Saullēkts kāpās un kleitas

Šorīt pieceļamies vēl agrāk, jo mums ir plāns – saullēktu sagaidīt netālajās Maspalomās, kur starp okeānu un pilsētu atrodas kārtīgas kāpas. Arī brokastīm ir plāns, tāpēc šobrīd iešaujam vien nelielu kafiju un dodamies ceļā. Ar pirmo reizi izdodas atrast stāvvietu, kas pagaidām ir pustukša un varam vērties smilšu kalnos brīdī, kad virs horizonta iznirst spožais saules ripulis.

Sākam brist pa kāpām okeāna virzienā. Esam vienā no platākajām vietām un gājiens prasa krietnu pusstundu. Arī tāpēc, ka brīžos, kad saule izlien no mākoņiem, ir jābildē zeltaino smilšu daile. Tā nu šajā braucienā esam nonākuši arī tuksnesī – šī sala tiešām ir kontrastiem bagāta.

Tuvāk okeānam kāpās parādās zemākas vietas, kuras sablietējis ūdens – tur kājas negrimst smiltīs un uz priekšu var tikt salīdzinoši vieglāk. Vietām aug krūmi un ap tiem saliktas sētiņas, lai ļaudis tur neiet. Bet dažu sētu liktenis ir bēdīgs. Kāpas, kā zināms, staigā riņķī un tādas nieka sētiņas tām nav nekāds šķērslis, tāpēc vietām virs smiltīm redzami vien paši koka stabu galiņi un citviet nav manāmi pat tie.

Arī pie okeāna iešana ir vieglāka. Šeit nez kāpēc ir braucis tāds kā kalnu retraks, kas uzirdinājis smiltis, pa to zonu iet nav pārāk ērti. Jokojot saku puišiem, ka šeit droši vien ir nūdistu pludmale un, ko domājies, pēc brīža ieraugām arī pašu nūdistu un vēl pēc gabaliņa zīmi, ka tā pludmale te tik tiešām ir. Forši! Mums gan prātā nav sauļošanās, bet gan brokastis, tāpēc brienam atpakaļ uz mašīnu un braucam ēst.

Mājas saimnieks stāstīja, ka brokastis dod uz salas netālu no mājām, šorīt esam nolēmuši tās noprovēt. Par 10 eiro 67 centiem (viesmīlis smejas, lai neprasa, kāpēc tieši šāda cena) var tikt pie bufetes tipa galda, kur ir gan siltās, gan aukstās uzkodas, augļi un smalkmaizītes. Viesmīlis atnes kafiju, sulu un vēl arī dzirkstošu dzērienu. Pēc pāris malkiem man sāk sāpēt galva – laikam neesmu ne aristokrāts, ne deģenerāts. Bet ēdiens ir garšīgs, skats uz okeānu labs, ko viens cilvēks var vēlēties. Blakus galdiņš ir beidzis ieturēties un ļaužu vietu tagad ieņēmuši zvirbuļi. Viņi šiverē pa šķīvjiem ar pastāvīgo klientu pārliecību.

Paēduši izejam pastaigā pa apkaimi un atgriežamies dzīvesvietā ar vairāk nekā 10 000 noietiem soļiem, lai gan vēl nav pat pusdienlaiks. Beidzot izdarām arī to, ko normāli cilvēki šādā vietā darītu katru dienu – laikojamies. Izpeldamies baseinā, paguļam saulītē, uzēdam saldējumu, uzspēlējam galda tenisu. Tomēr laiskošanās mums ne pārāk labi padodas, tāpēc pēcpusdienā aujam kājas un vēlreiz dodamies uz Maspalomām, šoreiz apskatīt bāku un pilsētu.

Tagad stāvvietu atrast ir daudz grūtāk nekā no rīta, bet, pēc nelielas riņķošanas pa ielām, vieta atrodas. Pa ceļam uz bāku redzam virs pilsētas paceļamies torņus un domājam, ka pa ceļam apskatīsim baznīcu. Pieejot tuvāk, ķiķinām par saviem priekšstatiem – “baznīca” izrādās smalks atpūtas komplekss. Bāka gan ir bāka, skaista un romantiska, kā jau bākas mēdz būt. Sabildējam to un turpinām pastaigu pa promenādi līdz pilsētas malai, kur atrodas slēpnis. Šoreiz tas ir pilns ar travel bugiem, bet, izlasījuši to mērķus (piemēram, nonākt Folklendu salās) atstājam tos turpat.

Kad esam tikuši līdz mašīnai, konstatējam, ka šodien esam nogājuši visvairāk soļu šajā braucienā. Ieskrienam vietējā Lidlā (rindu nav, ja) un braucam māju virzienā. Palūdzu ceļabiedriem, lai mani izlaiž vienu miestu pirms mājām. Gribas mirkli vienatnes un… iepirkties. Vispār man riebjas iepirkties (izņemot celtniecības un pārtikas veikalos), bet kādreiz tas ir jādara. Pēdējo kleitu esmu iegādājusies Portugālē īsi pirms kovida sākuma, arī drēbju maiņas pasākumi pēdējā laikā notikuši pavisam nelielā apmērā, attiecīgi mana garderobe izskatās bēdīgi. Apģērbu veikalos man parasti nekas nepatīk un, lai arī esmu diezgan standarta komplektācijā, nekas īsti arī neder. Tā notiek arī pirmajā veikalā. Un tad es ieeju kādā skandināvu bodītē. Šeit parādās pavisam cita problēma. Mans mērķis ir nopirkt vienu kleitu, bet, visas, kuras piemēru – der kā uzlietas un izskatās smuki. Pārdevēja arī šūpo galvu un saka, ka visas izskatās labi, bet man pašai jāsajūt, kurā ir visērtāk. “Labi, pēc tam štukos, kā tās iestūķēt rokas bagāžā,” nodomāja Zane un iznāca no veikala ar četrām kleitām.

Saule vēl augstu, tāpēc nolemju nostiprināt šodienas soļu rekordu un dodos mājup kājām. Šodien okeāns ir mierīgāks un visu maršrutu var mērot gar ūdens malu, nevis kā pirms pāris dienām, kad vietām nevarēja iziet, netrāpot zem kāda viļņa šļakatām. Pie mājām nonāku jau krēslā un telefons apsveic ar 23 000 noietiem soļiem.