Miera skaņas

Vakar atgriezos no īsa brauciena uz Norvēģiju. Šoreiz nebraucu ar mērķi iepazīt jaunas vietas, bet gan satikt draudzeni – patērzēt un pabūt kopā. Protams, neizpalika arī sasveicināšanās ar Oslo un pastaigas pa laukiem, bet nekas tāds, ko gribētos pārvērst “ceļojuma aprakstā”. Pirms brauciena bija šaubas – vai ņemot vērā karu Ukrainā, vispār šobrīd būtu kur jālido, tomēr nolēmu doties. Un labi, ka tā. Bija tik labi izrunāties ar draudzeni, kā arī brauciens iedeva trīs man būtiskas atziņas.

Pirmā – atbalsts Ukrainai nāk arī no ģeogrāfiski tālākām vietām. Kad ielidošanas dienā staigāju pa Oslo, šķita, ka tur nekas neliecina par karu Ukrainā. Tomēr vakarā, apspriežoties ar draudzeni, un turpmākās dienas pievēršot uzmanību šai jomai, sapratu, ka man nav taisnība – ziedošanas iespējas parādās sākot no lielveikala pašapkalpošanās kasēm līdz sabiedriskā transporta aplikācijai, tiek strādāts pie bēgļu uzņemšanas. Ukrainas karogu gan redzēju tikai Botāniskā dārza kalnā, bet tāpat bija prieks satikt zildzeltenās atbalsta krāsas Oslo debesīs.

Otrā – kā skan miers. Pēdējā ciemošanās dienā ar draudzeni aizbraucām līdz netālajai Moss pilsētiņai, pie kuras atrodas pastaigu takas jūras krastā. Pēc izstaigāšanās piesēdām uz atvadu kafiju. Es apsēdos pie galdiņa ārā un, draudzeni gaidot, uz mirkli aizvēru acis. Klausījos apkārtnes trokšņos un sapratu, ka tā skan miers. Tuvākas un tālākas cilvēku sarunas, bērnu dauzīšanās un smiekli, suņu rejas, kafijas tasīšu šķindoša, tām pieskaroties pie apakštasītēm, garāmbraucošas mašīnas rūkoņa, kuģu sasaukšanās un putnu vīterošana visam pa vidu. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā vārds “miers” man vairāk asociējās ar prāta stāvokli, ar iekšēju noskaņu, ūdens klaju bez vēja, klusumu. Tagad pirmā asociācija: “miers” kā pretstats “karam”.

Trešā – mēs esam brīvi un varam doties, kurp vēlāmies. Prāts to zina, bet ķermenim bija ļoti svarīgi pārliecināties par to pašam. Sēdēt lidmašīnā, klausīties nepazīstamas valodas skaņās, redzēt citādu dabu un pilsētas. Un atgriezties mājās.