Blogam 10 gadi

Dzīve

Pirms desmit gadiem šajā laikā es strādāju godīgā darbā un vispār dzīvoju tādu diezgan intensīvu, bet vienlaikus arī paredzamu dzīvi. 2012. gads man bija iesācies Vīrusa kunga (kovids nevienam vēl sapņos nerādījās, pat sikspārņiem un ķīniešiem) sabiedrībā, kas nodrošināja no darba domām brīvāku galvu. Tobrīd tapa šis blogs (toreiz ar nosaukumu kamzolis.com), jo jau ilgāku laiku bija sajūta, ka gribas izteikties publiski, bet nav piemērotas platformas. Bloga iesākumā rakstīju par visu, kas mani aizķēra. Noskatījos sižetu televīzijā, gribēju par tur apspriesto tēmu ko pateikt – raksts gatavs. Ieraudzīju uz ielas nokritušu lapu, atnāca impulss – raksts gatavs. Kāds ļautiņš saviļņoja vienā vai citā virzienā – raksts gatavs. Kā mēs ar sadarbības partneriem nodēvējām šo pieeju – tie bija raksti par “beigtu vārnu”. Nebija jau arī diža riska – blogu lasīja mamma, tētis un vēl pieci cilvēki (īpaši spilgta ieraksta un veiksmes gadījumā).

Vienlaikus ar manu dzīvi arī šo blogu pārņēma ceļošanas degsme. Bet, man ir svarīgi, lai cilvēki zina – pirmais bija blogs, nevis ceļošana. Tā pat kā pirmā bija ceļošana, nevis manas veselības ķibeles. Bet nu labi. Tātad. Izrādījās, ka ceļošana ir ļoti pateicīga tēma, par kuru rakstīt. Teju katru dienu tu pieredzi ko jaunu, satiec cilvēkus, redzi vietas, piedzīvo nebūšanas un būšanas. Arī fotografēšanas kaislībai grūti atrast labāku izpausmi kā ceļošana. Tā nu sanāca, ka laika gaitā šis pārtapa par ceļojumu blogu, kur pārējās sadaļas ir piedevas pie pamatēdiena.

Vai, veidojot blogu, man bija kādi diži plāni vai nodomi, ko man tas dos? No sirds – nekādi. Man vienkārši ļoti gribējās rakstīt. Nu, un lai kāds to arī izlasa, acīmredzot. Tas, ka 10 gadu laikā šī bloga durvis būs virinātas vairāk nekā 5, 5 miljonus reižu un ierakstiem “būs rezervēta vieta skolu programmās”, man nerādījās sapņos (tāpat kā tas kovids sikspārņiem). Jums, man gribētos cerēt, šī vietne ir devusi zināmu smieklu devu, atslodzes brīdi, iedrošinājumu un labāku priekšstatu par mūsu raibo pasauli. Tas vārds, ko esmu visbiežāk dzirdējusi vērstu bloga virzienā, ir – iedvesma. Šis vārds man ļoti patīk, tāpēc ceru, ka tas turpinās dzīvot gan šeit, gan pie manis, gan pie jums.

Ko šis blogs ir devis man? Daudz ko, bet atsevišķi šobrīd nāk prātā sekojošas lietas.

  • Iespēju izpausties, radīt. Dalīties ar piedzīvoto, kas dažbrīd ceļošanai ir piešāvis būtisku jēgas piparu. Galu galā, tas arī galvenais iemesls, kāpēc šī vietne pastāv.
  • Atpazīstamību. Un caur to ir atvērušās daudzas jaunas durvis – uz sirdīm, prātiem, skatuvēm, žurnālu lappusēm, skolām, bibliotēkām un darbiem (un attiecīgi ienākumiem). Par ļoti daudzām iespējām dzīvē un satiktajiem cilvēkiem man jāsaka paldies šai vietai. Paldies!
  • Burtu skolu. Kā jau mēdz teikt, tad profesionalitāte noteiktā jomā ir iegūstama, to praktizējot. Es nesaku, ka tagad esmu nez kāds rakstu guru (komati un locījumi man neļaus sameloties), bet kopumā mani šī brīža rakstu deķi ir raibāki un ar glītāk izrakstītām maliņām kā sākotnējie. Vismaz tā man gribētos domāt.
  • Grāmatas, divos aspektos. Pirmais: iepriekš pieminētais treniņš – vairāk nekā 1200 ieraksti – ir bijusi laba prakse. Otrais: bez šiem bloga ierakstiem nebūtu tapusi ne pirmā grāmata “Nekaunīgais pingvīns”, ne nākamās, pie kā norit darbi šobrīd. To esmu pārrunājusi ar vairākiem ceļotājiem, kas fiksē savus piedzīvojumus – ja tu neveic vismaz piezīmes ceļošanas gaitā, pēc tam savirknēt sakarīgā stāstā visu notikušo ir teju neiespējami.

Kas tālāk? Jūs varētu jautāt man un es varētu jautāt pati sev. Es nezinu. Kad es ceļoju, es rakstu. Bet, kovida, veselības un šī brīža dzīves ritma kontekstā ceļoju salīdzinoši maz. Rakstīt par “beigtajām vārnām” attur vairākas lietas. Pirmā ir aizņemtība. Brīžos, kad darbs smeļas mutē un enerģija pietiek izdzīvošanas minimumam, šis blogs ir pabērna lomā. Otrā ir dzīves pieredze. Jo vecāka (un, cerams, arī mazliet gudrāka) kļūstu, jo mazāk man ir pārliecības par vienas taisnības esamību. Bieži vien izrādās, ka situācija galīga nav tāda, kā tev iesākumā ir šķitis, tāpēc tā uzreiz sist pie krūts un izkliegt mirkļa taisnību galīgi negribas. Arī vērojot skaļus skandālus un diskusijas, mani drīzāk pārņem sajūta – paklusēt ir vērtīgāk, nekā piemest strīdus ugunskuram vēl vienu viedokļa pagalīti. Trešais ir ierakstu rezonanse. Kopš šo blogu lasa drusku vairāk kā sākumā minētie daži cilvēki, ieraksti mēdz iegūt lielāku vai mazāku atbalsi. Un, ne vienmēr ir stāsts par to, ka jānoslīgst negatīvo komentāru purvā. Citreiz seko arī daudz jautājumu vai kāda cita reakcija, kuras uztveršana prasa enerģiju. Un, brīžos, kad enerģijas ir maz, gribas to taupīt kā elektrību pie šī brīža cenām.

Bet rakstīt es rakstīšu. Gan jau dzīve un laiks to kaut kā ierāmēs, ievirzīs, noskaņos. Es ļaušos.

Paldies, ka lasi. Paldies, ka esi.

7 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.