No mūsu guļamistabas loga redzams okeāns. Kad pirmo reizi paveru acis, skats ir teju kā lidmašīnā – gar horizontu stiepjas spoži sarkana strīpa, drīz ausīs saule. Kad pamostos “pa īstam” saule jau ir augšā un visa apkaime ir siltuma un gaismas pilna. Ceļamies augšā un riktējamies dienai. Neliela cīņa mums iznāk ar kafijas automātu un indukcijas plīti – pogu daudz, lamājas šie valodā ko nesaprotam un darīt neko negrib. Beigās tomēr tiekam galā ar abiem un brokastīs varam baudīt gan karstu kafiju, gan desiņas.
Ieturējušies, sakrāmējam somās dvieļus, peldbikses, lielu daudzumu ūdens un braucam izpētīt salīdzinoši neapdzīvoto salas rietumu krastu. Pēc kartes redzam, ka uz dažām pludmalēm var nokļūt pa maziem celiņiem – brauksim pa tiem!
Pa ceļam piestājam uz mirklīti aplūkot kalnaino Moganas pilsētu, kā arī apbrīnojam krāsainas klintis, kas tādas ir pateicoties minerālu kombinācijai. Kad esam pa serpentīnu ceļiem uzrāpušies līdz kalnu korei, kā pirmo nolemjam apskatīt Tasarte pludmali. Iesākumā izskatās, ka jau pa gabalu spīd dzeltenu smilšu klājumus, bet pabraucot tuvāk, saprotam, ka tās ir šeit tik populārās siltumnīcas. Liela daļa augu tiek audzētas tādās īpatnējās siltumnīcās, kuras no augšas, bet visbiežāk arī no sāniem klāj buru audumam līdzīgs materiāls. Mēs spriežam, ka audums pilda vismaz divējādu funkciju – aizsargā augus no spilgtās saules un neļauj tik ātri iztvaikot ūdenim. Arī putni netiek klāt. Cik nu spējam saskatīt, zem audumiem briest papaijas, tomāti, uz laukiem mētājas pa kādam nenovāktam arbūzam, banāniem ķekari ietverti zilā plēves maisā – tāpat kā Kiprā. Pēdējo frāzi saku diezgan bieži, jo diezgan daudz kas šajā salā līdzinās Kiprā redzētajam.
Nonākuši līdz okeānam, ieraugām akmeņiem nosētu pludmali. Daži drosminieki arī peldas, bet mēs nolemjam, ka šeit to nedarīsim. Papriecājamies, kā viļņi liek akmeņiem dziedāt, virpinot tos citu pret citu kopā ar ūdens plūsmu, pakomunicējam ar vietējiem kaķiem un laižam tālāk.
Krustojumā uz nākamo pludmali, piestājam skatu laukumā, lai papriecātos par ainavu un arī atrastu geoslēpni. Arī šoreiz tas izdodas pavisam viegli. Atzīmējos, nobildēju slēpni, Uldis nobildē mani, Inga nobildē mūs abus.
Ceļš uz Hornillo pludmali iesākumā vijas teju gar vertikālas klints malu, tad pa serpentīnu ved lejup un pusceļā nomaina asfalta segumu pret grunti. Pa ceļam it kā nekurienes vidū redzam daudz atstātu mašīnu. Drīz atrodam tam arī izskaidrojumu – no šejienes pāri kalnam ved taka uz Gui Gui pludmali, uz kuru neved ceļi. Tur esot skaistas smiltis un citi daiļumi. Mēs turpinām ceļu taisni un pēc pāris kilometriem nonākam gana vientuļā pludmalē. Arī šeit pludmale ir akmeņaina, tomēr Uldis nolemj pagaršot Atlantijas okeāna ūdeni. Ar saucienu “kad tad, ja ne tagad” viņš metas plīstošajos viļņos. Labi, labi – patiesībā katrs solis tiek sperts ar lielu piesardzību, lai saglabātu vertikālu stāvokli akmeņiem un straumēm bagātajā vietā. Drīz vien šis ir gar zemi un neatliek nekas cits kā peldēt. Mēs tikmēr uzgraužam kumkvatus un palidinām dronu, kurš no augšas fiksē viļņu veidotos rakstus.
Tālāk ceļš mūs ved uz salīdzinoši lielāku pilsētu La Aldea de San Nicolas, kur pabarojam mašīnu un ceram paēst arī paši. Pirms tam gan nolemjam apskatīt pludmali. Arī šeit akmeņu netrūkst, bet vietām ir arī smiltis. Nolūkojam smiltīm bagātīgu vietu un arī mēs ar Eduardu izlemjam par labu peldei. Uldis pirmais ietiek okeānā, Eduards ar šim seko diezgan braši, bet es, izvairoties no akmeņiem zem kājām un domājot, cik silts vai auksts ir ūdens, esmu aizkavējusies tuvu krastam, viļņu plīšanas zonā. Viens tāds pamatīgāks gandrīz nogāž mani no kājām, bet tad saprotu, ka jāuzmanās ne tikai no brīža, kad šis nāk virsū. Atceļā spēcīga atstraume nes līdzi visādus labumus – koka gabalus, kārtīgus akmeņus, kas sāpīgi sit pa potītēm. Te nu vairs neattopu – vai tā kārtīgāk dabonu pa kājām ar kādu no akmeņiem vai mani sasniedz jau nākamais okeāna vilnis. Saprotu, ka esmu garšļaukus un vilnis mani sviež krastā kopā ar akmeņiem. Bums, bums, bums – mans dibens bumsījas pret okeāna gluži kā Vinnija Pūka galva pa trepēm. Tikusi seklumā pielecu kājās un pakāpjos tālāk no trakās veļasmašīnas, lai atgūtu elpu un saprastu, kas tikko notika. Man smiekli nenāk, bet puišiem gan, jo esmu nomūrējusies melna ar smiltīm. Tas nozīmē tikai to, ka būs jāiet iekšā vēlreiz, lai noskalotos. Uldis mani pietur un izdodas tikt līdz zonai, kur viļņi vēl veidojas. Atpakaļ jau turos abiem puišiem pie rokas un izkāpju krastā mazliet pieklājīgākā skatā. Man smiekli uznāk, kad velku nost peldkostīmu – zem tā joprojām ir tik daudz smilšu, ka varētu kādu kaktusu izaudzēt. Norīvēju tās ar dvieli, cik nu iespējams – vēlreiz tai elles katlā iekšā neiešu.
Pēc tādas varenas peldes apetīte ir vēl labāka un, atraduši krodziņu ar jūras velšu specializāciju (tādi faktiski te ir visi piekrastes ēstūži). Pasūtām zivis un citus jūras mošķus – ir garšīgi, bet porcijas nav pārāk lielas, tāpēc vēderā ir rūme arī saldajam. Crema Catalana, kas izskatās pēc mums zināmā krēma brulē, iekšpuse ir nedaudz sasalusi. Nav skaidrs, vai tā ir receptes īpatnība vai arī šie nav kārtīgi krēmu izcepuši. Bet garšo labi un vēders beidzot pilns.
Sarēķinājuši, ka saule būs šaipus horizontam vēl stundu ar asti, uzsākam mājupceļu. Vēl tikai piestājam vietā, kas sola iespēju palūkoties uz pasaulē lielāko kaktusu, tomēr parks ir slēgts un varam palūkoties uz teritorijas pievārtē augošajiem eksemplāriem, kas, jāatzīst, ir gana iespaidīgi.
Mājupceļš skrien ātri, bet gribētos, lai tas notiek vēl raitāk – man nez kāpēc ir sasāpējusies galva un tai ne visai patīk serpentīnu šūpas. Kad tiekam uz auto maģistrāles, jau ir labāk, bet gultā ir pavisam labi. Liekos uz auss agri, cerot, ka nakts miegs izārstēs sāpošo galvu.
