Ceļojums uz Kipru: jaušība mājupceļā un sniegs

Ceļā, Ceļojumi

Visi kiprieši, kuriem stāstījām, ka Latvijā šobrīd snieg un rādījām sniega bildes, vienā balsī apgalvoja, ka viņiem patīk aukstums un sniegs esot tik forši. Jā, skaistums ir neapšaubāms, bet sadzīves rūpes arī nav mazās. Arī šoreiz, bet par to pēc mirkļa.

Tātad pamostamies četros no rīta kā plānots, un norunātajā laikā esam pie viesnīcas ieejas. Jā, taksists jau ir priekšā un bez aizķeršanās tiekam līdz lidostai. Arī tur viss notiek raiti un vienkārši, atliek vēl laiks rīta kafija un iespaidu apmaiņai ar turpceļā satiktajiem latviešiem.

Ja Rīgas lidostā personāls dikti pētīja somas, tad šeit neviens uz tām pat nepieskatās. Esmu salikusi atsevišķā maisā mums dāvinātos tomātus (visus neesam paguvuši apēst, ārā tak nemetīs), jo somā tie neietilpst, bet nevienam neinteresē, ka man ir lieka pekele.

Šoreiz lidmašīna ir vēl pilnāka kā turpceļā, manā rindā visi sēdekļi ir aizņemti. Blakus sēž meitene, kuras tautību uzreiz neizdodas noteikt. Kad paceļu acis no īsa snaudiena, pamanu, ka viņa lasa žurnālu “Ej”. Tātad latviete. Gribu jau pasacīt, ka es šo pašu žurnālu lasīju turpceļā, bet tad pamanu, ka tas nav vis pēdējais numurs, bet gan iepriekšējais – rudens izdevums. Brīdī, kad tiek atšķirta intervija ar mani, nenoturos un iepazīstinu blakussēdētāju ar bildes oriģinālu. Intervijas virsraksts ir par jaušībām un vai tad šī nav viena no tām? Arī Līva, tā sauc manu blakussēdētāju, nosmejas, ka no lielās žurnālu kaudzes izvēlējusies ceļam tieši šo žurnālu un vēl vienu.

Līva ir ieprecējusies Kiprā, dzīvo tur jau gadu un ik pa laikam brauc uz Latviju pie saviem radiem un draugiem – arī šoreiz. Iepriekš viņa dzīvojusi un strādājusi Melburnā, kur arī man ir bijusi iespēja paciemoties, tad nu patērzējam par šīm abām valstīm, latviešiem pasaulē un dzīvi kopumā. Lidojuma beigās apmaināmies kontaktiem – mazums, kas jaušībai bijis padomā, mūs sapazīstinot.

Rīgas lidostā izskatās kā ledus un sniega galvaspilsētā – tāds kontrasts ar rītu. Īpaši labi to var sajust, izkāpjot ārā. Mums nav līdzi kārtīgas ziemas drēbes, tāpēc ir auksti, auksti, auksti. Bet vispār jau labi, ka lidojām šodien – lidostas darbinieki ir čakli strādājuši, lai lidmašīnas atkal varētu nosēsties Rīgā, nevis kā vakar, kad lidosta kādu brīdi bija slēgta. Nu dikti negribētos vēl pusi dienas kratīties autobusā no Viļņas vai Tallinas, bet nu skaidrs, ka aviācijā drošība vienmēr pirmajā vietā un šajā nozarē tas tiešām nav tikai sauklis.

Izejam pasu kontroli, ieraušamies 22 autobusā un braucam uz Pārdaugavu, kur mūs gaida auto. Mja. Tagad mūs gaida milzīga sniega čupa. Auto ir tik ļoti ieblīvēts kupenā, ka mūs pārņem šaubas, vai tiksim ārā. Eduards notrauš sniegu no bagāžnieka, izņem cimdus un slotiņu, un sāk atrakšanas darbus. Ir skaidrs, ka bez lāpstas neiztiksim. Tad nu eju to meklēt. Man veicas jau pirmās mājas pagalmā, kur satieku kundzi gados un viņai blakus pie durvīm pieslietu sniega lāpstu. Trīs reizes likusi man nozvērēt, ka atnesīšu to atpakaļ, kundze man uztic lāpstu. Atrakšanas darbi turpinās vēl krietnu pusstundu. Un tad vēl nervu kutinošais brīdis, vai mašīna par šādu pamešanu nebūs apbižojusies un gribēs lekt? Jā, jau pēc pirmā atslēgas pagrieziena autiņš ierūcas – urrā! Un vēl pēc brīža, stiprāk nospiežot gāzes pedāli, tā kā varde izlec no sniega ielenkuma ielas vidū. Skrienu atdot lāpstu (paldies, paldies, paldies) un stūrējam mājup. Tur priekšā tāds pats skats, tikai tagad ierakta ir māja. Vienīgi atšķirībā no Rīgas, mums pieejamas gan vairākas lāpstas, gan (aleluja) sniega pūtējs. Tad nu Eduards metas risināt sniega jautājumu, es ķeros pie mājas kurināšanas un citām ierastām darbībām. Mājās būt ir labi. Par sniegu gan priecāšos rīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.