pašā krāsā kā zīmītes uzraksts. Sarmīt, ņemt par labu vienu vai otru versiju, un, liels paldies!
Klīstu pa pilsētu, kamēr satumst, un sāk gribēties ēst. Vienā no ēku iekšpagalmiem notiek neliels tirdziņš, kurā līdztekus citām lietām kāda senjora tirgo dažādus saldos. Cik maksā? Tas 30, tas arī 30, tas 20 utt. Klau, kā būtu, ja es samaksātu 50 peso, bet tu man uzliktu pa drusciņai no visiem nogaršot. Senjorai tas patīk, un tieku pie kārtīga trauka ar visādiem saldajiem. Visi labi, bet svaigās zemenes ar krēmu garšoja pavisam dievīgi, mmmm!
Ejot ārā, puiši mani sabaro ar kakao pupiņām (kā viņi apgalvo – Dievu ēdiens, kuru dēļ maiji bijuši tik veselīgi un dzīvojuši ilgi), kā arī ar šokolādi, kurai cukura vietā pievienotas dažādas garšvielas, ar lavandu bija izcila.
Atpakaļceļā izmetu loku gar centrālo laukumu, tur, izrādās, notiek dejas. Uzrāpjos nelielā paviljonā un apburta skatos dejotājos. Viņi dejo pāros, pa viena, trijatā, sievietes ar vīriešiem, sievietes ar sievietēm, pieaugušie ar bērniem. Viņi dejo smukās kleitās, džinsos, šortos un treniņbiksēs. Blakus stāvošais kungs ar meitēnu pār plecu mani apgaismo, ka šādas dejas te notiek katru sestdienu no kādiem 18 līdz 23 vakarā un dejots tiek plašs deju klāsts – bačata, salsa, zumba.
Viņš min vēl virkni ar deju nosaukumiem, kas man neko neizsaka. Pavēroju dejotājus vēl kādu brīdi, tad uzsāku ceļu uz hosteli. Ir agrs, bet jūtos nogurusi pēc ceļa, kā arī priekšā rakstu darbi. Nu tie ir galā, labrīt jums, arlabunakti man!
