Apkārt vulkānam

It kā jau atvaļinājumā visas dienas ir vienādas, bet šorīt tomēr pieceļamies pirms saules, jo ir pirmdiena. Esmu izkārtojusi, ka mani visi darbi šobrīd liek mierā, bet citiem ceļabiedriem ik pa laikam jāiemet acs darba lietās.

Kad rīta junda garām – steidzamie darbi padarīti un brokastis paēstas, dodamies dienas gaitās. Esam izpētījuši internetos, ka vēl neesam sabijuši vietā, ko sauc Bandama. Tur iespējams ar auto uzbraukt pašā kalna galā, lai pavērtos uz apkaimi (un atrastu slēpni). To mēs arī izdarām un tad ķeramies pie “atrakcijas” – iešanas apkārt vulkāna krāterim. Iesākums nav viegls, jo izdedži atgādina mazas keramzīta bumbiņas, kurās grimst kājas un, galvenais, traki slīd. Kad pirmā nogāze pievarēta, kļūt nedaudz vieglāk. Tā kā pārgājienu taka iet pa krātera malu, tad vienlaikus var skatīt gan vulkāna iekšiņu, gan ārējās nogāzes un apkārtnes ainavas. Reibinoši smaržo balti krūmi (kuriem esmu aizmirsusi nosaukumu), virs galvas plivinās putni, bet zem kājām čabinās ķirzakas. Pa nogāzēm lejup klumpačoju saviem spēkiem, bet augšup atkal tieku, pateicoties puišu spēkam. Dēļ takas šauruma šodien esam attīstījuši jaunu manis pārvietošanas stratēģiju – Uldis velk, bet Eduards stumj. Uz priekšu iet braši un esam pieveikuši maršrutu nepilnās divās stundās. Kopā ar rīta skraidelēšanu savākti teju 10 000 soļi.

Mirkli atpūtušies un uzgrauzuši pa mandarīnam, turpinām ceļu uz netālu esošu botānisko dārzu. Pie tā vārtiem mūs sagaida pārsteigums – dārzā pēdējie apmeklētāji darba dienās tiek ielaisti līdz vieniem, bet tagad pulkstenis jau rāda divi. Izpētījuši, ka netālajā Arucas pilsētiņā arī atrodas botāniskais dārzs, braucam to lūkoties.

Dārzs ir tukšs un kluss – esam vienīgie apmeklētāji (neskaitos pāvus un kaķus). Tas nav liels, bet varam pabrīnīties par cienījama izmēra kaktusiem, dažādu šķirņu palmām, visādiem ziedošiem skaistuļiem. Te pavisam tuvu var aplūkot arī banānu augšanu (gan rūpniecisko audzēšanu, gan apmeklētāju priekam), kā arī apskatīt tuvumā papaiju ar visiem augļiem. Līdzīgi kā vakar no akvārija, arī šodien no dārza mūs laukā dzen izsalkums. Šovakar gan esam nolēmuši gatavot mājās, bet līdz tām vēl jātiek.

Atceļā tomēr nevaram pabraukt garām Aruca centrā esošai baznīcai, kura uzcelta vēsturiskās vietā. Pamatakmens tai iemūrēts vairāk nekā pirms simts gadiem, bet celtniecība pabeigta gadā, kad es un mans dzīvesbiedrs ieradāmies šajā pasaulē – 1977. Dievnamā gan ir siesta, bet, kamēr apejam tam riņķī un apskatām no visām pusēm, durvis jau ir vaļā un varam pavērties arī uz baznīcu no iekšpuses.

Tad gan uzņemam kursu mājup. Visu dienu mūs lutina saule, bet otrā salas pusē, kur atrodas mūsu mājvieta, staigā melni padebeši. Pa ceļam noķeram mākoņa malu, tomēr izskatās, ka lielais vairums mākoņu ieķērušies kalnos salas vidū un mūsmājās šodien nav lijis. Vispār šeit, salas dienvidu daļā, līst ļoti reti. Mājas saimnieks apgalvoja, ka lietu neesot redzējis trīs gadus un tas, ka mūsu ierašanās dienā lija, esot tīrais brīnums. Kalni dienvidu pusē ir teju bez dzīvības, viss izdedzis. Šodien, viesojoties salas ziemeļaustrumu pusē, visi piefiksējām, ka acis priecēja neierasts zaļums.

Pārbraucot mājās, ķeros pie vakariņu pagatavošanas – esmu pieteikusies par šefpavāru. Nedaudz bažījos, kā man izdosies saprasties ar indukcijas plīti, bet viss notiek labi un pēc nepilnas stundas varam sēsties pie galda kopā ar saulrietu. Pēc vakariņām ar Ingu ielienam datoros, bet puiši aiziet apkaimes izpētes tūrē. Nu re, raksts galā un jācer, ka arī kolumbi drīz būs atpakaļ. (Un klāt šie i.)