Iesākumā debesu malā parādās sarkana svītra, kas top aizvien platāka un spožāka, līdz virs horizonta līnijas iznirst oranžā bumba, apzeltīdama mākoņus lejā un mūsu lidmašīnas spārnu. Esam gaisa kuģī no Ķelnes uz Kanāriju salām, vērojot šo skaistumu aiz loga miegainām acīm. Tas tāpēc, ka reiss no Rīgas Ķelnē mūs aizgādāja vēlā vakara stundā, bet šis lidojums sākās agri no rīta – nakti nolauzām lidostā, iekārtojušies uz nestrādājošu kafejnīcu dīvāniņiem. Šaurā virsma, nemitīgi skanošie lidostas paziņojumi, kondicionieru rūkšana un pūšana nebija piemērota sabiedrība labam miegam. Tomēr horizontāli ir pabūts, tam pievienotas dažas miega stundas šajā lidojumā un Las Palmas salā nolaižamies salīdzinoši pieklājīgā agregātstāvoklī.
Brauciena kompānija ir saistīta ar izvēlēto mērķi un otrādāk. Šķiet, tas bija Jaunajā gadā, kad to sagaidot kopā ar brāli Uldi, viņa draudzeni Ingu un manu dzīvesbiedru Eduardu, nospriedām, ka gada sākumā vajadzētu aizbraukt izvēdināt galvu uz kādu siltāku vietu. Izrādījās, ka brālim ir paziņa Las Palmas salā, paziņam, savukārt, ir namiņš, kuru viņš ir gatavs nodot mūsu rīcībā, kad pats dosies mājup. Tā nu saskaņojām datumus, darbus un citus faktorus, un te nu mēs esam.
Esam noīrējuši mašīnu – četriem cilvēkiem vislētāko un ērtāko braucamlīdzekli šādā situācijā. Dienā tas izmaksā nedaudz virs 20 eiro – t.i. piečuks no galviņas. Arī degviela šeit ir lētāka nekā Latvijā, varēsim braukt, kurp acis rāda un čujs ved. Mums nākas nedaudz uzgaidīt, kamēr īres kantora piedāvātais spēkrats tiek pie tīras mutes, tad lecam tajā un dodamies uz mūsu naktsmājām. Pirmās divas naktis esam izvēlējušies pavadīt kalnos, pēc tam pārcelsimies uz paziņas māju, kas atrodas piekrastē.
Kalnu namiņa saimnieki ir mums atsūtījuši norādes uz kādu degvielas uzpildes staciju. Tur satiekam Eduardo, kurš savā auto mūs pavada līdz namdurvīm. Pa ceļam top skaidrs kāpēc – mazs kalnu celiņš minūtes desmit vijas pa nekurieni. Līkumojam starp mājām, klinšu bluķiem, melnām olīvām pilniem kokiem. Beidzot klāt ir saimnieku teritorija, atveras automātiskie vārti un pēdējais namiņš saimniecībā ir mūsējais. Eduardo mums izrāda apartamentus, paskaidro, kur kas atrodas un dodas savās gaitās. Mēs, savukārt, pēc kārtas dodamies dušā, mūsu ķermeņi pēc diviem lidojumiem un nakts lidostā ilgojas tīrības. Kamēr pārējie mazgājas, caur objektīva aci apbrīnoju apkaimi. Pie ziemas pieradušajam skatam tagad katrs zaļais zāles stiebrs šķiet brīnumus – un te ir taureņi, citroni, āboli, olīvas, visādu veidu un formu kaktusi – nenopriecāties.
Atguvuši higiēnas standartus, lecam auto un dodamies pusdienās – arī kārtīgs ēdiens kādu laiku nav redzēts. Pēc oficiantes ieteikuma pasūtam dažādus reģionam raksturīgus ēdienus – olīvas, kartupeļus ar mērci, lēcu sautējumu, turku zirņus ar gaļu, kā arī vēl vairākus ēdienus. Šis tas ir labs, tomēr kopumā šī nav gardākā maltīte, kas ēsta – gaļa ir pacieta un visi ēdieni ir pavēsi. Bet nu, lokālais kolorīts izbaudīts un vēders pilns. Izmetam lociņu pa kalnu ciematiņu Santa Lucia un braucam lejā no kalniem. Tagad mierīgā garā piestājam, lai sabildētu majestātisko kanjonu, kura malā vijas asfaltēts un ļoti labas kvalitātes ceļš, vienīgi pašaurs. Lai izmainītos ar pretimbraucējiem, vietām nākas piespiesties pavisam tuvu ārējām barjerām un klintīm. Ciemats pie mūsu naktsmājām ir diezgan zaļš, bet ceļmalas līdz okeānam ir izkaltušas dzeltenas, vienīgie augi ir kaktusi un sausi krūmeļi. Vien kanjona pašā dziļumā zaļo palmas.
Nonākuši lielākā civilizācijā, iegriežamies bodē, lai nopirktu kādu našķi ciemakukulim un proviantu brokastīm. Tad auto maģistrāle raiti nogādā mūs pie brāļa paziņas. Iedzeram iepazīšanās kafiju, tiekam pie mājas un apkārtnes instrukcijām. Vieta ir “bīstama” – te izskatās tā, ka tikai gribas sēdēt ar tēju vai vīnu uz kādas terases un vērties zilajās tālēs, bet nu jācer, ka spēsim pretoties šim vilinājumam.
Sāk krēslot un dodamies atpakaļceļā. GPS mūs nedaudz samulsina un ieved neceļos, bet drīz vien mēs šo sarājam un tad jau īstais ceļš ir rokā. Nu jau ir satumsis un kalnu ceļa skaistums ir vien nojaušams. Ceļš ir labs un atstarotājiem bagāts, tomēr pēc stundas vizināšanās pa līkumu līkumiem acis visiem ir raibas, jo īpaši brālim, kurš vada stūres ratu. Lai arī vakars vēl jauns, visi esam noguruma varā – lienam pa migām un miegam ciet!
