Viļņi un papagaiļi

Ceļā, Ceļojumi

Ceļamies līdz ar gaismu, ieturam brokastis kalnu namiņa lievenī un domājam “kā būtu, ja būtu”. Šobrīd prasās kāda siltāka jaciņa, jo janvāris ir gada aukstākais mēnesis arī šajā salā, bet, ja ārā būtu kādi 25 grādi, šeit varētu sēdēt un baudīt kalnu ainavu no rīta līdz vakaram. Šodien gan mūs dzen tālāk ne tikai vēsais laiks, bet arī dienas plāns – esam sarunājuši ierasties jaunajā mājvietā pusvienpadsmitos no rīta.

Savākuši mantas un pateikušies vietai par uzņemšanu, dodamies ceļā. Esam ierēķinājuši laiku arī nelielai pieturai Fatagas pilsētiņā, kurai braucam cauri. Mazās ieliņas ir saules un rīta skaņu pilnas. Ik pa laikam satiekam kādu vietējo, kas dodas savās gaitās, bet tūristi esam vienīgie. Varam sabildēt tukšās ielas, bugenvilliju kupenas un citus dabas krāšņumus.

Pavisam īsi pieturam arī kādā skatu laukumā. Izkāpjot no mašīnas, jūtam, ka klimats ir strauji mainījies – tagad karsti šķiet pat krekliņā ar īsām piedurknēm. Kalnā braucošie velosipēdisti, kuri šajā salā ir ļoti lielā skaitā, nespēj vien traukt sviedrus no pieres.

Turpinām ceļu un norunātajā laikā esam paziņas mājā, kurā uzturēsimies līdz brauciena beigām. Brālis aizvizina pēdējos mājas iemītniekus uz lidostu, mēs tikmēr tiekam galā ar saimnieciskām lietām un iekārtojamies istabās. Drīz vien brālis ir atpakaļ un pēc nelielas atpūtas pauzes dodamies apskatīt apkārtni. Mēs atrodamies pašā kalna galā, bet, lai tiktu līdz pludmalei, dažas ielas zemāk ierīkots lifts. Tas nepilnā minūtē mūs nogādā desmit stāvus zemāk, līdz pašam okeāna krastam.

Ūdens ir zilzaļā krāsā, kas īpaši izceļas brīžos, kad saule iespīd viļņos mirkli pirms plīšanas. No mums vienīgais, kas apsver domu peldēties, ir Uldis, tomēr pēc pabradāšanas sesijas viņš arī nolemj, ka šodien to nedarīs – ūdens ir diezgan dzestrs. Tā mēs lēnā garā turpinām virzīties pa piekrasti prom no mājām. Brīžiem ceļš ved pa civilizētu promenādi, brīžiem jābrien pa smiltīm, vēl citās vietās jāuzmanās no viļņu šļakatām.

Kad esam nogājuši krietnu gabalu, attopamies vietā, kur viesnīcu zonu nomaina pilsētas ieliņas. Atraduši google maps pieklājīgi novērtētu picēriju, piesēžam uz vēlīnām pusdienām. Ielas pretējā pusē augošā palmā spilgti zaļi papagaiļi čivina un ietur savas dateļpusdienas (Uldim izdodas pavisam smuka bilde ar vienu no viņiem), garām staigā cilvēki šortos. Telefonos lasām ziņas no Latvijas, kuras vēsta par sniega kupenām un slideniem ceļiem – tas šķiet kaut kas pavisam tāls un neticams.

Atceļam mums vairs spēka nav, arī tumsa nav tālu, tāpēc mājup dodamies ar taksi, kas šeit pieejams par diezgan draudzīgiem cipariem. Pa ceļam tērzēju ar šoferi, kurš stāsta, ka esot šai salā piedzimis un te plānojot arī nomirt. Viņš saka, ka sala ir kā vesels kontinents – pusstundas laikā var nonāk no kalnu augstuma un aukstuma līdz karstām pludmalēm. To šodien esam pieredzējuši arī mēs paši.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.