Dankana draugi un kaimiņi

Džetlega kungs mani pamodina vēl tumsā. Aizeju līdz labierīcībām, tad ziņkārības pilna paskatos telefonā. Oho, ir jau 5:30, tas nozīmē, ka esmu nogulējusi teju 10 stundas. Mēģinu iemigt vēlreiz, tomēr drīz vien saprotu, ka tas ir bezcerīgi. Ieslēdzu gaismu, paņemu datoru un ķeros klāt rakstīšanai. Pirmie rīta klusumu pārtrauc putni, vēstot, ka rīts ir klāt. Tad parādās gaisma un pēdējais seko siltums. Šeit dienās joprojām ir siltāks par +30 grādiem, bet naktis ir pavēsas. Man zem plānas segas bija pat auksti, būs jāpalūdz Dankanam vēl kāda sega.

Pabeigusi pirmo bloga ierakstu, eju uz māju un ceru, ka saimnieki būs jau pamodušies. Geila vēl atpūšas, bet Dankans sparīgi grabina kastroļus. Tieku pie milzu kafijas, jogurta, omletes, pankūkām un rīta avīzes. Ieturējuši brokastis, vedam suni rīta pastaigā. Mouči ir labi audzināts un skraidelē pa piemājas zālieniem bez pavadas. Rīta tualeti viņš izvēlas nokārtot visskaistāk nopļautajā mauriņā starp krāšņām puķu dobēm – īsts estēts.

Satiekam arī Dankana kaimiņieni, kuru arī suns izdevis rīta pastaigā. Viņa prasa Dankanam, kurš šis bijis pazudis vairāk nekā mēnesi, esot uztraukusies. Dankans stāsta, ka uztraukumam nav pamata, bijis ceļojumā uz Armēniju. Kad tieku iepazīstināta, saku, ka esmu suvenīrs no Armēnijas. Sievietei ar humora izjūtu viss kārtībā un viņa atbild, ka tieši to arī esot nodomājusi.

Atvadāmies un turpinām rīta pastaigu. Daudzas mājas jau rotātas Helovīna noskaņās,  saimnieki pacentušies ne pa jokam. Īpaši iespaidīgi izskatās māja ar raganām un nelielu kapsētu piemājas zālienā. Ierosinu Dankanam, ja kāds prasa, kāpēc viņam neesot šādi raganu rotājumi pie mājas, atbildēt, ka viņam esot sieva. Ar kuru katru es neatļautos šādus izteicienus, bet par Dankana humora izjūtu man nav ne mazāko šaubu.

Arī stāstot par kaimiņiem, neiztiekam bez tās. Viņš rāda, kurā mājā kurš dzīvo, dažiem kaimiņiem veltot ne pārāk glaimojušus stāstus. Piemēram, vienā mājā dzīvojot tāds republikāņu atbalstītājs, kurš pat mušas nosēšanos nepareizā vietā saucot par demokrātu neizdarību. Savukārt, cits kaimiņš esot apsēsts ar NLO tēmu un, katru reizi, satiekot Dankanu, stāsta, cik labi viņš pārzina tēmu, labāk par jebkuru. “Es domāju, ka ar tavu pieredzi un bagātīgajām zināšanām, tev vajadzētu pieteikties universitātē par pasniedzēju un izglītot citus”, Dankans mēģinājis šo vilkt uz zoba, bet kaimiņš teikto uztvēris nopietni, kā komplimentu.

Klausoties Dankana stāstos, fotografēju šejienes floru – krāšņi zied rozes un virkne eksotisku augu, kuriem nezinu vārdu. Viss ir ļoti sakopts, daudzos pagalmos un mājās rosās strādnieki – pļauj mauriņu, laista dārzus, tīra un būvē. Kad atgriežamies mājās, diena jau ir iesilusi un ārā uzturēties kļūst grūti. Palūdzu vēl vienu kafiju un atkal pazūdu savā valstībā uz rakstīšanas sesiju.

Drīz vien klāt ir pēcpusdiena. Dankans uzaicinājis ciemos dažus vietējos draugus, lai kopīgi pamielotos un patērzētu. Esam ar Geilu uzservējušas nelielu uzkodu galdu, un drīz sāk ierasties ciemiņi. Pirmais ierodas mākslinieks Eds ar mazu baltu sunīti un pašceptu keksu. Viņam seko ģeoloģijas profesore Larisa un nekustamo īpašumu aģente Nensija. Katrs no ciemiņiem ir staigājoša stāstu enciklopēdija. Edam ir meksikāņu saknes un zīmēšanas talants. Dankana mājās pie sienas ir vairākas Eda gleznas, viņš savulaik strādājis kā murālists – apgleznojis ēku sienas. Larisa dzimusi Baltkrievijā poļu ģimenē. Viņas aizraušanās ir zemes dzīles bagātības un nu jau 30 gadus viņa dalās savās zināšanās ar vietējās universitātes studentiem un citiem interesentiem. Viskrāšņākais dzīvesstāsts ir Nensijai, kura ASV nonākusi no savas dzimtenes Ķīnas. Tā bijusi piespiedu laulība un vīrs viņai nav ļāvis iziet no mājām, ieslēdzis ar šujmašīnu garāžā – lai strādā un viss. Kad bērni gājuši skolā, viņa arī pa kluso iemācījusies angļu valodu un citas zināšanas, līdz kādā brīdī pametusi vīru, sākusi studēt un veidot savu biznesu. Tagad viņai pieder vairāki īpašumi Kalifornijā, kurus izīrējot studentiem Nensija gūst labus ienākumus, visi trīs bērni pieklājīgi izskoloti. Manu sirdi viņa iekaro, rādot savas dārza bildes – līdzīgi kā es, Nensija aizraujas ar dārzeņu audzēšanu un vāc no dabas visu, ko var apēst vai citādi lietderīgi izmantot.

Esmu samierinājusies ar faktu, ka, pirmo reizi iepazīstoties, cilvēki parasti vēlas runāt ar mani par dzīvi padomju savienībā un šobrīd, protams, par karu Ukrainā. Tā kā Larisa ir krietni vairāk pieredzējusi “padomju savienības lietās”, tad lielāko skaidrošanas daļu veic viņa. Lielākoties mūsu domas par toreizējo un tagadējo situāciju sapas, tomēr atsevišķās jomās nē. Piemēram, Larisa domā, ka padomju savienībā bija ļoti laba izglītības sistēma, kam īsti nepiekrītu. Vēlāk, kad esmu viena un pārdomāju šo sarunas daļu, saprotu, ka man būtu jāmācās labāk diskutēt un argumentēt. Man šķiet, ka Latvijā ir slikti attīstīta diskusiju kultūra, parasti šo nemācēšanu attiecinu uz citiem, bet šoreiz redzu kā spogulī – tas ir arī par mani. Tā vietā, lai cieņpilni uzklausītu citādu viedokli, jūtu, ka emocijas ņem virsroku. Pieļauju arī, ka par citām tēmām būtu vieglāk saglabāt vēsu prātu un cieņpilnu attieksmi, bet viss, kur tiek pieminēta Krievija, šobrīd saceļ emociju vētru.

Tā nu vakars paiet sarunās par politiku, ceļošanu un dzīvi kopumā. Joprojām neesmu īsti atguvusies no lidojumiem, jo miegs sāk uzstājīgi nākt jau ap 7 vakarā. Laimīgā kārtā ciemiņi laikus dodas mājup, arī es varu zust savā migā.