Par spīti nogurumam, vakar aizmigu tikai ap 10 vakarā, bet šorīt jau 4 esmu augšā. Sasodītais džetlegs! Atkal jau ķeros pie rakstīšanas un, kad sāk kļūt gaišs, eju uz māju medīt kafiju un brokastis. Mazliet aprunājos ar Dankanu, bet tad atgriežos savā teritorijā, lai netraucētu viņam pabeigt kravāšanos. Viens no Dankana mazdēliem precas, tāpēc mājas saimnieks uz pāris dienām aizlidos uz Kolorado.
Novēlu viņam labu ceļa vēju un gaidu vakar iepazīto mākslinieku Edu, kuram Dankans ir uzticējis mani “izklaidēt” šodien. Drīz viņš ir klāt ar visu suni un mēs dodamies uz Riversaidas universitāti, kur notiek diskusiju pulciņš.
Reizi nedēļā vietējie cilvēki, kas interesējas par politiku, satiekas, lai apspriestu pasaulē notiekošo. Dankanam šķita, ka man būtu interesanti piedalīties vienā no diskusijām. Ņemot vērā vakardienas pārdomas par argumentācijas treniņu, arī man tā šķiet laba doma.
Mēs ierodamies ar pāris minūšu nokavēšanos. Pārējie dalībnieki jau sasēduši un ir gatavi sarunai. Iesākumā Eds iepazīstina ar mani, tad diskusijas moderatori aicina dalībniekus izvēlēties sarunas tēmu. Viens no vīriem ierosina sākt ar neseniem Trampa paziņojumiem – šai diskusijai man nav pārāk viegli izsekot, jo nepārzinu tēmu. Pēc tam saruna ievirzās vispārīgākā gultnē, un tiek apspriests demokrātu un republikāņu komunikācijas stils un vēstījumi. Šeit sanākušie ir demokrātu atbalstītāji. Tā nav apzināta izvēle, jo aicināts piedalīties ir ikviens, tomēr šajā apvidū vairums iedzīvotāju ir demokrātu pusē. Kad diskusija nonāk līdz tēmai par republikāņu loģikas kļūdām un nevēlēšanos atzīt, ka viņiem nav taisnība, kāds vīrs piedāvā analoģiju. “Iedomājieties, ka vērojat savu iemīļoto sporta spēli. Jūsu komandas dalībnieks veic spēka paņēmienu pret otras komandas spēlētāju. Ai, viņš tikko pieskārās, nekas tur nebija, jūs nodomājat. Tikmēr pretinieka komanda svilpj un saka, ka viņu spēlētājs ir teju nonāvēts.” Vīrs aicina šādi paskatīties uz demokrātu un republikāņu cīņām, kur katrs atbalstītājs ir gatavs piedod savas “komandas” kļūdas, bet pretinieku pieļautās vērtē ar īpašu bardzību.
Nozīmīga diskusiju daļa tiek veltīta priekšlikumam, kas paredz Kalifornijā aplikt ar 1,7% nodokli ienākumus virs 2 miljoniem dolāru gadā, iegūto naudu novirzot 0 emisiju automobiļu iegādes subsidēšanai, uzlādes staciju izbūvei un piesardzības pasākumiem, lai izvairītos no meža ugunsgrēkiem. Jautājums tiek apspriests no visām pusēm, ņemot vērā vides perspektīvu, kopējo nodokļu sistēmu, potenciālos ieguvējus no priekšlikuma un iespējamos riskus. Man ir ļoti interesanti klausīties. Lielāku uzmanību pievēršu nevis tam, ko cilvēki runā, bet kā viņi to dara.
Protams, neizsprūku no jautājumiem par Latviju, vēlēšanu sistēmu un partiju prioritātēm, un, protams, karu Ukrainā. Šeit klātesošajiem nav divu domu, ka Ukraina jāatbalsta visiem spēkiem, lai gan daži politiķi nākot klajā ar citiem priekšlikumiem. Cerams, ka tie negūs atbalstu.
Pēc diskusijām Eds izvadā mani pa universitātes pilsētiņu – šeit ir antropoloģijas, mākslas, literatūras, ķīmijas, entomoloģijas, bioķīmijas, ekonomikas un daudzas citas fakultātes, kurās mācās 25 000 studentu. “Drosmīgas sirdis. Spīdoši prāti”, vēsta universitātes sauklis. Pēc ekskursijas piestājam uz pusdienām kādā no studentu ēstuvēm un notiesājam lielu sviestmaizi uz diviem. Arī pusdienu laikā nerimstas sarunas par politiku, kuras analīzei Eds pievērsies pirms astoņiem gadiem.
Pēc tam tieku nogādāta atpakaļ mājās. Otrai dienas pusei man nav nekādu plānu, bet pēkšņi atraksta Larisa, sakot, ka var mani aizvizināt līdz pilsētas centram un savām mājām, ja es to vēlētos. Protams, kāda runa! Kamēr Larisa ir ceļā, man vēl ir laiks atpūsties un nomazgāties – šajā karstumā gribas dušā pat vairākas reizes dienā. Pēc dušas iemērcos arī piemājas baseinā, bet ilgti tur būt negribas, ūdens ir stipri spirdzinošs.
Larisa ir klāt un mēs dodamies ceļā. Novietojušas auto Riversaidas centrā, dodamies nelielā pastaigā pa to – apskatām gājēju ielu un tajā izvietotās skulptūras. Iegriežamies galerijā, kurā aplūkojama fotogrāfiju izstāde un apjomīga senlaicīgu fotoaparātu kolekcija.
Pēc tam Larisa mani aizved uz vienu no slavenākajām apskaties vietām pilsētā – senlaicīgu hoteli Mission Inn. Uzbraucam viesnīcas 4. stāvā, no kura paveras iespaidīgs skats uz pašu ēku, kā arī pārējo pilsētu.
Pēc pilsētas apskates dodamies uz Larisas māju, kas atrodas netālu no Dankana dzīvesvietas. Pie durvīm mūs jau gaida kaimiņiene Jūlija, kura mani sveicina tīrā latviešu valodā. Jūlija dzīvo ASV jau divdesmit gadus, bet regulāri sazinās ar radiem Latvijā, tāpēc izdevies saglabāt valodas zināšanas. Jūlija sagatavojusi mums sviestmaizes, karstmaizes un svaigi spiestu apelsīnu sulu. Varam sēsties pie galda omulīgajā virtuvē un ieturēties, ko darām bez skubināšanas, jo pēc pastaigas pa pilsētu apetīte ir laba. Nopļāpājas stundas divas. Sarunas ir smieklīgas un interesantas, bet vienā brīdī lūdzu Larisu vest mani mājās. Jūtu, ka sāku žāvāties un klanīties, džetlegs atkal liek sevi manīt. Tikusi mājās, uzzinu no Geilas, ka Dankans veiksmīgi nonācis galā. Tas labi.
